pasmaidīja. – Dažreiz tas ir ļoti grūti. Neviens īsti nesaprot.
Džonatans aizrautīgi saliecās uz priekšu, sažņaudzis rokā savu tukšo glāzi. – Jā, tas tiesa! – viņš piekrita.
– Tikai tāpēc, ka mēs esam… – svešinieks uz brīdi apklusa, – varbūt teiksim, ka īsti vīri? Visi pieņem, ka mēs varam tikt ar visu galā saviem spēkiem. – Viņš pacēla roku, un gandrīz tūlīt pat uzradās viesmīlis. – Vai drīkstu izmaksāt jums dzeramo?
Un šajā brīdī Džonatans sajuta, ka viņam tiek izrādīts vairāk laipnības nekā jebkad pēdējā laikā. – Paldies, – viņš pateicīgi noteica. – Liels jums paldies!
Viesmīlis pieņēma viņu pasūtījumu un bez skaņas atkāpās, un Džonatans iekārtojās savā krēslā. Gandrīz neapzināti viņš ieskatījās pulkstenī un sarauca pieri.
– Vēls? – svešinieks iedrošinājās apjautāties.
Džonatans stīvi iesmējās. – Vēl ne. Nē, nē. Vēl ne. – Viņš pats apzinājās, ka runā gluži kā tupeles varonis. – Redziet, mana sieva ir gaidībās. Atkal. Viņai nepatīk vakaros palikt mājās vienai, – viņš meloja.
– Ak! Laulības dzīve! – Vīrietis viszinīgi pasmaidīja.
Džonatans juta, kā stīvums viņa skaustā atslābst, un arī pasmaidīja. – Par to vajadzētu brīdināt, vai ne? Uzrakstīt tāpat kā uz cigarešu paciņām: laulība nogalina! – Viņš tūlīt pat sajutās vainīgs. – Vai vismaz viss labākais pazūd… un pirmkārt jau sekss! – Šoreiz viņa smiekli izklausījās tukši un samocīti.
Viesmīlis atgriezās, un, bruņojies ar jaunu viskija glāzi, Džonatans turpināja: – Es gribu teikt, ka visam ir savas sliktās puses, vai ne?
Vīrietis nekustējās.
– Vienkārši mana sieva ir grūta tik ilgu laiku! Bērns pēc bērna… Tas maina meiteni. Viņa vairs nav tāda pati kā agrāk, – viņš piebilda, lūkodamies glāzē.
– Jā, viss mainās, – vīrietis piesardzīgi piekrita.
Tā bija pietiekoši vienkārša piezīme, taču vīrieša balss skanēja ilgpilni. Savā aizmiglotajā prātā Džonatans iedomājās, ka šis svešinieks visos sīkumos spēj izprast pieredzi, kuru neatzina neviens cits no viņa precētajiem draugiem.
– Redziet, – Džonatans pieliecās tuvāk, pieklusinādams balsi, – patiesībā viņa man vairs nemaz nepatīk!
Te nu tas bija. Beidzot viņš to bija izteicis skaļi. Pilnīgam svešiniekam, taču varbūt tā arī bija labāk. Viņš juta reizē atvieglojumu un paniku. – Tas ir, es viņu mīlu. Skaidrs, ka es viņu mīlu…
Vai tā bija?
Vai tā bija mīlestība vai tikai ieradums, kas viņus šobrīd saturēja kopā? Viņš sajuta krūtīs ieduramies ko dedzinošu un asu: šis jautājums bija pārāk sāpīgs, lai to vispār sāktu apdomāt.
– Jā, – svešinieks domīgi piešķieba galvu uz sāniem. – Redziet, manas domas par laulību ir tādas, ka tā ir ārkārtīgi smalka lieta. Elastīga, jā. Taču drīzāk smalks Šveices pulkstenis nekā, teiksim, kāds milzīgs un dubļains zemnieku sētas piederums. Dažkārt, kad viss apstājas, ir vajadzīga tikai neliela noslīpēšana, nevis lieli un neveikli remontdarbi. – Runājot vīrietis atkrustoja kājas. Džonatans ievēroja, cik spoži mirdz viņa pēc pasūtījuma darinātās kurpes un cik nevainojami viņa tumšzilās zeķes ir pieskaņotas svītrotā uzvalka tonim. Elegantas sudraba aproču pogas pazibēja brīdī, kad viņš pavilka augšup elkoņus, saspiezdams kopā garos pirkstus. – Spriežot pēc jūsu teiktā, ir iespējams, ka abas puses jūtas pamestas novārtā, varbūt mazliet nenovērtētas. Vai tas jums izklausās pēc precīza novērtējuma?
