jūs esat ievainota?
– Nē, viss ir kārtībā. Apakšsvārki droši vien mani pasargāja, bet nu skatieties! – Flosija pagriezās pret Driskolas kundzi, un viņai ietrīcējās kājas. – Viss šis darbs… Viss šis darbs… Man ļoti žēl. Nesaprotu, kas notika. Es tikai pagriezos un…
– Tam vajadzēja notikt agrāk vai vēlāk, jo te ir pilns ar cilvēkiem. – Driskolas kundze pasniedza Flosijai stikla gabalu. – Ja tie nebūtu noslīdējuši jums līdzi, tad droši vien būtu saplīsuši. Nāciet, saliksim tos atpakaļ savās vietās.
Paņēmusi stikla gabalu, Flosija nolūkojās uz to, tad uz Driskolas kundzi un tad uz logu. Vēl nekad viņa nebija stiprinājusi pabeigtos krāsainos gabaliņus pie stikla pamatnes. Viss darināšanas process viņu sajūsmināja, taču šis bija brīdis, kad notika visīstākais brīnums. Tikai tad visa kompozīcija atdzīvojās.
– Es sākšu no augšas, – Driskolas kundze noteica, paviļādama vaska gabalu pirkstos un tad pielipinādama to oranžīga fragmenta aizmugurē. – Jūs sāciet no apakšējās malas. Flosija palūkojās uz metu. Apakšējo daļu norobežoja brūngana svītra. Notupusies viņa savāca brūnos fragmentus, kas bija nokrituši uz grīdas. Pēc brīža Agija notupās viņai līdzās ar vairākiem traukiem. Abas sašķiroja nokritušos stikliņus pēc krāsas.
– Lai veicas! – Agija nočukstēja, pirms atgriezās pie sava galda.
Iezīmēdama atsevišķas krāsas uz meta, Flosija nedomāja par to, cik svarīgs ir katrs stikliņš, kas tiks nogriezts un ievietots konkrētā lodziņā. Viens bija vērot, kā šo darbu veic kolēģe, bet gluži kas cits – saskarties ar to pašai. Kad pienāca darbalaika beigas, Flosijai un Driskolas kundzei vēl aizvien bija atlikuši vairāki simti fragmentu.
– Baidos, ka mani būs uzveikusi migrēna, – noteica Driskolas kundze, paberzēdama pieri. – Mums nāksies to pabeigt rīt.
– Man ļoti žēl. – Flosija piespieda olīvkrāsas stikliņu pie milzīgās stikla plāksnes, ko viņas dēvēja par molbertu.
– Ejiet vien mājās. Es pabeigšu šo rindu.
Driskolas kundze vilcinājās. – Tikai nepalieciet pārāk vēlu. Nebūs labi, ja jūs dosieties mājās pēc tumsas iestāšanās.
– Es uzmanīšos.
Smagi nopūtusies, Driskolas kundze piecēlās kājās. – Arlabunakti, Džeinas jaunkundze!
Pārējās meitenes aizgāja drīz pēc Driskolas kundzes, palika vien Flosija un Agija.
– Vai gribi palīdzību?
Flosija pacēla galvu. Agijas gaišie mati un zilās acis krasi kontrastēja ar Flosijas melnajiem matiem un brūnajām acīm. Šī meitene bija gara un kalsna, turpretī Flosija izcēlās ar apaļumiem.
– Tev nav jāpaliek, – Flosija sacīja.
– Man nav iebildumu. – Sakrustotām kājām apsēdusies viņai līdzās, Agija paņēma stikla gabalu un pacēla pret gaismu. – Tas atgādina mozaīku, vai ne?
– Vienīgi te gabali nesaķeras cits ar citu, ir tikai mets, numurētais kartona paraugs un robežlīnijas, kas atzīmētas uz stikla molberta.
– Tas prasa mežonīgi ilgu laiku tikai tāpēc, ka tev vairs nav šablonu.
Flosija paraudzījās uz vitrāžas daļām, kas vēl nebija gatavas. Pašā augšā gabali no numurētā kartona, kas bija novietoti uz šabloniem, bija pielīmēti pie stikla ar vasku. Katru papīra gabalu šķīra astotdaļcolla. Parasti atlasītāja noņēma tikai vienu šablonu un piemeklēja krāsaina stikla gabalu atbrīvotajai vietai, līdz atrada tādu, kas atbilda uz kartona attēlotajai krāsai. Tad viņa atdeva izvēlēto gabalu un šablonu stikla griezējai, kura nogrieza stiklu ap šablonu, pielipināja vasku fragmenta aizmugurē un uztupināja to tajā pašā vietā uz masīvās stikla plāksnes. Tā kā šablonam bija numurs, viņa viegli varēja atrast konkrēto novietojuma vietu uz molberta. Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas viņas abas tā strādāja, līdz ikviens papīra gabals bija noņemts un to aizstāja krāsainie stikliņi.
