nepieciešams piespriest sodu.
OTRĀ NODAĻA
BAZNĪCAS LOŽA AR AIZKARIEM
Liktos, ka Svētā Jēkaba baznīca ir teju pārāk pieticīga bagātās Meifēras dienvidaustrumu robežai. Sera Kristofera Rena projektētā būve nekādi neuzvedināja uz domām, ka izcilais arhitekts bijis atbildīgs arī par Svētā Pāvila katedrāles grandiozo krāšņumu – tik milzīgs bija kontrasts starp abām celtnēm. Šaurā, tikai trīs stāvus augstā Sv. Jēkaba baznīca bija mūrēta no vienkāršiem sarkaniem ķieģeļiem, un tās tornī redzēja pulksteni, misiņa lodi un vēja rādītāju. Ar to arī smailes rotājumi aprobežojās.
Zvani ieskandināja svētdienas dievkalpojumu pulksten vienpadsmitos dienā, un turp straumēm plūda karietes, vedot rajona ietekmīgākos baznīcēnus. Dievnams pildījās ātri, jo bija solīta kāda īpaša apmeklētāja ierašanās, kas līdzēšot kliedēt kara sagādāto drūmumu. Pa daudzajiem augstajiem logiem iespiedās rīta saules stari un atmirdzēja no baltajām sienām, krāšņi izgaismojot telpu. Tieši ar tādu žilbinošu iespaidu Sv. Jēkaba baznīca bija slavena.
Uzmanību saistīja četri nepazīstami baznīcēni, kas nupat ienāca pa durvīm. Divi no vīriešiem bija ārkārtīgi slaida auguma, gandrīz sešas pēdas gari, un tas bija ievērības cienīgi dienās, kurā vairums vīriešu slējās ne augstāk par piecām pēdām septiņām collām. Trešais vīrietis bija abu pretmets – neierasti īsa auguma, īsāks par piecām pēdām.
Arī ienācēju apģērbs piesaistīja uzmanību. Garākie vīrieši valkāja bezveidīgus ikdienas ielas drēbju gabalus, kādus nebija gluži ierasts skatīt Svētā Jēkaba baznīcā, kurp lielākā daļa vīriešu ieradās svārkos. Īsākais vīrietis, kurš bija krietni vecāks par abiem pārējiem, vismaz bija tērpies atbilstoši apstākļiem, taču nospūrušās aproces un spīdīgie elkoņi liecināja par piederību citam rajonam.
Ceturtā bija pievilcīga jauna sieviete, aptuveni divdesmit vienu gadu veca… Ko gan draudze par šo ienācēju varēja domāt? Viņa bija apvilkusi nevis modernu izsmalcinātu krinolīna kleitu ar bagātīgiem satīna kruzuļiem, bet gan brīvi krītošus svārkus un sieviešu bikses, ko laikraksti nicīgi dēvēja par blūmerēm. Apģērbs skaidri ļāva saraudzīt viņas kāju apveidus un kustības, tādēļ nepazīstamajiem pievērsās ikviens un pāri jomai aizplūda čukstu viļņi.
Brīdī, kad viens no milžiem nocēla avīžzēniem raksturīgo cepurīti un atklāja skatieniem rudus matus, čuksti pieņēmās spēkā.
– Īrs, – vairāki baznīcēni noburkšķēja.
Otrajam milzim pāri zodam stiepās rēta, liekot atskārst, ka viņa izcelsme nav diez cik labāka.
Raibajai kompānijai piedienētos palikt stāvam joma aizmugurē, kur dievkalpojumā piedalījās kalpotāji un citi vienkāršie ļaudis. Taču blūmerēs tērptā pievilcīgā jaunava ar pārsteidzoši zilajām acīm un sprogainajiem gaišbrūnajiem matiem izbrīnīja klātesošos, pieiedama pie galvenās baznīcas ložu uzraudzes Agneses Beretas.
Sirmā sešdesmit gadus vecā Agnese nēsāja acenes. Gadu desmitu laikā sieviete bija pakāpusies ložu uzraugu hierarhijā, un tagad viņas rokās atradās vissvarīgākās atslēgas. Baumoja, ka gadu gaitā sakrātās ložu īrētāju pateicības sniedzas trīs tūkstošos mārciņu, un tas bija pelnīti, jo labs ložu uzraugs pratās pakalpot – spodrināja ozolkoku, slaucīja putekļus no soliem, uzbužināja spilvenus un tā tālāk.
Samulsusī Agnese gaidīja, kamēr jaunā sieviete apkaunojošajās blūmerēs izsacīs savu vēlmi. Kazi, nabadzīte apmaldījusies. Kazi, viņa vēlas pajautāt ceļu uz piemērotāku baznīcu.
– Lūdzu, pavadiet mūs uz lorda Pālmerstona solu, – jaunā sieviete lūdza.