Viņš lika tam visam izklausīties tik vieglam, tik normālam.
Džonatans pamāja. – Jā, laikam gan.
– Tādas situācijas viegli var kļūt nekontrolējamas. Tā teikt, sniega lavīna. Bet, – viņš daudzsološi pacēla augšup pirkstu, – ja viens no jums mazliet papūlētos, visu varētu viegli apgriezt otrādi, vai jums tā nešķiet?
Džonatans iztēlojās lielu sniega lavīnu, kas ripoja uz viņa pusi un tad piepeši apstājās, lai pagrieztos pretējā virzienā, kļūdama aizvien mazāka un mazāka, līdz izgaisa.
– Iespējams…
Vīrietis manīja, ka viņš šaubās. – Bet, ja viss tik ilgu laiku ir atstāts pašplūsmā, tad cilvēkam ne vienmēr pietiek emocionālo resursu vajadzīgo pūliņu pielikšanai, – viņš secināja.
– Tas ir tiesa! – Džonatans vēl nekad nebija dzirdējis nevienu raksturojam šo konkrēto nelaimi tik kodolīgi un precīzi.
– Jā, jā, protams! – vīrietis pamāja. – Esmu to redzējis tūkstošiem reižu!
– Vai tiešām? – Džonatans saliecās uz priekšu.
– Noteikti! Nekrītiet izmisumā. Šo jūsu laulības sarežģīto posmu ir iespējams atstāt pagātnē nedēļas laikā, – vīrietis viņam enerģiski apgalvoja. – Nevērīgas, neapmierinātas sievas vietā, kura ir pārvilkusi sev krustu pāri, jūs varat tikt pie brīnišķīgas un pašapzinīgas būtnes bez laika tērēšanas, izdevumiem un nervozēšanas, kas rodas, ķeroties pie stieptām sarunām, kur intīmas detaļas tiek pārcilātas trešo personu klātbūtnē.
– Patiešām? Bet kas ir jādara?
Vīrietis izņēma kaut ko no krūšu kabatas; tas bija neliels sudraba vizītkaršu turētājs. Un, rīkodamies bez kādas steigas vai satraukuma, viņš izņēma vizītkarti un pasniedza to Džonatanam. – Iespējams, es varētu jums palīdzēt.
Vizītkartē bija rakstīts:
Halfmūnstrītas simt vienpadsmitais numurs
Divas dienas pēc sludinājuma publicēšanas “Skatuvē” Halfmūnstrītas simt vienpadsmito numuru applūdināja atbilžu straume, un pastniekam nācās zvanīt, jo visas biezās aploksnes nebija iedabūjamas pa vēstuļu spraugu.
Valentīns Čārlzs īsti nevarēja saprast, vai viņam patīk tāda notikumu gaita; bija nogurdinoši burties cauri visām vēstulēm, turklāt tas prasīja daudz laika, taču tas viss kļuva aizraujoši, ja gadījās uzdurties kādam retam dārgakmenim. Šajā rītā vēstuļu kaudze bija jo īpaši liela, un, sēdēdams pie rakstāmgalda ar kafijas krūzi rokā, ģērbies savā kašmira rītamētelī, viņš uzlūkoja kaudzi ar gandarījumu. Kaut kur tās dzīlēs tapa jauns māceklis un atbilde uz darbinieku trūkumu, kas viņu bija nomocījis dažu pēdējo mēnešu laikā.
Valentīns iedomājās, vai nevajadzētu ķerties klāt uzreiz, taču tad atteicās no šīs domas. Viņš bija ieraduma cilvēks un kā salaulāts ar nemainīgo, stabilo ikdienas dzīves rutīnu. Viens no vientuļnieka dzīves priekiem ir iespēja dienu pēc dienas jebkādā secībā praktizēt rituālus, kas ir pamatā ikviena cilvēka gaumei un centieniem, nebaidoties no traucējumiem. Un piecdesmit astoņu gadu vecumā Valentīns jutās dziļi pateicīgs par savu vientuļnieka dzīvesveidu.
Viņš bija mīlējis, dažas reizes īslaicīgi, bet tikai vienreiz nopietni. Mīlestība bija palikusi bez atbildes, tāpēc viņš samierinājās ar vientuļnieka dzīves aspektiem, kas daudziem cilvēkiem šķiet tik biedējoši. Nu viņš tos vērtēja augstāk par visu citu. Laika gaitā no vientuļa, vērīga cilvēka viņš bija pārvērties absolūti pašpietiekamā un izturējās pret sevi ar mīlētāja aizrautību.