ir patiesība, milord. Studēdams universitātē, es pirmo reizi pamēģināju opija tinktūru, lai dziedētu slimību, un sajutu gluži vai taustāmus enerģijas uzplūdus. Piepeši manī modās spars jūdzēm tālu klaiņot pa pilsētu. Tirgos un drūzmā uz ielas es visapkārt dzirdēju neskaitāmu sarunu druskas. Apmeklēdams koncertus, es saklausīju agrāk nedzirdētas notis un līdzi melodijām pacēlos neiedomājamos augstumos. Es šādi soļoju tādēļ, ka tas palīdz mazināt opija kairinājuma ietekmi, atstājot vienīgi tā dziedinošo iespaidu.
– Es savukārt vēlētos, lai mazinātos manas sasodītās galvassāpes.
Stāvēdama man blakus pustumsā pie balles zāles, lēdija Pālmerstone stingri satvēra mani aiz rokas.
– Ja atļauts piedāvāt… – Tēvs izņēma no mēteļa kabatas savu opija tinktūras flakonu. – Tas remdēs jums galvassāpes.
– Karaliene mani neieredz tik ļoti, ka vienīgi priecātos, ja uzzinātu, ka esmu kopā ar jums lietojis opiju.
– No viena malka neizveidosies pieradums, milord. Taču, ja atsakāties izbaudīt opija tinktūras dziedinošo iespaidu, es ierosinu jums paieties man līdzi. Labākajā gadījumā šāda izkustēšanās līdzsvaros jūsu nervu sistēmas sastrēgumu, sliktākajā uzdzīs jums miegu.
– Tas būtu kā Dieva sūtīts.
Abas ar lēdiju Pālmerstoni, kavēdamās pustumsā pie balles zāles durvīm, mēs vērojām abus vīriešus uzsākam pastaigu. Tēvs pat ar savām strupajām kājām drīz vien aizsteidzās iekšlietu ministram priekšā. Tas bija nesaderīgs pāris – tēva miniatūrais augums pretstatā lorda Pālmerstona slaidajam stāvam un varenajām krūtīm.
– Savam vecumam jūs esat visnotaļ ņiprs, – lords Pālmerstons negribot atzina.
– Paldies, milord. – Tēvs neaizrādīja, ka ir tikai gadu jaunāks par septiņdesmit gadus veco lordu Pālmerstonu. – Es raugu ik dienas nostaigāt vismaz divdesmit jūdzes. Pagājušajā vasarā es šādi pieveicu tūkstoš sešsimt jūdzes.
– Tūkstoš sešsimt jūdzes. – Lords Pālmerstons izklausījās pārguris, vien atkārtodams šo vārdus.
Tēvs pirmais nonāca pie zāles pretējās sienas un pagriezās.
– Laikraksts The Times ir ieviesis jaunu, proti, kara korespondenta amatu, – lords Pālmerstons nomurmināja.
– Jā, es esmu lasījis Viljama Rasela sūtījumus no Krimas, – tēvs atteica.
– Rasels nestāsta patiesību par karu.
– Situācija tomēr nav tik ļauna, kā viņš raksta? Atmaskojiet viņa melus, milord.
– Kaut tie būtu meli! Nekompetences dēļ mums karā klājas vēl sliktāk, nekā Rasels apgalvo. Kurš gan to būtu iedomājies? Žurnālistam piemīt vara sacelt tādu jezgu, kas spēj gāzt valdību. Ak mūžs! Mana galva…
Nākamajā rītā lords Pālmerstons izturējās tik noraidoši, it kā saruna, kas šķita paveram ceļu tikko plaukstošai draudzībai, nav notikusi. Iespējams, viņš bija nokaunējies par to, ka izrādījis vājumu. Kļuva skaidrs, ka man un tēvam pienācis laiks atstāt šo namu, kaut arī tas nozīmētu nepatīkamu sastapšanos ar daudzajiem mūsu parādu piedzinējiem Edinburgā.
Inspektors Raiens (kuru es privātos apstākļos saucu kristītajā vārdā par Šonu) bija atveseļojies no savām vainām tiktāl, ka varēja pavadīt mūs uz baznīcu. Mums piebiedrojās arī jaunizceptais detektīvseržants Bekers (viņu es uzrunāju par Džozefu). Mūsu pirmajā tikšanās reizē, kas norisinājās pirms septiņām nedēļām, es nevarēju nejust dabisku nepatiku pret abiem policistiem, kuri turēja manu tēvu aizdomās par slepkavošanu. Taču, kad mēs visi četri apvienojām spēkus cīņā pret briesmām, kas draudēja ne tikai mums, bet arī visai Londonai, manī modās aizvien siltākas jūtas pret šiem abiem vīriešiem – lai gan katrā gadījumā tās izpaudās dažādi.
