kas nostājās sardzē, un pagriezās pret konsteblu, kas bija pavadījis viņu no dievnama. – Nāc man līdzi!
Pievārējuši pakāpienus, abi pa atvērtajām durvīm iespraucās namā.
– Šis ir pirmais, – Bekers norādīja. Nāves smārds šķita spēcīgāks. Pat pustumsā Bekers ievēroja, ka jaunais konstebls samiedz acis, cieši uzlūkodams mirušā savainoto galvu. – Apej ar līkumu. Nekam neskaries klāt, – Bekers izrīkoja. – Es gribu, lai tu nāc līdzi. Gadījumā ja vainīgais vēl atrodas zem šī jumta.
Konstebls satvēra pie jostas piestiprināto steku. Iegājis hallē, viņš izbrīnīts aplūkoja statujas, kas bija nostādītas uz marmora postamentiem, apzeltītos sienu un durvju rāmju rotājumus un fresku paneļus pie sienām.
– Johaidī, un cilvēki patiešām tā dzīvo, – konstebls brīnīdamies izdvesa.
– Jā, un tepat arī tiek noslepkavoti, – Bekers atgādināja. – Papūlies neaizmirst, kādēļ mēs te esam ieradušies.
Bekers piegāja pie kalpones līķa kāpņu pakājē. Jautādams sev, kā šādā gadījumā rīkotos Raiens, viņš nometās uz ceļgaliem un nopētīja apaļo ievainojumu galvā, kuru, pēc visa spriežot, bija radījis tas pats priekšmets, ar kuru nonāvēts sulainis pie ārdurvīm.
Viņš atvēra durvis labajā pusē. Aizvilkto aizkaru dēļ valdošā tumsa neļāva skaidri saskatīt daudzās viesistabas mīkstās mēbeles. Galdu pārklāju malas rotāja pušķīši. Ikviena virsma bija izdekorēta, kā tas pierasts turīgu cilvēku mājokļos. Biezi polsterētos krēslus un dīvānu vēl mīkstākus padarīja neskatāmie izšūtie spilveni. Sperdams soļus pa biezu austrumniecisku paklāju, Bekers pieķēra sevi pie domas, ka pirmo reizi atrodas telpā, kas tik ļoti slāpē skaņas.
Pašķīris aizkarus, seržants piesardzīgi pavērās apkārt, taču nekā aizdomīga nesaskatīja. Viņš devās atpakaļ, šķērsoja halli un pavēra durvis pretējā pusē, un arī te pretī uzvēdīja nāves smārds.
– Konstebl, esiet gatavs, ja man ievajadzēsies jūsu palīdzību.
Seržants pastūma durvis plašāk un nonāca bibliotēkas istabā. Aizkari bija aizvilkti. Pārlaidis skatienu pustumšajai telpai, viņš pamanīja sarkanā ādas krēslā sēžam vīrieti. Izskatījās, ka saimnieks lasa grāmatu.
– Lord Kosgrov? – Bekers iejautājās, pats nezinādams, kāpēc ierunājies. Skābenais aromāts telpā skaidri liecināja, ka atbildi no vīrieša nesagaidīs.
Gatavs aizstāvēties, Bekers pagājās pa kreisi un atvēra aizkarus. Uz vīrieti krēslā nu krita gaisma. Grumbainā seja bija izķēmota sāpju agonijā.
Negaidīti atskanot kādai balsij, Bekers pat sarāvās.
– Kur ir detektīvseržants Bekers? – Jautātājs bija Raiens, kurš jau stāvēja hallē.
– Viņš ir tur, inspektor, – konstebls paskaidroja. Uz bibliotēkas istabas sliekšņa parādījās Raiens.
– “Lēdija Kosgrova nav vienīgā”… Tava ziņa patiešām radīja ziņkāri.
– Kā mēdz izteikties de Kvinsijs, daži cilvēki šajā namā ir “pievienojušies vairākumam”. – Bekers atminējās de Kvinsija novērojumu, ka tūkstošgades laikā ir miris vairāk cilvēku, nekā patlaban ir dzīvo.
Raiens iegāja bibliotēkas istabā, cieši vērdamies vīrietī, kas sēdēja ādas krēslā.
– Vai jūs esat kādreiz ticies ar lordu Kosgrovu? – Bekers vaicāja.
– Vienu reizi. Komisārs Meins mani sūtīja izsacīt savas domas cietumu komitejai. Lords Kosgrovs bija komitejas direktors un pēc sēdes uzdeva man dažus jautājumus.
