– piemetināja Jeigers.
– It īpaši pēc tam, kad mēs konfiscēsim viņa aktīvus, – turpināja Slokums. – Un arī jūsu aktīvus, jūsu dzīvokli, sagrabējušo mašīnu un trīsdesmit divus tūkstošus pensijas fondā. Viss izkūpēs gaisā.
– Beigās jums varbūt izdosies pārliecināt tiesu un zvērinātos, ka esat attaisnojams, – Jeigers skaidroja. – Tomēr es pārāk necerētu uz šādu iznākumu, jo Tieslietu ministrija reti zaudē. Un jūs ar ģimeni pavisam noteikti izvazās pa mēsliem. Lai veicas ar godīgā vārda atgūšanu! Bet jūsu meitai… Ebigeilai vajadzēs dzīvot šai ēnā. Bērnam tas būs briesmīgi.
Denijam reiba galva. Viņš atslīga krēslā un izdvesa:
– Ko, pie velna, jūs gribat no manis?
14
– Jūsu palīdzību, neko vairāk. Sadarbošanos, – Jeigers atbildēja.
– Kādu sadarbošanos? – Denijs noprasīja.
– Mums nepieciešams cilvēks Gelvina tuvumā. Jūs esat viens no nedaudzajiem, ar ko viņš satiekas.
– Es viņu tik tikko pazīstu! – Denijs attrauca. – Līdz vakarvakaram mēs bijām pārmijuši vien desmit vārdu.
– Ak tā? – nobrīnījās Slokums. – Pirmīt jūs apgalvojāt, ka esat draugi.
– Jūsu meitas daudz laika pavada kopā, – Jeigers aizrādīja.
– Lieciet manu meitu mierā!
– Kaut tas būtu iespējams… Ja atteiksieties palīdzēt, mums nebūs cita varianta.
Deniju pārņēma nelabums.
– Ko tas nozīmē? Par kādu sadarbību jūs runājat?
Izskatījās, ka Jeigers jau dziras atbildēt, taču ir pārdomājis. Viņš paslidināja Denijam tuvāk kādu papīra lapu, bet Slokums sacīja:
– Tiklīdz parakstīsiet šo sadarbības līgumu, mēs ķersimies pie detaļām.
Virsraksts vēstīja: “Līgums par konfidenciālas informācijas nodošanu. Narkotiku apkarošanas pārvaldes veidlapa numur četrsimt septiņdesmit trīs.” Denijs veikli pārlasīja tekstu un nošausminājās. Radās sajūta, ka viņš nonācis pilnīgi citā pasaulē.
Viņš mēģināja saņemties, sakopot spēkus un atrast argumentus, lai nepiekristu piedāvājumam.
– Kāds man labums no tā, ka parakstīšu?
– Jūs tiksiet vaļā no apsūdzībām, – lēni paskaidroja Jeigers, – un viss beigsies laimīgi.
Sirds Denijam pukstēja neprātīgā ritmā, un mutē parādījās skāņa garša. “Vai no šī murga vispār ir izeja?”
– Bet… kas man būtu jādara?
Jeigers palūkojās uz Slokumu, kas tik tikko manāmi palocīja galvu un tad sacīja:
– Mums vajadzīgs spiegs Gelvina mājā.
Dažas sekundes Denijs klusēdams skatījās uz aģentiem.
– Jēziņ… Jūs gribat, lai es esmu ziņotājs?
– Parakstiet veidlapu, un tas mēs izrunāsim konkrētākas lietas, – Slokums mudināja.
Denijs papurināja galvu.
– Es gribu aprunāties ar advokātu. Man ir tādas tiesības. – Bet lūdzu! – Jeigers paraustīja plecus un pavēcināja plaukstas gaisā. – Vai atļausiet jūs brīdināt? – Denijs pacietīgi nogaidīja, un aģents turpināja: – Jums vajadzētu uzmanīgi izvēlēties cilvēkus, ar kuriem kaut ko pārrunājat.
– Nē, pie velna! Es runāšu ar tiem, ar kuriem vēlēšos.
– Protams. – Jeigers atkal paraustīja plecus. – Taču ne bez iemesla mēs ataicinājām jūs šurp tik dīvainā veidā. Karteļiem visur ir acis un ausis. Ja paklīdīs baumas, ka jūs esat ticies ar mūsu pārvaldes darbiniekiem, jūs kā informācijas avots vairs nebūsiet mums vērtīgs.
