to zina, Bleik. Es esmu tava… es vienmēr esmu bijusi tava. – Atvēru acis. Iekāres pārņemta, vairs neko nespēju skaidri saskatīt. – Izdari tā, lai es kļūtu tava, Bleik.
Ielaidu pirkstus viņa matos un ieķēros tajos. Skūpsta apklusināts, viņš ievaidējās. Spēcīgi ienākdams manī, viņš trieca manus gurnus pret cietajām koka durvīm. Jau pēc dažām sekundēm es biju noreibusi no viņa garšas, aizmirsusies. Aizmirsusies viņā, augstu uzlidojusi no šīs sajūtas, pilnīgi tai padevusies. Bleiks kvēli ieguva mani, katrā viņa pieskārienā varēja just mīlestību un izmisumu. Mēs vienlaikus dedzīgi tiecāmies augšup uz baudas virsotni, un tikai tas šobrīd bija svarīgi.
– Bleik… ak dievs! Ak, nolādēts!
Manu kāju tvēriens ap viņa vidukli bija kļuvis vaļīgāks. Bauda aizvien vairāk tuvojās, tā pārņēma visu manu prātu. Es spēju domāt vienīgi par Bleiku, par šo mīlestību. Viņš bija vienīgais glābiņš manā dzīvē, kurā vairs nekas nešķita pareizi. Tas izklausījās saprātīgi. Man bija vajadzīgs gan viņš pats, gan mūsu attiecības, un tas vienlaikus šķita gan pilnīgi saprātīgi, gan nesaprātīgi.
– Tagad, – Bleiks izgrūda.
Dzirdot šo vienkāršo vārdu, es vairs neizturēju. Mana mute pavērās nedzirdamā kliedzienā, mani pārņēma orgasms. Cieši pieķēros viņam, spēdama domāt vienīgi par viņa pulsējošo locekli, kas iegremdējās manī, vadot mani pāri bezdibeņa malai uz vietu, kur viss bija tieši tā, kā vajadzīgs. Vēl daži spēcīgi grūdieni, un es iekliegusies sasniedzu baudu. Viņš rupji satvēra mani, viscaur sasprindzis, un ienāca dziļi manī.
– Ērika!
Bleika piesmakusī balss izklausījās tikpat atkailināta, kāda jutos arī es. Pievilcis mani sev cieši klāt, it kā pretējā gadījumā es varētu izgaist, viņš pamazām atguva elpu, ar lūpām viegli pieskardamies manam kaklam. Orgasma brīdī biju zaudējusi visus spēkus, un tad, kad Bleiks beidzot mani atlaida, šis fakts kļuva acīmredzams. Kad nostājos uz grīdas, man saļodzījās kājas. Cieši saturēdams mani aiz gurniem, viņš izslīdēja no manis, un lejup pār manu augšstilbu noritēja silts šķidrums. Mēģināju kaut ko darīt, taču Bleiks mani apturēja, neļaudams pat pakustēties. Viņa skatiens bija kā piekalts caurspīdīgajai švīkai, ko uz manas ādas bija atstājušas viņa sēklas pēdas.
– Nolādēts, mazā. To redzot, man atkal uzreiz gribas piepildīt tevi no jauna.
– Es notraipīšu grīdu.
Viņš iesmējās.
– Tad varbūt mums nāksies notraipīt visu māju, jo es vēl aizvien esmu uzbudināts. Man vairs nav spēka, taču šobrīd spēju domāt vienīgi par to, kā atkal beigt tevī. Visu nakti.
Pār manu seju pārlaidās neprātīgs smaids.
– Tu grasies neļaut man gulēt divas naktis pēc kārtas? Ja tā turpināsies, tu mūs abus novedīsi līdz pilnīgam bezspēkam.
Bleiks pasmaidīja, no jauna pievilka mani sev klāt un viegli, maigi noskūpstīja uz lūpām.
– Mēs esam atbraukuši atpūsties, vai atceries? Es varu mīlēties ar tevi visu nakti, un mēs varam gulēt visu dienu. Un neviens mums par to neteiks ne vārda.
– Mums nebūs nekādu viesu, – es nočukstēju.
– Paldies dievam. Līdz pat otrdienas rītam tu būsi vienīgi mana.
Viņš pakāpās atpakaļ, aizvilka bikšu rāvējslēdzēju, pacēla mani uz rokām un aiznesa uz guļamistabu, kas bija savienota ar vannas istabu.
