Kaisle. Meredita Vailda

nākamnedēļ mēs varētu paēst pusdienas un pēc tam aiziet uz vēlēšanu kampaņas galveno mītni. Vils vēlas tev pastāstīt dažus jaunumus.

      – Tas būtu labi.

      – Tad arī tiksimies. Un vēlreiz apsveicu, Ērika. Es ļoti priecājos par tevi.

      Saraucu pieri, un vārdi iestrēga man rīklē.

      – Paldies, – beidzot izmocīju.

      Izbeigusi sarunu, vēl brīdi stingi raudzījos uz telefonu. Man ienāca prātā, ka varbūt nekad nespēšu izprast Danielu. Bet varbūt es pamazām biju sākusi izpelnīties viņa uzticību – un varbūt arī pati viņam nedaudz uzticēties.

      Dienas atlikusī daļa pagāja vienos nebeidzamos darbos, gan lielos, gan mazos, un beigās es sajutu, ka esmu pilnīgi zaudējusi spēkus. Uzmetusi skatienu pulkstenim, apsvēru, vai nevajadzētu sākt visu novākt, lai man vēl pietiktu laika sagatavoties vakariņām kopā ar mātes labāko draudzeni Marī un viņas draugu Ričardu. Kabinetā ienāca Sids un iztraucēja manas pārdomas.

      – Kas noticis? – pastiepu kaklu, lai uzlūkotu viņu.

      Viņš ielocīja savu kalsno augumu krēslā pie mana rakstāmgalda.

      – Gribēju pavaicāt, vai tev ir dažas minūtes laika, lai parunātos.

      Saspringu, iztēlodamās visļaunāko. Mūsu vietne bija sabojāta, vai arī viņš bija sameklējis sev citu darbu un gatavojās pamest “Knaģi”.

      – Vai kaut kas atgadījies?

      Sids paraustīja plecus.

      – Nu, ja neņem vērā to, ka mēs zaudējam reklāmdevējus un lietotāju skaits pamazām sarūk… Vai mēs tikai sēdēsim un noskatīsimies, kā tas notiek?

      Nedaudz nomierinājos, tomēr tonis, kādā bija uzdots viņa jautājums, lika man aizstāvoties noprasīt:

      – Ko tu gribi, lai es daru, Sid? Es nespēju kontrolēt ne Rizas vietni, ne arī visu, ko viņi ir gatavi darīt, lai mūs iedragātu.

      – Tieši tā. – Viņš klusēdams raudzījās manī ar savām lielajām, brūnajām acīm.

      – Un?

      – Kāpēc tu negribi veltīt visu uzmanību tam, ko spēj kontrolēt, tā vietā, lai stresotu par to, ko dara viņi? Tuvākajā laikā šie cilvēki negrasās nekur pazust, un, ja tu esi iecerējusi sēdēt, rokas klēpī salikusi, un cerēt, ka tas tomēr notiks, ilgi mēs vairs nenoturēsimies. Tādas vietnes kā mūsējā katru dienu te uzrodas, te atkal nozūd.

      – Mēs pagaidām turamies, Sid. Nekas vēl nav zaudēts. – Man bija grūti pašai noticēt tam, ko biju pateikusi.

      – Es neesmu nācis šurp, lai turētos. Kāpēc gan mēs nevarētu augt? Ieviest dažādību?

      Es saraucu pieri.

      – Ko tas nozīmē?

      – Tas nozīmē, ka mums vajadzētu saņemties. Konkurenti ir nokopējuši mūsu koncepciju, un, ja viņi vairāk neko citu neprot, tad nenoturēsies tieši viņi. Manuprāt, mums ir jāizdomā kaut kas oriģinālāks. Ko mēs varam paveikt, lai uzlabotu savu vietni?

      Es noplātīju rokas.

      – Jau dienām ilgi par to vien esmu domājusi, vari man ticēt. Šis tas man ir ienācis prātā, taču nekas revolucionārs tas nav.

      – Varbūt tu esi pārāk pieticīga. Tev taču tagad ir tik daudz noderīgu paziņu, vai ne? Kā būtu, ja mēs ar kādu sadarbotos? Varbūt mums vēlreiz jāapsver šādas iespējas.

      – Nauda mums nav vajadzīga. Bleiks to jau ir ieguldījis.

      – Ne jau par to ir runa. Es runāju par mūsu mērķauditoriju. Pārstāj prātot par mūsu sniegtajiem nelielajiem pakalpojumiem un pārdomā, ko mēs varētu darīt plašākā mērogā.

      Es pamāju. Šis ierosinājums bija darījis mani pazemīgu.

      – Tev varētu būt taisnība. Vai esi kaut ko izdomājis?

      Sids paraustīja plecus.

      – Es jau neesmu nekāda divdesmitgadīga sieviete. Man vienkārši šķiet, ka mēs raugāmies uz šo problēmu no nepareiza skatpunkta. Tu biji tā, kura izdomāja šo koncepciju, un es uzskatu: ja tev izdosies pārvarēt paniku un aizmirst par to, ko šobrīd dara “Piespraude”, tu varēsi mūs pacelt augstākā līmenī. Un viņi paliks tālu aiz muguras.

      – Paldies, Sid. Es par to padomāšu, labi?

      – Protams. Ja varu kaut kā palīdzēt, padod man ziņu.

      – Protams. – Es atlaidos krēslā. – Kā klājas Keidijai? – Labi. Mums viss ir kārtībā. – Viņa vaigos iesitās sārtums.

      Apvaldīju smaidu.

      – Prieks dzirdēt.

      Sids steigšus piecēlās.

      – Man tagad jāiet. Līdz rītam.

      Pamājusi viņam atvadas, iegrimu domās. Švīkāju pierakstu bloknotu, kamēr manis aprēķināto zaudējumu apjoms nonāca sarežģīta raksta ietvarā. Iespējams, Sidam bija taisnība. Kāpēc gan bija tik grūti izdomāt risinājumus? Šķiet, pēdējā laikā visi mani svarīgākie lēmumi bija izrādījušies ārkārtīgi konservatīvi. Kur palikuši tie laiki, kad mūs uz priekšu dzina idejas, nevis nepieciešamība izdzīvot? Bijām sev nodrošinājuši Bleika finansējumu, lai varētu augt un attīstīties, bet, ja man neizdosies atrast risinājumu, viņa ieguldījums strauji saruks. Iedomājusies, ka varētu viņu pievilt, es sarāvos. Bleiks man bija sarūpējis tik daudz iespēju, un kāds no tā visa bija labums?

      Jau grasījos padoties, kad man kaut kas iešāvās prātā. Parakņājusies pa rakstāmgalda atvilktni, atradu kādu vizītkarti. Dziļi ieelpoju, lai nomierinātos, un piezvanīju uz numuru, kas bija norādīts uz vizītkartes.