– Ja viņi uzzinās, ka esat saticies ar mums… – Slokums izteiksmīgi novilka ar plaukstu gar kaklu un greizi pasmīnēja. – Tādēļ varbūt tomēr uzmanieties, kādam kaut ko stāstot.
Krietnu brīdi Denijs raudzījās padilušajā pelēkajā grīdas segumā. Neganti reiba galva. Vajadzēja visu kārtīgi apsvērt, saņemt pirmšķirīgu advokāta padomu un rūpīgi izvēlēties nākamo soli. Lai kā viņš izlemtu, sekas būs nopietnas un ilgstošas.
– Ja es parakstīšu to papīru, – Denijs vaicāja, – kā mēs sazināsimies? Man vajadzēs nākt šurp?
– Noteikti nē, – attrauca Jeigers. – Šis ir mūsu grupas konspiratīvais birojs. Mūsu pelēkā zona. Slepenā darbavieta.
– Padomājiet! – Slokums mudināja. – Karteļa rokaspuiši stingri uzmana mūsu darbiniekus pārvaldes galvenajā birojā, Džona Ficdžeralda Kenedija vārdā nosauktajā federālajā ēkā. Ieraudzījuši, ka ar Gelvinu saistīts cilvēks ierodas pie Narkotiku apkarošanas pārvaldes pārstāvjiem, viņi rīkosies. Jeigers uz savas vizītkartes uzrakstīja numuru un pasniedza to Denijam.
– Tiklīdz esat izlēmis atnākt, piezvaniet!
– Un būs labāk, ja nekavēsieties, – Slokums piemetināja.
– Citādi?
– Pretējā gadījumā vienošanās vairs nebūs spēkā, un tad mēs ieradīsimies pie jums ar rokudzelžiem.
15
Denijs izgāja no “Pirmā centra” un nonāca spožā saules gaismā. Reibonis vēl nebija mitējies.
Viņš atrada Starbucks kafejnīcu, nopirka sev kafiju, apsēdās un iegrima domās. Bija skaidrs, ka sākušās pamatīgas nepatikšanas. Viņš interneta meklētājā ierakstīja frāzi “Sinaloas kartelis”.
Meklētājs piedāvāja izvēlēties plašākus variantus: “Sinaloas kartelis ķēdes motorzāģis”, “Sinaloas kartelis locekļi” un “Sinaloas kartelis ziņas”.
Izvēlējies pirmo variantu, Denijs uzklikšķināja uz frāzes un tad apstiprināja, ka ir vismaz astoņpadsmit gadus vecs. Sākās videomateriāls.
Meksikā spāniski sarunājās divi resnvēderaini vīrieši bez krekliem. Iespējams, tie bija narkotiku tirgoņi vai karteļa algotie slepkavas. Sliktie puiši izskatījās nobijušies kā bērni un sasieti gulēja zemē pie kādas ķieģeļu sienas.
Tad uzradās kāds vīrietis aizsargkrāsas tērpā un iedarbināja ķēdes motorzāģi, it kā grasītos nogāzt koku. Dažu sekunžu laikā meksikāņi palika bez galvas.
Titros parādījās uzraksts: “Viņiem bija pārāk garas mēles.”
“Konfidenciālas informācijas sniedzēju noteikti var pielīdzināt šiem vīriem,” Denijs prātoja.
Videomateriālā skanēja narcokorrido – polkas ritmu spēlēja ģitāras, trompete un akordeons. Šīs meksikāņu narkotiku darboņu radītā žanra dziesmas parasti bija veltītas slepkavām un spīdzinātājiem no karteļiem, tātad nacionālajiem varoņiem. Mundrā, visnotaļ jautrā un laimīgā melodija skarbi disonēja ar upuru kliedzieniem.
Pāris minūšu laikā Denijs bija apskatījis fotogrāfijas, kurās četrpadsmit karteļa kaujinieki tiek sazāģēti gabalos, kas uzjundīja domas par meistarīgi sadalītu Pateicības dienas tītaru.
“Man ir pamatīgas nepatikšanas, tādēļ jāaprunājas ar kādu prātīgu cilvēku. Ar advokātu krimināllietās. Diemžēl es nevienu nepazīstu. Hm, Sāras bijušais vīrs ir advokāts. Manas bijušās sievas bijušais vīrs.” No