izklausās lieliski! Tikai viena nelaime: manam vīram tas nepatiks.
Rikija iesmējās un paraustīja plecus. – Nu un tad?
– Jūs nepazīstat manu vīru, – Olīvija vārgi pasmaidīja. – Būs drošāk, ja mēs izvēlēsimies ko mazliet tradicionālāku.
– Ļaujiet man minēt: ar gliemežvākiem izliktu baseinu ar čurājošu eņģelīti augšā?
– Jā, tas vairāk izklausās pēc tā, ko viņš varētu sagaidīt, – Olīvija atzina.
Rikija papurināja galvu, cieši uzlūkodama viņu ar savām lielajām, melnajām acīm. – Dažreiz bīstamākais, ko jūs varat darīt, ir rīkoties droši. Mēs te varam ierīkot kaut ko patiesi interesantu – kaut ko pārdrošu.
Sev par pārsteigumu Olīvija pietvīka. – Nujā, bet…
– Atvainojiet, kundze.
Tas atkal bija Gonts.
– Viesistabā gaida Saimons Grejs no Mauntstrītas galerijas. Viņam nav sarunāta tikšanās, taču viņš apgalvo, ka tas esot steidzami.
– Bez šaubām. – Olīvija atkal pievērsās Rikijai. – Piedodiet, man ir jāiet.
– Tātad vieni vienīgi čurājoši eņģelīši?
– Jā. Jā, baidos, ka tā. Bija patīkami ar jums iepazīties.
Rikija piešķieba galvu. – Man arī bija patīkami iepazīties ar jums.
Dodamās atpakaļ uz māju, Olīvija jutās pārsteigta. Saimons šeit, šajā laikā? Cik savādi.
Saimons Grejs bija Mauntstrītas galerijas kurators un Olīvijai dāsni palīdzēja atbalstīt jaunos māksliniekus tam īpaši izveidotajā fondā. Paklausot Saimona ierosinājumam, nesen viņa bija kļuvusi par fonda priekšsēdētāju. Pēc divām nedēļām viņi gatavojās atklāt savu lielāko izstādi. Tās nosaukums bija “Jaunā paaudze”, un tajā bija paredzēts izstādīt pretrunīgi vērtētā perfomanču mākslinieka Rodija Praula darbus.
Māksla bija kas tāds, kas spēja Olīviju iejūsmināt. Viņa bieži vien nožēloja, ka pati nav apveltīta ar talantu. Viņa gan nekad nebija uzdrošinājusies apmeklēt zīmēšanas kursus. Taču, kad Olīvija deviņu gadu vecumā bija pirmoreiz izteikusi vēlēšanos gleznot, vecāki viņu apņēmīgi novirzīja uz vecmeistaru darbiem.
– Tā ir glezniecība, – māte paskaidroja, uzmanīgi noņemdama sīku pūciņu no meitas citādi nevainojamā skolas formas tērpa. – Tāpēc labāk nemaz nemēģini.
– Kad van der Laidens mēģina, van der Laidens gūst panākumus! – tēvs noducināja balsī, kas bija piesūkusies ar džinu.
Viņi ieteica labāk izvēlēties vēsturi. – Daudz noderīgāk un nesalīdzināmi tīrāk par krāmēšanos ar krāsām.
Varbūt tas bija iedvesmojis Olīviju pievērsties postmodernismam.
Viņa atgrūda vaļā viesistabas durvis. – Saimon. Ak tu tētīt! Saimon?
Saimons parasti bija izsmalcināts un biedējoši kopts tā, kā tas pieejams tikai vizuāli apdāvinātajiem, tālab viņa pašreizējais nekārtīgais izskats likās pārsteidzošs. Viņa spīdīgie tumšie mati bija izspūruši, ierastā Paul Smith šalle šķība, un viņš staigāja pa istabu gluži kā krātiņā ieslodzīts dzīvnieks.
Vienā mirklī Olīvija saprata, ka noticis kas šausmīgs.
– Kas atgadījies?
– Olīvij, tā ir praktiski katastrofa! Rodijs Prauls ir devies uz rehabilitācijas klīniku! Viņš atsakās atgriezties! – Asaras piepildīja brūnās acis ar brīnumainajām skropstām; viņa garais ērgļa deguns piesārta. – Mums vairs nav enfant terrible, Olīvij! Visa izstāde ir pagalam!
Brīvpusdienas vai kniebiens
Nāc un dari ar mani, ko gribi.