– Vai šis ir lords Kosgrovs?
– Šaubos, vai pat lorda sieva, ja kundzei būtu dvaša krūtīs, viņu pazītu, – Raiens atteica.
Vīrietis bija piesaistīts pie krēsla. Viņam aiz muguras līdz pašai augšai slējās grāmatplaukti, kuriem piekļūt ļāva pie sienas sliedēs iestiprinātās kāpnes. No kāpņu augšdaļas līdz upurim nostieptā virve bija savilkta cilpā ap mirušā kaklu. Viena no grāmatām atvērta gulēja vīrietim klēpī. Viņš sēdēja, noliecis galvu, it kā to lasīdams.
– Vai ievērojāt viņa acis? – Bekers, šausmu pārņemts, norādīja ar roku. – Vai esat jelkad kaut ko tādu redzējis?
– Nē, – Raiens atzina.
Gan vienā, gan otrā acī bija iedurts nosmailināts sudraba spalvaskāts. No pārdurtajiem acs āboliem lejup slīga tumšas sakaltušas lāstekas, it kā cilvēkam asaru vietā būtu lijušas asinis. Bekers apspieda drebuļus, jo iztēlojās, kādas mokas spēj sagādāt cilvēks, ietriekdams otram acs ābolā rakstāmspalvu.
– Grūti pateikt, kas īsti atņēma dzīvību, – Bekers prātoja. – Vai viņš noasiņoja? Vai nosmaka?
– Spalvaskātus acīs dūra spīdzinot. Tomēr galu padarīja virve, – secināja Raiens.
– Kā jūs varat to apgalvot tik droši? – Kādā krāsā ir viņa lūpas un mēle?
Bija skaidrs, ka Raiens viņu pārbauda. Bekers pārvarēja riebumu un piegāja tuvāk, lai aplūkotu sāpju sašķobīto muti un mēli, kas karājās ārā no tās.
– Zilā.
– Vai tu kādreiz esi apmeklējis pakāršanu? – Raiens vaicāja.
– Nē.
– Zilganas lūpas norāda, ka cilvēks cīnījies pēc gaisa. Viņu novājināja asiņu zudums. Galva nokārās, pavērsās pret grāmatu. Slepkava te visu sakārtoja tā, ka upuris pats pakārās. Kas tā ir par grāmatu, kuru viņš it kā lasa?
Apjautis, cik daudz viņam vēl jāiemācās, Bekers iztaisnojās, izņēma grāmatu līķim no rokām un izlasīja uz muguriņas nosaukumu.
– Tā ir par likumiem.
Starp lapām vīdēja papīra gabaliņš. Bekers to izvilka. Papīram bija tādas pašas melnas apmales kā zīmītei, kuru lēdija Kosgrova bija sažņaugusi plaukstā savas nāves brīdī.
– Ko zīmīte vēsta? – Raiens jautāja.
– Uz tās ir rakstīts man nepazīstams cilvēka vārds. “Edvards Oksfords”.
– “Edvards Oksfords”? Vai esi pārliecināts?
– Vai jums šis vārds ir pazīstams? – Bekers jautāja.
– Jā, lai visi svētie mums stāv klāt!
Emilijas de Kvinsijas dienasgrāmata. Turpinājums
Kamēr konstebli Svētā Jēkaba baznīcā tērpināja lieciniekus, tēvs sēdēja uz altāra margām. Viņš nevarēja aizsniegt grīdu un tādēļ kūļāja kājās gaisā, it kā soļodams. Ikreiz, novērsis skatienu no asins peļķes, viņš pētīja lēdijas Kosgrovas ložu, kur fotogrāfs uzstādīja aparātu. Tēva dziņas padarīja viņa seju slimīgi bālu. Es redzēju, kā viņš iegrūž roku aiz mēteļa pēc flakona ar opija tinktūru, un piesteidzos viņu atturēt, lai nedotu iemesla vēl vairāk sadusmot draudzes locekļus.
Tikām pulkvedis Tresks turpināja palīdzēt policistiem uzturēt kārtību, savukārt daiļā sieviete, kuru viņš bija pavadījis dievnamā, apbrīnoja virsniekam izrādīto cieņu. Nevilšus es ievēroju pulkvedi vairākkārt uzmetam man tādu pašu mulsu skatienu kā pirmajā sastapšanās reizē – it kā viņš atminētos mani redzējis, taču nezina, kad tas īsti noticis. Tas vienīgi