.

būt pārlieku pedantisks.

      – Skaidrs, – Hjūijs pasmaidīja.

      – Laba lieta! Ļoti laba lieta. Ak kungs, Hjūij, nevaru ne izstāstīt, cik sarežģītā situācijā es šobrīd atrodos!

      – Vai tiešām? – Hjūijs atvēra logu. (Vijolīšu smarža šodien bija jo īpaši spēcīga.)

      – Jā! Man ir vajadzīgs pārtraukums. Varbūt jāiedzer kāda glāzīte ar dažiem draugiem. – Viņš uzlūkoja Hjūiju, kurš bija aizņemts, vērojot Aston Martin, kas bija atklājies skatienam.

      – Labs plāns, – Hjūijs piekrita, prātodams, vai Aston Martin šoferim ir zem vai virs trīsdesmit gadiem (šie jautājumi bija nozīmīgi jauniem vīriešiem, kuri vēl nebija tikuši pie sava pirmā miljona).

      – Es jau cerēju, ka tu tā teiksi!

      – Ar mani vienmēr var rēķināties, ja runa ir par dzeramo.

      – Tad cikos tu gribētu satikties?

      – Kādā sakarībā?

      Malkolms viņu uzlūkoja ar nedrošu smaidu. – Lai kaut ko iedzertu, muļķadesa! Tu teici, ka esi mans draugs.

      – Jā, jā. Bet tas ir citādi nekā… Tas ir, tas nav gluži tas pats, kas pašam savi draugi.

      Malkolms izslējās. – Dieva dēļ, Hjūij, es esmu saderinājies ar tavu māsu!

      – Jā, es zinu. Viņa ir jauka meitene, vai tev tā nešķiet?

      Malkolms sarāvās, itin kā neredzama siksna būtu trāpījusi viņam pa žokli. – Jā, burvīga meitene.

      Hjūijam radās ideja. – Varbūt viņa gribēs nākt līdzi?

      – Varbūt… – Malkolms lēni piekrita. – No otras puses, nekas mums netraucētu iedzert kādu glāzīti vieniem pašiem.

      – Man tikai šķiet, ka man nebūs laika, Malkolm. – Hjūija telefons iezvanījās. – Atvaino, – viņš noteica, priecādamies par šo traucējumu.

      Tā bija viņa māte. – Sveika, mammu.

      – Jā, lielo džinu ar toniku, lūdzu, – viņa sacīja viesmīlim. – Ak, Hjūij, dārgais, es esmu atnākusi mazliet par agru. Cik ilgi tu vēl kavēsies?

      – Es jau esmu ceļā. Starp citu, cik pulkstenis?

      – Bez piecpadsmit. Cik tuvu tu esi? Vai man pasūtīt tev ko dzeramu?

      – Es esmu, ē… kaut kur Edžverroudā.

      – Tas ir jūdzēm tālu, Hjūij! Mums vajadzēja satikties vienos!

      – Kā jau teicu, mammu, es esmu ceļā. Uz ielām ir sastrēgumi.

      – Tā ir Londona, Hjūij. Uz ielām vienmēr ir sastrēgumi.

      Neliela plānošana nenāktu par ļaunu! Patiešām!

      Viņa pārtrauca sarunu, pirms vēl Hjūijs paguva atbildēt.

      (Šodien patiešām nenāksies viegli izdabūt no viņas naudu.)

      – Tu esi mazliet palaidnīgs bērns, – Malkolms piezīmēja.

      – Ak, tu jau zini, kādas viņas ir.

      Viņa telefons iezvanījās atkal.

      – Kur tu esi? – Letīcija nomurrāja.

      – Gandrīz jau klāt, mīļā. Tuvojos Marmora arkai.

      – Marmora arka! Vai tu brauc ar taksometru?

      – Nē, ar autobusu, eņģelīt.

      – Cik savādi! – viņa iesmējās. – Vai ar to tu gribi pateikt, ka es tev vairs nepatīku? Braucot ar sabiedrisko transportu?

      – Nē, nē! Tu man patīc neprātīgi!

      – Nu tad parādi man to. Starp citu, man mugurā nav nekā cita kā vien putukrējums.

      Viņa izdvesa zemu, neķītru skaņu un tad pārtrauca sarunu.