Kad Hjūijs saņēma no Letīcijas īsziņu, viņš pašlaik rakņājās pa māsas Klāras mantām, meklēdams pastmarku un jau kavēdams satikšanos ar māti pie pusdienām. Viņš vēlējās nosūtīt savu atbildi uz šīrīta “Skatuvē” publicēto sludinājumu, un pusdienas bija pastāvīga tikšanās, kuru viņi ar māti rīkoja katra mēneša pirmajā trešdienā nelielā Viktorijas viesnīcā ar nosaukumu “Gorings”. Turienes personāls atcerējās Rovenu Venablsu-Smaitu un izturējās pret viņu kā pret sabiedrības lauvas atraitni. Viņi kopā baudīja milzīgas ceptas gaļas šķēles, strīdējās un tenkoja; māte mēģināja uzspiest viņam kādu darbu, bet Hjūijs viņu apbūra un aizgāja, paņemdams līdzi visu lieko naudu, kas atradās mātes makā. Pati maltīte bija viens no ievērības cienīgākajiem notikumiem Hjūija dzīvē mēneša laikā: viņš reti kad spēja gulēt iepriekšējā naktī aiz satraukuma – skotu rostbifs, čagans Jorkšīras pudiņš, kraukšķīgu kartupeļu krāvumi ar mērci, un tas viss tika noskalots ar ko tādu, ko mamma izvēlējās, lai atstātu iespaidu uz vīnzini. (Pusdienas ar mammu notika pietiekoši agri, lai būtu paciešamas. Ap vakariņu laiku viņa bieži vien jau bija pārāk piesūkusies, lai Hjūijam tas patiktu.)
Bet nu viņš bija saņēmis ielūgumu arī no Letīcijas. Doma par viņas garajiem, kailajiem locekļiem, kuri likās krēmbalti uz melnā samta zviļņa fona, kas bija izvilkts personiskajām vajadzībām, lika viņam vai ģībt no iekāres.
Hjūijs konstatēja, ka ir saskāries ar vienu no grūtākajām dilemmām jauna vīrieša dzīvē: brīvpusdienas vai kniebiens? Viņš apgrieza otrādi vienu no Klāras somiņām, pašā apakšā atrada pastmarku grāmatiņu un vienu paņēma. Tad viņš uzrāva mugurā džemperi un devās uz durvīm, nepievēršot uzmanību Klāras līmlapiņai ar atgādinājumu neaizmirst atslēgas.
Bez šaubām, labi pacenšoties, bija iespējams izmantot abus piedāvājumus. Letīcijas veikals atradās tikai dažu kvartālu attālumā no “Goringa”. Tāds uzņēmīgs jauns cilvēks kā Hjūijs varēja pamanīties tikt pie kniebiena, ēdiena un skaidras naudas līdz tējas laikam.
Vajadzēja tikai izrādīt nelielu ķermeņa veiklību.
Hjūijs iemeta vēstuli pastakastē un apturēja garāmbraucošu taksometru. – Paklausieties, vai jūs pieņemat American Express, ko?
– Atšujies, – attrauca taksometra šoferis un aizbrauca.
Hjūijs metās uz autobusa pieturu, izvairīdamies no mašīnām, lai savlaicīgi šķērsotu ielu.
– Vienu līdz Viktorijas stacijai, – viņš noelsoja šoferim.
– Divas mārciņas.
– Ak! – Hjūijs izvilka no kabatām dažus sīknaudas gabalus. – Tik daudz?
Viņam garām paspraucās kāds vecs vīrs un sieviete ar bērnu ratiņiem.
– Cik tur ir? Septiņdesmit trīs, septiņdesmit četri…
Šoferis nikni pablenza uz viņu. – Vai jums ir vai nav?
– Es tev piemetīšu.
Hjūijs pagriezās. Tas bija Malkolms, Klāras līgavainis.
– Tas ir ļoti mīļi no tavas puses, Malkolm. – Neņem galvā! Priecājos, ka varu izlīdzēt!
Hjūijs devās uz otro stāvu, un Malkolms viņam sekoja.
Malkolms bija apmēram tikpat garš un slaids kā Hjūijs, tikai viņa smaguma centrs atradās pēcpusē un vilka viņu lejup gluži kā zemūdens straume. (Privātajā pamatskolā viņš bija iesaukts par “skuķa pēcpusi”.) Skatoties uz viņa vaibstiem, visa kā bija par daudz; viņa lūpas bija pārāk biezas un sarkanas, deguns pārāk garš, acis izspiedās, un tās ieskāva rūsgani