Mēs nomazgājāmies dušā, ieziepēdami viens otru. Tad iznācām ārā, un Bleiks ietina mani pūkainā, baltā dvielī un ar otru dvieli izslaucīja man matus. Šķita, ka karstā duša bija atņēmusi mums pēdējos spēkus. Mēs sabrukām gultā, šīs dienas un mūsu mīlēšanās nogurdināti.
Saritinājos viņam blakus, priecādamās par šo tuvību un mūsu tīrās, gludās ādas saskaršanos.
– Es tevi mīlu, Bleik.
Viņš pavērsa augšup manu zodu, lai ieskatītos man acīs.
– Es arī tevi mīlu.
Ceturtā nodaļa
Atvēru acis, un pasaule pamazām sāka izskatīties aizvien skaidrāka. Atbalstījies uz elkoņa, Bleiks ar laisku smaidu sejā cītīgi vēroja mani.
Es izstaipījos. Interesanti, cik ilgi bijām nogulējuši? Viņa plauksta pārslīdēja man pār sāniem – to apzinoties, manam augumam pārskrēja trīsas. Klusi iedungojos un piespiedos viņam klāt, pārāk labi apzinādamās, ka esmu kaila, bet viņu sedz vienīgi palags. Bleika acīs mirdzēja neviltota atzinība. Starp mums sanēja mīlestība. Mīlestība. Tā mēdza uzplaukt tieši šādos mirkļos, padarot labāku visu, kas jau tāpat bija labs, un palīdzot tikt pāri visiem grūtajiem brīžiem. Jūtas pret šo vīrieti lika aizrauties manai elpai.
– No rīta tu esi tik skaista, – Bleiks klusi sacīja.
Iespiedu seju spilvenā, mēģinādama apslēpt smaidu.
– Rimsties.
Viņš atglauda matus no mana vaiga un uzspieda tur skūpstu, pakavēdamies man pie auss.
– Es nemūžam nerimšos. Kamēr vien dzīvošu, tikmēr nerimšos.
Izliecos, lai noskūpstītu Bleiku. Bija tik viegli viņam ļauties. Uzsūcu sevī šo vēl nepazīto brīvību, ko bija atmodinājusi aizceļošana kopā ar šo vīrieti, kuru es tik izmisīgi mīlēju. Ļāvu, lai šī sajūta iesūcas man ādā līdz pat kauliem. Tad no jauna atslīgu gultā un piespiedos viņam pie rokas. Nebiju īsti pamodusies, šķita, ka es varētu nogulēt vēl vairākas dienas. Pagājušajā naktī Bleika acīs biju pamanījusi tādu pašu nogurumu. Nojautu, ka pēdējā laikā viņam bija nācies ar kaut ko cīnīties, tomēr man vēl aizvien nebija ne jausmas, kāpēc. Lai gan fiziskā ziņā mēs varējām būt ļoti tuvi, man ārkārtīgi nepatika tā atsvešinātība, kas dažkārt mēdza iezagties starp mums. Tā siena, kuru Bleiks nekad nenojauca, parasti tādēļ, lai mani pasargātu.
Ar pirkstu pārvilku pār viņa apakšlūpas izliekumu. – Es gribu, lai tu spētu man kaut ko pateikt. Kā tu domā, vai tu to varēsi?
Viņš pacēla vienu uzaci.
– Jā, kāpēc?
– Es jūtu, ka pēdējā laikā tu esi bijis… nu, nezinu…
saspringts. Es gribētu, lai tu man pasaki, kāpēc tā.
Viņš skaļi izelpoja, strauji satvēra manas rokas un noskūpstīja manus pirkstgalus.
– Runa nav par to, ka man nebūtu ērti tev kaut ko stāstīt. Es zinu, ka to spēju. Drīzāk jau par to, vai esmu gatavs apgrūtināt tevi ar to, ar ko man šobrīd jātiek galā.
Nogaidīju, kamēr Bleiks cieši ieskatīsies man acīs, vēlēdamās apliecināt, ka runāju nopietni.
– Tu mani neapgrūtini. Daudz grūtāk ir nezināt, kas tevi nomāc. Es nekad nevaru zināt, vai tas ir manis dēļ vai arī es varētu tev kaut kā palīdzēt.
Viņa seja pārvērtās, apslēpjot pēkšņi uzvirmojušās emocijas.
– Šoreiz tu man nevari palīdzēt.
– Kas tas ir? Vienkārši pastāsti man to.
Bleiks nopūtās un atbalstījās pret spilvenu.
– Tu patiešām gribi runāt par Maksu? To īsti nevarētu nosaukt par patīkamu sarunas tematu.
Es saraucu pieri. Mani caururba dedzinoša ziņkāre par to, kas Maksam atkal bija padomā.
– Ko