pa lūpām ar savu bezpirkstu cimdu.
– Ak vai! Vai man nāksies vilkt vienu un to pašu tērpu katru mīļu svētdienu?
– Būtu ļoti labi, ja jūs tā darītu, – Džeinas jaunkundze atbildēja.
– Jums tas pilnīgi noteikti nav jādara, – Rīvs noducināja. – Velciet, ko vien vēlaties. Gan Džeinas jaunkundze pielāgosies.
– Nujā, – Džeinas jaunkundze attrauca. – To es neapšaubāmi varētu, es tikai saku…
– Viņa zina, ko jūs sakāt, – Rīvs atcirta.
Dinvidijas kundze palūkojās uz viņu ar sarauktām uzacīm un noskatījās, kā viņš dodas atpakaļ pie sildītāja, apsēžas uz grīdas un sakrusto kājas. Rīvs zināja, ka uzvedas kā lauķis. Un viņa arī to zināja. “Bet… vai tad cilvēkiem vairs nav nekā svēta?” Rīvs sirdījās.
Noņēmis vazelīna tūbiņai vāciņu, viņš laida darbā lupatu un iezieda ar to vītni, lai tā neķertos nākamajā reizē, kad nāksies to atskrūvēt.
Džeinas jaunkundze staigāja šurpu turpu, atnesdama uz rāmja uzstieptu audeklu un novietodama to uz molberta, tad paķerdama skiču burtnīcu, uzlikdama to uz rāmja un tad salikdama uz Dinvidijas kundzes naktsgaldiņa citus priekšmetus. Rīvs tīšām nepiedāvājās viņai palīdzēt un slaucīja zirnekļu tīklus, putekļus un netīrumus no sildītāja.
Visbeidzot Džeinas jaunkundze uzvilka virs savām drēbēm ķiteli un lēnām to aizpogāja.
Dinvidijas kundze nolika malā savu šuvekli. – Man laikam vajadzētu noņemt visas tās segas, lai jūs mani redzētu.
Rīvs nometa sildītāja vāku uz grīdas, un tas nošķindēja.
– Nekā nebija! – Iecirtis zodu krūtīs, viņš caururba Džeinas jaunkundzi ar skatienu. – Vai jūs gribat, lai viņa saaukstējas tikai tāpēc, lai jūs varētu uzzīmēt savu skici?
– Vaildera kungs, – Dinvidijas kundze nošņācās. Vēl nekad viņa nebija runājusi ar Rīvu tādā tonī. – Nu jau pietiks. Viņš sažņaudza rokas dūrēs. – Es nepieļaušu, lai jūs saslimtu. Viņa tikpat labi var pagaidīt, līdz es būšu pabeidzis un istaba būs sasilusi, vai arī atnākt rīt.
– Rīt viņai ir jāstrādā.
– Tādā gadījumā viņa var doties taisnā ceļā uz…
– Vaildera kungs! – Jauns brīdinājums, šoreiz niknāks par iepriekšējo.
Tobrīd Rīvs pagrieza rokturi, līdz zobrats nonāca vajadzīgajā vietā.
– Viņam ir taisnība, – Džeinas jaunkundze pārtrauca ieilgušo klusumu. – Pilnīga taisnība. Es rīkojos neapdomīgi un labprāt pagaidīšu.
“Beidzot!” Rīvs nodomāja. “Vismaz kāds saprāta uzplaiksnījums. Lai slavēti visi svētie. Varbūt tagad viņa dosies projām.”
– Tad nāciet un pasēdiet man līdzās, kamēr mēs gaidām. – Dinvidijas kundzes balss pauda lielu sirsnību un krietnu devu uzmundrinājuma, it kā Džeinas jaunkundzei kāds būtu nodarījis pāri. Ar diviem pirkstiem paķēris dakti, viņš to pacēla un izvilka no turekļa.
– Nē, nē, – viņa sacīja. – Būs jau labi. Es uzmetīšu dažas iesildīšanās skices. – Viņa sāka vilkt ar ogli pa skiču burtnīcas lapām.
Dinvidijas kundze vairs nepacēla savu šuvekli. Tas skaidri liecināja par viņas neapmierinātību. Ar Rīvu. Un tā bija tikai Džeinas jaunkundzes vaina. Viņi ar Dinvidijas kundzi pavadīja nevainojamu pēcpusdienu, taču piepeši Modernā sieviete tika pieminēta sarunā un tad uzradās pati.
Novietodams jaunās dakts kokvilnas astītes abās pusēs dakts caurulītei, Rīvs tās ar vienu roku pieturēja, ar zobiem atvēra kabatas nazi un ar tā palīdzību sabāza astītes iekšā. Strādājot viņš sajuta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Rīvs saprata, ka uz viņu kāds skatās. Tā nebija Dinvidijas kundze; tā bija viņa.