Divdesmit piecus gadus vecais Džozefs ir tikai četrus gadus vecāks par mani. Jaunība gluži dabiski raisa saikni starp mums, un es atzīstu viņa sejas vaibstu pievilcību. Turpretī četrdesmitgadīgais Šons ir turpat divpadsmit gadus vecāks par mani. Parastos apstākļos tas mūsu attiecībās radītu lielu plaisu, taču patiesībā mani valdzina viņa pārliecība un pieredze. Es manīju abu policistu sāncensību, taču neviens no mums neuzdrošinājās par to bilst skaļi, un, visticamāk, tas arī nekad nenotiks, ņemot vērā to, ka šis būs pēdējais mūsu kopā pavadītais svētdienas rīts. Atbilstošā kārtā mēs bijām iecerējuši apmeklēt dievkalpojumu un pateikties Tam Kungam par mūsu dzīvi un mūsu draudzību.
Vikārs nemitējās kliegt. Baznīcēnu čuksti pārvērtās murmināšanā. Vai cienījamais Hārdestijs ir pēkšņi šķīries no prāta? Debesu vārdā, kāpēc viņš rāda uz lēdijas Kosgrovas solu?
Vispārējais apjukums vērtās apstulbumā, kad viens no slaidajiem plukatām, kas iepriekš bija sēdējis lorda Pālmerstona ložā, izlēca no tās un aizsteidzās turp, kur rādīja baznīckungs.
Hārdestija balsij pievienojās sievietes spiedziens. Pēc tam vēl viens. Pulkvedis Tresks, kuram bija ierādīta loža iepretim altārim, atvēra durtiņas. Ar kreiso roku pieturēdams saiti, kurā balstījās labā, viņš iznāca jomā, lai noteiktu sajukuma cēloni. Citi džentlmeņi acīmredzot nosprieda, ka varētu doties varonim līdzi.
– Lai Dievs stāv mums klāt! – viens no šiem džentlmeņiem iesaucās.
– Asinis! Visa grīda vienās asinīs! – otrs piebalsoja.
Kliedzieniem pieņemoties spēkā, draudze sadalījās divās daļās – vieni traucās tuvāk altārim, lai izdibinātu jezgas iemeslu, otri bēga uz lielo durvju pusi. Augstmaņi sadūrās ar augstmaņiem, lēdijas ar lēdijām. Pūlis gandrīz sabradāja ložu uzraudzi Agnesi, taču baznīcas vecākais paguva paraut sievieti malā.
– Asinis!
– Nost no ceļa!
Vikārs metās pie lēdijas Kosgrovas, taču sapinās talārā un klupa. Plukata, kurš bija izlēcis no lorda Pālmerstona sola, paspēja laikus viņu satvert un pavilkt atpakaļ, citādi garīdznieks būtu iekritis tumšsārtajā lāmā, kas arvien izplūda uz grīdas.
Otrs plukata atslēdza lorda Pālmerstona ložas durtiņas un aizšķērsoja ceļu dažiem, kas tiecās nonākt pie altāra.
– Es esmu Skotlendjarda detektīvinspektors! – viņš, pacēlis žetonu, sauca. – Saglabājiet mieru! Atgriezieties savās vietās!
Skotlendjarda detektīvs? Daudzus tas pārsteidza vēl vairāk. “Te, mūsu vidū? Meifērā? Svētā Jēkaba baznīcā?”
Panika palielinājās.
– Jūs stāvat man ceļā, – kāds džentlmenis brīdināja citu, piedraudēdams ar spieķi.
– Stāt! – uzkliedza inspektors, paceldams žetonu augstāk. – Atgriezieties savos solos! Norimstiet, iekams kāds dabū ciest.
– Iekams vēl kāds dabū ciest, – kāds lords neatlaidīgi piebalsoja un uzsauca citam lordam: – Nost no ceļa!
Pulkvedis Tresks atgriezās ložā un uzkāpa uz sola. Jau tā garais augums tagad ļāva viņam noraudzīties baznīcēnos no augšas.
– Uzklausiet mani! – viņš noskaldīja tik valdonīgā balsī, kāda varētu piemist vienīgi vīram, kurš būvējis dzelzceļus, vai virsniekam, kurš nule atgriezies no Krimas elles. – Jūs! Un tas attiecas arī uz jums, ser! Uz visiem! Klausiet inspektora lūgumam un