ieskrējusi pie kaimiņiem, – tēvs minēja.
Viņš devās uz tuvējo namiņu.
Kolins un Emma, turēdami Rūtu aiz rokas, vēroja, kā tēvs pieklauvē pie durvīm un ar kādu sarunājas. Tumši sarkanā saule jau pieskārās apvārsnim. Tēvs pagājās vēl uz priekšu pie nākamās mājiņas un arī tur ar kādu aprunājās. Ģimene te bija apmetusies tikai pirms desmit dienām un neviena kaimiņa nepazina, tomēr šeit dzīvoja strādnieki, tādi paši kā tēvs. Kaut arī Kolina ģimene bija īri, ar nekādām naidīguma izpausmēm viņi nebija saskārušies.
Saraucis seju drūmā izteiksmē, tēvs atgriezās, apskāva bērnus un ieteicās:
– Celsim vakariņas galdā. Gan viņa kuru katru brīdi pārradīsies.
Taču Kolins nevilšus ievēroja, ka tēva rokas mazliet dreb. Vīrietis negribīgi pabakstīja savus pāris kartupeļus un tad sadalīja tos bērniem.
– Kolin, pieskati māsas. – Lai sargātos no vakara dzestruma, viņš uzmeta plecos mēteli. – Es drīz atgriezīšos.
Bērni sagaidīja tēvu ilgi pēc tumsas iestāšanās, taču mātes kopā ar viņu nebija. Tēvs, acīmredzami nobijies, apsedza bērnus paša darinātajā trīsstāvu gultā, kas atradās blakus šaurajai laulības gultai.
– Kas, tavuprāt, ar viņu noticis? – Emma jautāja.
– Es nezinu, – tēvs norūca. – Kad iestājās pilnīga tumsa, es pārtraucu meklēt. No rīta iešu atkal.
– Noskaitīsim lūgšanu par māmiņu, – piedāvāja mazā Rūta. Māte bija paņēmusi grozu ar saviem adījumiem un devusies uz Sentdžonsvudu. Ar adatām un dziju viņa rīkojās kā īsta burve, radot pārsteidzoši smalkus, krāšņus rakstus. Ja nebūtu viņas amata prasmes, Kolinam un māsām ziemā nebūtu ne siltu dūraiņu, ne cepuru, ne šaļļu. Viņa bija aizgājusi uz Sentdžonsvudu pārdot trīs puloverus, jo padzirdējusi, ka tur kāds tirgotājs tos uzpirktu. Par saņemtajām monētām viņa cerēja iegādāties gaļu, ar ko pietiktu vairākām maltītēm.
Bet Sentdžonsvuda atradās vien stundas gājiena attālumā.
Rīta agrumā, pieraudzījis, ka dēlam un meitām uz galda ir maize un siers, tēvs atvēra būdas durvis, lai dotos meklējumos.
Piepeši viņš pārsteigumā sastinga uz sliekšņa.
Kolins piegāja pie tēva un ieraudzīja durvīm tuvojamies konsteblu.
– Vai jūs esat Ross O’Braiens? – konstebls vaicāja.
– Jā.
Saklausījis īru akcentu, konstebls pievērsa vīrietim ciešāku skatienu.
– Vai Keitlīna O’Braiena ir jūsu sieva?
– Jā, ir. – Kolina tēvs paspēra soli uz priekšu. – Kamdēļ prasāt? Vai ar viņu kas atgadījies?
– Tā var sacīt.
– Es nesaprotu.
– Viņa ir arestēta.
CETURTĀ NODAĻA
KRISTĀLA PILS
Kad Raiens ar Bekeru no nama izgāja uz ielas, vēsais vējš, par laimi, izgaiņāja no Raiena nāsīm nāves smārdu. Šeit skatienam pavērās aptuveni simts cilvēku pūlis, kas trokšņaini grūstījās un stumdījās, lauzīdamies piekļūt, cik vien tuvu spēja, un žēlojās par katru, kas aizspraucās priekšā. Vairākums pūlī bija sulaiņi biksēs un kamzoļos, istabenes un virtuves kalpotāji priekšautos. Nebūtu iedomājams, ka šie cilvēki bez atļaujas atstātu savas darbavietas, tālab jāpieņem, ka lordi un lēdijas ir sūtījuši viņus izdibināt kņadas cēloņus. Šķita, ka ikviens ir aizmirsis par salu, kas koda aizvien spēcīgāk, – tik interesanti notikumi te risinājās, un tik nopietni viņi bija uztvēruši rīkojumus noskaidrot visus sīkumus.