Agnesei no pārsteiguma mute palika vaļā. “Vai šī dīvainā būtne pieminēja lorda Pālmerstona solu? Es noteikti pārklausījos. Lords Pālmerstons ir viens no ietekmīgākajiem politiķiem valstī.”
– Kā, lūdzu?
– Esiet tik laipna un parādiet ceļu uz lorda Pālmerstona solu.
Nepazīstamā, kas bija radījusi tādu satraukumu baznīcēnos, pasniedza Agnesei zīmīti.
To lasot, Agneses apjukums auga augumā. Tas neapšaubāmi bija lorda Pālmerstona rokraksts, un zīmītes saturs nepārprotami deva atļauju šai ērmotajai četrotnei ieņemt vietas viņa ložā. Bet – kāpēc lai, Dieva dēļ, Viņa Augstība tā zemotos?
Lai neizrādītu savu mulsumu un apjukumu, Agnese pievērsa skatienu neparasti īsajam vīriņam, kuram acis mirdzēja tikpat pārsteidzoši zilas kā jaunajai sievietei un mati bija tādā pašā gaišbrūnā krāsā. “Tēvs un meita,” Agnese secināja. Nelielā auguma vīrietis saspringti žņaudzīja rokas un mīņājās, it kā soļodams uz vietas. Pat saltā februāra rītā uz viņa pieres mirguļoja sviedru lāsītes. “Vai viņš būtu slims?”
– Nāciet man līdzi, – Agnese negribīgi aicināja.
Uzraudze soļoja pa vidējo eju, garām baznīcas soliem, kas bija izkārtoti kā ložas. Proti, šeit soli nevis stiepās no vienas ejas līdz otrai, bet gan bija izkārtoti astoņas reiz astoņas pēdas lielos kvadrātveida nodalījumos ar sienām, kas sniedzās cilvēkam līdz viduklim. Šajās ložās ērti pietika vietas džentlmenim ar ģimeni. Daudzas ložas bija iekārtotas kā mājīgas atpūtas vietas, ar spilveniem uz soliem un paklājiem uz grīdas. Dažās pat bija ierīkoti galdi, uz kuriem novietot cilindrus, cimdus un salocītus mēteļus.
Lorda Pālmerstona sols atradās priekšā, pa labi no centrālās ejas. Vēl nekad agrāk Agnesei šis attālums nebija šķitis tik garš. Viņa raudzījās taisni uz priekšu, tomēr gribot negribot juta sev un šai pārsteidzošajai cilvēku grupai pievērsto uzmanību. Tuvodamās baltajām marmora altāra margām, Agnese pagriezās ar seju pret draudzi, starp atslēgām, kas bija uzvērtas uz riņķa, uzmeklēja nepieciešamo un atdarīja lorda Pālmerstona ložas durtiņas.
– Ja Viņa Gaišība būtu brīdinājis par nodomu ielaist viesus, es būtu ložu sagatavojusi, – Agnese taisnojās. – Ogļu panna ir auksta.
– Pateicos, – jaunā sieviete viņu mierināja, – mums siltums nav nepieciešams. Te ir daudz mājīgāk, nekā mēs esam raduši mūsu dzimtās Edinburgas dievnamā. Tur mēs nevarējām atļauties īrēt solu un parasti stāvējām aizmugurē. “Tātad viņa ir no Skotijas,” Agnese atskārta. “Un viens no vīriešiem ir īrs. Tas daudz ko izskaidro.”
Lorda Pālmerstona ložā soli ar atzveltnēm bija izkārtoti trijās rindās. Abi slaidie vīrieši apsēdās vidējā solā, bet sieviete ar tēvu ieņēma priekšējo. Pat apsēdies mazais vīriņš nerima šūpot pēdas.
Piespiedusi sevi pieklājīgi pamāt ar galvu, Agnese pažvadzināja atslēgas un atgriezās pirmītējā vietā, kur viņai pietuvojās baznīcas vecākais, kura sejā bija manāms tāds pats apjukums kā Agneses vaibstos.
– Jūs taču zināt, kas ir šis vīriņš, vai ne? – čukstēja baznīcas vecākais, ar pūlēm valdīdams pārsteigumu.
– Nav ne mazākās jausmas. Skaidrs ir vien tas, ka viņam ar steigu jāsalāpa drānas, – attrauca Agnese.
– Tas ir Opija lietotājs.
Arī šoreiz Agnese bija pārliecināta, ka nav sadzirdējusi pareizi.
– Opija lietotājs? Tomass de Kvinsijs?
– Decembrī, kad tika pastrādātas visas tās slepkavības, es redzēju viņa portretu Illustrated London News. Avīzē bija teikts, ka viņš kādā veikalā ierakstīšot savu autogrāfu ikvienā nopirktajā viņa grāmatā. Necienīgi tā pelnīt iztiku, ja gribat zināt manas domas. Ziņkāres