pūlis bija mazāks nekā agrākos laikos, tas tomēr piesaistīja kabatzagļus. Reti gadījās vakars, kad es nepieķēru kādu no viņiem. Izdzirdot šāvienu, pūlis sastinga kā paralizēts.
Raiens paskatījās uz Emiliju, kura vēl arvien raudzījās augšup, vairīdamās uzlūkot baiso ainu krēslā.
– Būs prātīgāk, ja turpināsim sarunu viesistabā, – viņš piedāvāja.
Inspektors pavadīja sievieti pāri hallei, un de Kvinsijs ar Bekeru sekoja.
Emilija iekārtojās uz dīvāna, un Raiens apsēdās viņai iepretim, priecīgs par iespēju uz brīdi atpūtināt dzīstošās brūces, kas joprojām sūrstēja.
– Kad nodārdēja blīkšķis, karalienes kučieri apjukumā apturēja zirgu, – viņš turpināja stāstīt. – Neviens nespēja noticēt, ka tas bijis šāviena troksnis. Es mēģināju noteikt, no kuras puses tas atskanējis. Tad es ieraudzīju netālu no karietes paceļamies dūmu mutulīti un atskārtu, kas noticis. Kāds vīrietis nolaida dueļu pistoli un pacēla pistoli arī otrā rokā. Es izmisīgi lauzos cauri drūzmai, taču nepaguvu. Viņš izšāva no otra ieroča. Joprojām, vēl pēc šiem daudzajiem gadiem, es atminu, kā man iesāpējās ausis. Atkal gaisā pacēlās dūmi, taču kučieri beidzot bija atjēgušies un trenca zirgus prom. “Karaliene!” kāds iebļāvās. “Viņš mēģināja nošaut karalieni!” Cits sauca: “Sitiet nelieti nost!” Un viņam pievienojās pārējie, vienā balsī skandēdami: “Sit nost! Sit nost!” Kad es nonācu līdz cīkstiņa vietai, tur bija divi vīrieši ar pistolēm. Pūlis plosīja abus. “Viens dievojās: “Es neesmu vainīgs! Es atņēmu pistoli viņam!” Tad kāds nokliedza: “Abi ir uz vienu roku! Sitam nost abus!” Uzradās vairāki konstebli. Bakstīdami ar stekiem, mēs izšķīrām pūli. Man uzreiz tapa skaidrs, kurš nēsājis pistoles. Pirmā vīra svārki bija pārāk šauri, lai paslēptu šaujamieročus. Otrs valkāja lētas lina bikses ar lielām kabatām. Taču pūlim tas bija viss viens. “Sitam abus!” ļaudis klaigāja. Pārējie konstebli nāca talkā, un mēs atvilkām aizdomās turētos nost no pūļa. “Vedam viņus uz iecirkni!” es saucu. Kaut nojauzdams, kurš vainīgs un kurš ne, es nedrīkstēju kavēties. “Iecirknī tiksim skaidrībā!” es piebildu. Braucēji apturēja karietes un kebus, lai izdibinātu, kas te atgadījies. Pūlis pieauga gandrīz vai līdz tūkstotim un saniknots sekoja mums līdz pat iecirknim Vaitholā. Viņi raustīja vīriešus aiz mēteļiem, ķērās pie apkaklēm, burtiski žņaugdami nost. Konsteblu skaits auga, un mums izdevās iestumt vīrus iecirknī; tur kļuva acīmredzams, ka vienīgais uzbrucējs ir vīrietis platajās biksēs. Otrs apstiprināja, ka izrāvis uzbrucējam no rokām pistoli. Turpmākajās dienās laikraksti viņu pasludināja par varoni.
De Kvinsijs atrāva no lūpām opija tinktūras flakonu.
– Vīrietis platajās biksēs bija Edvards Oksfords.
Raiens pamāja. – Viņš mīļuprāt nosauca savu vārdu. Pat vareni sirdījās uz trača cēlāju par to, ka tas piesavinājies pūļa uzmanību. “Es biju tas, kurš šāva! Tas biju es!” viņš uzstājīgi daudzināja. Tā kā nedz karaliene, nedz princis Alberts nešķita ievainoti, es apjautājos, vai pistoles bija pielādētas vienīgi ar pulveri. “Ja lode būtu aizķērusi tev galvu, tad tu zinātu!” viņš nikni atcirta.
– Un karaliene no tiesas nebija ievainota? – Emilija pajautāja.
– Ne viņa pati, ne princis Alberts. Man par izbrīnu, drīz es dabūju dzirdēt, ka Viņas Majestāte nevis pavēlējusi kučieriem braukt uz pili drošībā, bet gan, it kā nekas nebūtu noticis, likusi turpināt ceļu pa Konstitjūšenhillu uz Haidparku.
– Pārsteidzoši! – Emilija iesaucās.