Kritienā Flosija bija notraukusi stikliņus, bet numurēto šablonu, ko izmantot paraugam, vairs nebija.
– Tu paliksi, līdz viss būs padarīts, vai ne? – Agija jautāja.
– Jā, taču tev tas nav jādara.
– Kā tu zināsi, kurai krāsai tur jābūt, ja nebūs saules, pret kuru pacelt stiklu?
– Laikam jau man nāksies to darīt lampas gaismā.
– Nē, mums nāksies to darīt lampas gaismā.
Meitenes pārmija smaidu. Neviena nepievērsa uzmanību sniegam, kas bija sācis snigt pēcpusdienā un pieņēmās spēkā pēc tumsas iestāšanās.
19
Rīvs iegāja vestibilā, nokratīja sniegu no kājām un uzpūta elpu uz rokām. Sniga visu dienu un visu nakti. Taču no Džeinas jaunkundzes vēl aizvien nebija ne miņas.
Sieviete nebija atgriezusies mājās uz vakariņām, atstājot visus pansijas iemītniekus pagalam samulsušus. It kā bez galda kartēm viņi nezinātu, kur apsēsties! Rīvs iekārtojās savā parastajā krēslā, un pārējie bija rīkojušies saskaņā ar viņa piemēru.
Taču zem šķīvjiem nebija izkrāsotu papīra lapiņu un nebija Džeinas jaunkundzes, kas uzsāktu sarunas. Oistera kungs pāris reižu vārgi pamēģināja iesaistīt klātesošos dialogā, taču bez Džeinas jaunkundzes visi temati ātri vien izčākstēja. Pēc vakariņām visi devās uz viesistabu. Parastos apstākļos Rīvs būtu gājis uz savu istabu, taču pārāk labi pazina Ņujorkas ielas un streikotāju izmisumu. Pārāk labi zināja par briesmām, kas varēja draudēt vientuļai dāmai pēc tumsas iestāšanās.
Nomurminājis kādu aizbildinājumu, viņš bija aptinis ap kaklu šalli, uzvilcis mēteli, uzmaucis galvā cepuri un devies ārā – trīs reizes – , lai mēģinātu viņu atrast. Lai arī viņa bija Modernā sieviete un sabojāja pansijas iemītnieku ierasto dzīves ritmu, Rīvs neuzskatīja, ka viņa ir tik gatava neatkarībai, kā pati iedomājās. Un nu viņa atradās ārā viena pati un varbūt bija nonākusi nelaimē.
Rīvs bija cerējis, ka Dinvidijas kundze viņam kaut ko pateiks, mudinās doties Džeinas jaunkundzes meklējumos. Tad viņam vismaz būtu kāds attaisnojums pūliņiem. Taču Dinvidijas kundze nebija teikusi ne vārda, devās uz viesistabu kopā ar pārējiem un sāka jūsmot par Holidejas kundzes sašūtajiem aizkariem.
Nevilšus Rīvam ienāca prātā Džeinas jaunkundzes tēvs, kurš bija atnācis, lai palūkotos, kā viņa dzīvo, un pārliecinātos, ka pansija ir pietiekoši laba. “Ko gan es viņam teiktu, ja ar viņa meitu kaut kas atgadītos? Kā es paskaidrotu, ka esmu svētlaimīgi aizgājis gulēt, labi apzinādamies, ka viņa atrodas kaut kur ārā?”
To viņš nespēja. Viņu neviens nekad nebija tā uzmanījis, un dziļi ietekmēja tas, kā Džeinas jaunkundzes tēvs izskatījās, runājot par viņu, kā viņš apjūsmoja meitas darbus tikai tāpēc, ka tos gleznojusi viņa. Tāpēc – vienīgi tēva dēļ – viņš bija uzdrošinājies doties ārā vētrā, lai meiteni sameklētu.
Pirmajā reizē viņš bija staigājis gar māju, otrajā pārbaudījis dažus Centrālparka celiņus, trešajā – nogājis vismaz jūdzi pa Medisona avēniju. Pēdējā reizē viņam uzmācās kārdinājums noiet visu ceļu līdz Ceturtajai avēnijai, kur atradās “Tifanija” darbnīcas, taču tas bija pārāk tālu. Tramvaji vairs nekursēja, tāpēc jebkurā gadījumā Džeinas jaunkundzei vajadzēja braukt ar taksometru. Rīvs prātoja, vai viņai ir pietiekoši daudz naudas, lai to atļautos.
Novilcis mēteli, viņš atstāja to un