Nopētījis ziņkārīgo pūli, Raiens iztrūkās, pamanījis pazīstamu seju.
– Vai tā varētu būt Emilija?
– Augstais Dievs, tur ir viņas tēvs! – Bekers piebalsoja.
De Kvinsijam sazin kā bija izdevies izspraukties cauri ciešajai burzmai, kas tagad viņu spieda pie dzelzs žoga nama priekšā. Emilija cīkstējās viņam blakus un, pūļa grūstīta, lūdza konsteblam atļauju abiem ieiet pa vārtiem. Konstebls nemitējās raidīt viņu prom.
– Ejiet mājās! – cits konstebls sauca sanākušajiem. – Te nav, ko redzēt!
– Tad kāpēc policija staigā un klaušina, vai mēs esam redzējuši ko ērmotu? – ieprasījās kāds kalps.
– Nu, un jūs esat ko redzējuši? – konstebls atvaicāja.
Emilija kaut ko uzsauca Raienam, taču kņada aprija viņas teikto.
Raiens ar Bekeru steidzās lejup pa pakāpieniem.
– Šie divi ir kopā ar mums, – Raiens paziņoja konstebliem.
Kad Bekers atvēra vārtus, Raiens ievilka pa tiem Emiliju, kura savukārt rāva līdzi tēvu.
– Atbrīvot ceļu! – konstebls pavēlēja ļaudīm.
– Pastāstiet, kas te norisinās! – sauca reportieris.
– Mums jāizdomā, kurp jūs aizvest, Emilija, – Raiens teica, iepriecināts sievieti redzēt, taču karsti vēlēdamies, kaut tas būtu noticis citos apstākļos. – Šajā namā notikušas nelāgas lietas.
– Vēl ļaunākas nekā baznīcā? – apjautājās de Kvinsijs. Viņam bija sašķiebies mētelis, un tam izrauta poga.
– Tas atkarīgs no skatpunkta.
– Pats Imanuels Kants nebūtu pateicis labāk, – de Kvinsijs piezīmēja.
Vējš pieņēmās spēkā. Mākoņi grima zemāk un satumsa. Virpuļojošās sniegpārslas beidzot piespieda dažus apskaut savus nosalušos plecus un nozust.
– Šon, kad mēs ieiesim mājā, pabrīdiniet, kad man jānovēršas, – Emilija sacīja.
– “Kad mēs ieiesim mājā”? Bet es nupat paskaidroju… – Raiens rezignēti nopūtās. – Jā, kad mēs ieiesim mājā.
– Emilij, labāk visu laiku raudzīties griestos. Es jūs pavadīšu, – Bekers piedāvāja.
Sniega vētra nemitējās.
Jauno sievieti iekārtoja plīša krēslā viesistabā. Kamīnā klājās vakardienas uguns pelni.
– Es nedrīkstu iekurt uguni, lai jūs sasildītu, – Raiens atzina. – Pelnos varētu būt atrodami lietiskie pierādījumi.
– Saprotu.
– Bet no kurienes jūs uzradāties? Jums taču jābūt vilcienā.
– Tēvs atteicās paklausīt lordam Pālmerstonam.
– Atteicās? – Bekers pārsteigts atkārtoja.
– Baznīcā mēs neviļus dzirdējām vikāru nosaucam lorda Kosgrova adresi. Tēvs uzstājīgi vēlējās ierasties šeit.
– Atrast nebija nekādu grūtību. – De Kvinsijs līkņāja kāpņu pakājē, turpat aiz istabas durvīm, un pētīja mirušās kalpotājas ievainojumu, ar labo rādītājpirkstu teju aizskardams iedobumu galvaskausā. – Pirms piecdesmit trim ziemām es bieži lūdzu dāvanas Meifērā. Pazinu šo rajonu gandrīz tikpat labi kā Oksfordstrītu un Soho.
– Lords Pālmerstons… – Raiens uzsāka.
– Būs