      – Tā, es zinu kādu vietiņu Soho, kur mēs varētu satikties. – Malkolms pierakstīja adresi. – Ārkārtīgi patīkama. Tikai kluba biedriem…

      – Godīgi sakot, es nedomāju, ka tikšu, Malkolm.

      – Ak, vai tiešām?

      – Šobrīd esmu tik ļoti aizņemts…

      – Skaidrs.

      – Biļetes, lūdzu!

      Viņiem priekšā nostājās biļešu kontrolieris ar sagatavotu kvīšu grāmatiņu.

      Hjūijs piebakstīja Malkolmam. – Mana biļete ir pie tevis. – Vai tiešām? – Malkolms sarauca uzacis. – Zini, es šobrīd esmu ļoti aizņemts, Hjūij. Neesmu pārliecināts, vai atceros, kur es to ieliku. Varbūt, ja man būtu kas tāds, ko sagaidīt… – viņš nopūtās, – …varbūt kāda tikšanās pie dzēriena glāzes, tad es atcerētos, ko esmu ar to izdarījis.

      – Lūdzu, biļetes, džentlmeņi!

      Malkolms ar plašu žestu uzrādīja mēnešbiļeti. – Te būs manējā! – Viņš mīļi uzsmaidīja Hjūijam. – Un tavējā?

      Hjūijam pirmoreiz gribējās, lai māsa būtu izvēlējusies citu pielūdzēju.

      – Vai jums ir biļete, jaunekli? Ja nav, tad jūs gaida sods. – Kontrolieris uzplikšķināja pa savu kvīšu grāmatiņu. – Visai ievērojams sods.

      Malkolms paraustīja plecus. – Ak tu tētīt!

      Hjūijs jau grasījās padoties, kad kāds vieglītēm pieskārās viņam pie pleca.

      – Atvainojiet.

      Viņš pagriezās un ieraudzīja sev aiz muguras visai uzkrītošu vīrieti vecumā ap piecdesmit. Viņš nepiederēja pie tiem, kādus parasti var ieraudzīt autobusa otrajā stāvā. Izcili ģērbies pēc pasūtījuma šūdinātā pelēkā vilnas uzvalkā ar zeltainu zīda kaklasaiti, viņš izstaroja autoritāti, bezrūpību un sakoptību. Viņa frizūra bija nevainojama, āda viegli iedegusi. Taču vispārsteidzošākās bija viņa acis. Tās bija retā spilgti zilā krāsā, kas daudz neatšķīrās no paša Hjūija acu krāsas.

      – Man šķiet, ka jums izkrita, – viņš pasmaidīja, pastiepdams biļeti.

      Hjūijs pavilcinājās un tad to paņēma. – Pateicos.

      Vīrietis piecēlās. – Nav par ko.

      Tad viņš satvēra kontroliera plaukstu un to sirsnīgi saspieda. – Es tikai gribēju pateikt paldies par to, ka jūs darāt tik vajadzīgu darbu. Es strādāju centrālajā birojā un tikai retumis redzu tik uzticamu un rūpīgu darbinieku kā jūs. Es ar jums lepojos, krietnais cilvēk! Lepojos ar to, ka piederu pie šīs lieliskās sabiedriskā transporta sistēmas, un man jālepojas ar to, ka esmu brits! – Viņš uzlūkoja Hjūiju. – Vai jūs nepiekrītat?

      – Pilnīgi!

      Biļešu kontrolieris pietvīka. – Nemaz nezinu, ko teikt! Ir tik patīkami, ja pārmaiņas pēc kāds tevi novērtē. Tik daudzi cilvēki mūs aizskar tikai par to, ka mēs darām savu darbu!

      Vīrietis pamāja un uzplikšķināja viņam pa plecu. – Jūs esat brašs kareivis.

      – Tādam ir jābūt!

      – Zināt ko, – sacīja vīrietis, izņemdams savu mobilo telefonu, – tūlīt zvanīšu uz centrālo biroju, un es gribu pieminēt jūsu vārdu.

      – Tiešām? Jūs runājat nopietni? Mani sauc Pols, ser, Pols Pulertons.

      – Pulertona kungs, jūs darāt godu savai profesijai! Zvanīšu tūlīt pat. Turpiniet