Viņš greizi paraudzījās uz Džeinas jaunkundzi, kura zīmēja savā skiču burtnīcā. Meitene pameta skatienu uz Rīvu un sastinga. Viņš tūlīt pat pievērsās darāmajam, atsacīdamies uzlūkot viņu vēlreiz. Bija vajadzīga zināma piepūle, līdz viņam izdevās ievietot dakti vajadzīgajā vietā.
Rīvs noslaucīja pieri pret plecu. Zobrati atradās sazobē. Kamēr viņš izlīdzināja virsmu, salika kopā rezervuāru, piepildīja to ar petroleju un ievietoja to sildītājā, telpā valdošais klusums bija panācis, ka spriedze pieaug līdz vēl lielākiem augstumiem.
– Mums vajadzēs piecpadsmit minūtes, lai petroleja uzsūcas. Tad es varēšu to aizdedzināt, – viņš noteica, savākdams veco dakti un lupatu.
– Būs jau labi. – Dinvidijas kundzes balss bija pieklājīga, taču ne sirsnīga. Ne tāda kā parasti. Rīvs viņu uzlūkoja. Viņas lūpas bija sakniebtas, acis pauda nopēlumu.
Viņam sažņaudzās sirds. Piecēlies kājās, viņš pagāja garām Džeinas jaunkundzei un devās ārā, lai izmestu atkritumus. Tikai pēc atgriešanās, lai iededzinātu sildītāju, viņš ieraudzīja Džeinas jaunkundzes skici.
Rīvs apstājās kā iemiets. Muskuļains vīrietis ar platiem pleciem un cirtainiem, nevaldāmiem matiem vienā rokā turēja vāku, bet ar otru laboja dakti, izvērsis elkoņus. Līnijas bija straujas, aptuvenas un nevērīgas, tomēr viņš uzreiz saprata, kas tas ir. Kurš tas ir.
Džeinas jaunkundze apsēdās krēslā līdzās Dinvidijas kundzei, un abas uzlūkoja Rīvu. Sievietes bija apklusušas, tiklīdz Rīvs ienāca istabā. “Vai pirmīt abas aprunāja mani?”
– Atvainojiet, – viņš norūca, tad iededzināja dakti, aizvēra sildītāju, nolika vazelīnu uz galdiņa un aizgāja, juzdamies nikns, apmulsis un aizvainots. Emocijas daudz neatšķīrās no tām, kādas Rīvs bija pārdzīvojis daudzkārt, kad tika ieslēgts savā istabā vecvecāku mājā un stāvēja pie aizbultētā loga, lūkodamies ārā uz pasauli aiz barjeras, kas bija tikpat nepārvarama kā pamatīga ķieģeļu siena.
METS – PAPĪRA MODELIS – PABEIGTA VITRĀŽA5
“Ar irbuli viņa iezīmēja katru toni milzīgajā metā, kuru Greisa de Lusa – māksliniece, kas strādāja pie Tifanija jau trīs gadus, – bija uzzīmējusi ar akvareļu krāsām.”
16
Tifanija kungs atradās Agneses Nortrupas kabinetā teju četrdesmit piecas minūtes. Flosija kārtējo reizi palūkojās uz durvīm un nožēloja, ka nedrīkst gluži vienkārši sēdēt pie vīrieša kājām un klausīties. Viņa jau tagad spēja gleznošanas tehnikā lietot zināšanas, ko bija saņēmusi no šī cilvēka. Ja varētu sekot viņam kā ēna, tad iemācītos daudz vairāk. It īpaši tāpēc, ka viņai būtu veselu mūžību jāatliek nauda, lai sakrātu mācību maksu Lietišķās mākslas skolā, – daudz ilgāk, nekā Flosija sākotnēji bija domājusi.
“Interesanti, ko gan Tifanija kungs apspriež ar Nortrupas jaunkundzi?” Flosija prātoja. “Vai kritizē viņas darbu?” Nortrupas jaunkundze strādāja kopā ar Tifanija kungu kopš tūkstoš astoņi simti astoņdesmit astotā gada un bija vadītāja pirms Driskolas kundzes. Nena apgalvoja, ka Nortrupas jaunkundzei tas neesot paticis un viņa visu laiku sūdzējusies par to, kā tas traucē viņas radīšanas darbam. Tā nu Nenai vajadzēja stāties viņas vietā. Pēc tam Driskolas kundze, kura bija strādājusi pie Tifanija kunga agrāk, uzradās un pārņēma vadošo amatu. Nortrupas jaunkundze kļuva par pilnas slodzes dizaineri, un viņai tika piešķirts savs atsevišķs kabinets.