– Aculiecinieki stāstīja, ka majestāšu brauciens cauri Haidparkam bijis teju valstiski cēls. Tūkstošiem pilsoņu uzgavilējuši viņu drošsirdībai un tam, ka viņi izdzīvojuši. Kad abi pēc pusstundas beidzot atgriezās pilī, vēstis bija ieguvušas vēl dramatiskāku pieskaņu. Nu tika uzskatīts, ka princi Albertu viegli skārusi lode, kad viņš aizsedzis Viņas Majestāti ar visu augumu. Tā gan nebija taisnība, taču, valodām pieņemoties spēkā, karalienes un prinča varonība izpelnījās vispārēju apbrīnu. Visi, gan premjerministrs, gan ministru kabinets, gan Slepenā padome, traucās uz Bakingemas pili paust savu sašutumu par Oksforda pastrādāto un pateikties Dievam, ka slepkavības mēģinājums nav izdevies.
– Un viss norisinājās vienā vakarā, – Emilija brīnījās. – Jūs minējāt, ka Viņas Majestāte tolaik nebaudīja pavalstnieku patiku. Kādēļ pūlis pēkšņi metās izrādīt tādu uzticību?
– Iesākumā cilvēki bija satriekti. Mēģinājums atņemt dzīvību monarham bija kaut kas neiedomājams. Noziegums pret dabisko kārtību, – Raiens atbildēja. – Taču drīz radās vēl viens iemesls priecāties par viņas izdzīvošanu.
– Karalienes stāvoklis, – iestarpināja de Kvinsijs. Viņš, pieliecis galvu, pētīja opija tinktūras flakonu, kuru turēja rokās.
– Stāvoklis? Vai jūs liekat manīt, ka… – Emilija ievaicājās. – Iepriekš pils to bija turējusi noslēpumā, – nedaudz sakautrējies, Raiens turpināja. – Bet tagad tika paziņots, ka Viņas Majestāte ir gaidībās. Ziņas par iespējamo mantinieku kā ugunsgrēks izplatījās visā Londonā. Karalim Džordžam Ceturtajam un karalim Viljamam Ceturtajam bija bagātīgi daudz… – Raiens delikāti novērsās no Emilijas, – favorīšu un ārlaulības pēcnācēju, bet Viņas Majestāte tagad dāvāja cerību uz likumīgu troņmantnieku. Aizmirstas bija visas bailes, prinča Alberta vācu saknes, viņa vēlme labprātāk runāt vāciski. Nu tauta slavināja princi kā nākamā monarha radītāju. Tovakar visos teātros apturēja izrādes, lai paziņotu, ka mūsu karaliene ir pārdzīvojusi atentātu. Visi vienojās dziesmā “Dievs, sargi karalieni”. Koncertzālēs, ēdnīcās, visur, kur pulcējās tauta, gan augsti dzimušie, gan zemākās kārtas pārstāvji, tika pārtraukti visi pasākumi, lai par godu Viņas Majestātei uzsauktu tostus un skandētu dziesmas.
– Kāds liktenis sagaidīja Edvardu Oksfordu? – iejautājās Bekers.
– Tolaik, tūkstoš astoņsimt četrdesmitajā gadā, Metropoles policijā nebija detektīvu nodaļas. Komisārs Meins pavēlēja man un diviem maniem priekšniekiem doties pāri upei, uz Sautvorku, kur Oksfords kādā pansijā bija noīrējis istabu. Bija steigšus jānoskaidro vairāki jautājumi, tostarp arī tas, vai viņam bijuši līdzzinātāji. Pārmeklējuši istabu, mēs uzgājām aizslēgtu lādīti. Es to atlauzu un atradu lodes, šaujampulveri, zobenu un, neizprotamā kārtā, melnu cepuri ar divām sarkanām lentēm. Vēl tur bija dokumenti un piezīmju grāmatiņa.
Sniegputenis aiz loga pieņēmās spēkā. Emilija apņēma sev apkārt rokas un pagriezās. Hallē kaut kas nočīkstēja.
– Dokumenti vēstīja par organizāciju “Jaunā Anglija”, – de Kvinsijs minēja.
– Tiesa, – Raiens atzina.
– Un šos vārdus jūs izlasījāt baznīcā atrastajā zīmītē, – de Kvinsijs piebilda.
Raiens bija pārsteigts.
– No patērētā opija tinktūras daudzuma jums vajadzētu būt pilnīgi apdullušam. Taču jūs spējat lasīt manas domas. Jā, dievnamā atrastajā zīmē bija rakstīti šie divi vārdi “Jaunā Anglija”.
– Es nesaprotu, – zūdījās Emilija. – Nosaukums “Jaunā Anglija” izklausās nekaitīgi. Tie ir jauni cilvēki, kas atbalsta savu nāciju, vai Anglijas pagātnes, piemēram, Lielās brīvības hartas, pētīšanai nodevušies vēsturnieki.
– “Jaunās Anglijas” mērķis bija gāzt valdību un atcelt monarhiju, – Raiens klāstīja. – Biedrībā bija četrsimt