noplūde? Ja nu kāds izpļāpājas un tas nonāk Gelvina ausīs? Un viņš noskaidro, ka es esmu ienesis viņa mājās noklausīšanās ierīci?
– Nenomokiet sevi ar tādām domām, – sacīja Jeigers. Ja problēmas gadīsies, par risinājumu rūpēsimies mēs. Bet esiet drošs, ka viss būs kārtībā.
– Kā tad palika ar likumu par neparedzētām sekām? – Denijs nerimās.
Abi aģenti ilgi klusēja. Slokuma lūpu kaktiņos rotājās smaids.
– Uztraukumam nav pamata, – Jeigers apliecināja.
Diez ko pārliecinoši tas tomēr neskanēja.
18
Ziņojums pienāca pēc divām dienām.
Klēpjdatorā nodžinkstēja disonējošs signāls, gluži kā vibrofonā. Ekrānā atvērās logs ar jautājumu par to, vai viņš akceptēs digitālo pirksta nospiedumu, šifrēšanas atslēgu. Logs bija pilns ar nesakarīgiem simboliem.
Sūtītājs bija [email protected].
Tiklīdz Denijs nospieda ikonu “Jā”, ekrānā parādījās teksta ziņojums: “19.00, SPN, Karavīru lauka ceļš, stāvlauk. ZA stūris.”
Satikšanās nolikta “Starptautiskā pankūku nama” stāvlaukumā Braitonas rajonā.
Denijs jau bija sācis lolot cerību, ka Narkotiku apkarošanas pārvalde ir zaudējusi interesi par viņu un beidzot sapratusi, cik muļķīgi un riskanti ir iesaistīt operācijā amatieri. Iespējamas taču tik neparedzētas sekas!
Ļaunu priekšnojautu pārņemts, Denijs uzrakstīja vārdu “Labi” un nospieda ikonu “Sūtīt”.
Viņš zināja, ka Ebijai par Narkotiku apkarošanas pārvaldi stāstīt nedrīkst.
Pusaudži no “pārliekas atklātības paaudzes” katru savas dzīves soli dokumentē feisbukā, tviterī vai instagramā, tātad viņa diez vai spētu saglabāt noslēpumā ziņu par to, ka draudzenes tēvs iesaistīts meksikāņu karteļa finanšu darījumos un pašas tēvs tiek šantažēts, lai iegūtu informāciju par Gelviniem. Sākumā viņa neticētu un tad dusmotos, bet lielākoties nerimtos aizrautīgā satraukumā. Vēlēšanās visu izstāstīt Dženai būtu nekontrolējams reflekss.
Lūsija izturētos citādi – nekad nebaumotu un zinātu, kas paturams slepenībā. Diskrētuma iemiesojums. Denijs viņai pilnībā uzticējās.
Diemžēl pēcpusdienā, piezvanījis Lūsijai, viņš atskārta, ka nespēj neko izstāstīt.
– Mīļā, šovakar es ieradīšos pavēlāk.
– Un Ebija?
– Manuprāt, viņa ir mājās, nevis pie Gelviniem.
Sarežģījumi, kas skāra abu kopdzīvi, ar laiku nokārtojās. Lūsijas dēls studēja Boudina koledžā, tāpēc viņa Bruklainas dzīvoklī bija viena un viņai tas nepatika, tāpat kā gatavot vakariņas tikai sev. Līdz ar to arvien biežāk viņa uzturējās pie Denija un Ebijas Morlboro ielā.
Viņa nebija meitenes māte un nebija arī aizvietotāja. Viņa bija tēva draudzene bez jebkādām tiesībām, taču vienlaikus arī Ebijas draudzene vai kaut kas līdzīgs vecākajai māsai. Citā ģimenē tas šķistu dīvaini, bet viņiem likās pilnīgi pieņemami – varbūt tāpēc, ka Lūsija bija psihiatre un zināja, kur iespējams uzkāpt mīnām un kā tās apiet.
– Labi, – Lūsija noteica. – Tad es uztaisīšu kaut ko sev un Ebijai. Kas noticis?
Pasaciņa jau bija sagatavota.
– Pilsētā iebraucis kāds mans sens draugs un vēlas aprunāties, jo viņam prātā ienākusi ideja grāmatas sižetam. Manuprāt, viņš vēlas padomu; visticamāk, par to, kā sameklēt labu aģentu.
– Kurš draugs?
– Ārts Nava. Tu viņu neesi satikusi.
– Tiešām pirmoreiz dzirdu. No universitātes?
– Nē, mūs iepazīstināja Sāra. Pirms miljons gadiem.
Vienalga. Jūs paēdiet bez manis.
Šis Ārts Nava bija Denija draugs no Velflītas vidusskolas laikiem, un abi nebija runājušies kopš izlaiduma. Izrādījās grūti izskaidrot, kāpēc viņš ieganstam izvēlējies šo cilvēku. Taču vienu Denijs zināja skaidri – ka vēlas pasargāt Lūsiju no bīstamā pavērsiena savā dzīvē un neieraut nepatikšanās. “Man jātiek galā pašam, neapdraudot mīļoto sievieti. Jā, tas būtu vispareizāk.”
Šī bija pirmā reize, kad Denijs sameloja Lūsijai, un viņš jutās visnotaļ pārliecināts, ka tā nebūs pēdējā.
Piecas minūtes pirms septiņiem vakarā Denijs sēdēja savā automobilī stāvlaukumā pie “Starptautiskā pankūku nama” Braitonā. Laukumā gandrīz neviena nebija, jo šī ēdināšanas uzņēmuma sauklis “Ēd brokastis vakariņās” neguva pārlieku atsaucību. No Karavīru lauka ceļa atplūda vienmērīgi, ritmiski, pat iemidzinoši satiksmes trokšņi. Jā, citos apstākļos un citā gadījumā tie patiešām liktos patīkami iemidzinoši.
Denijs neapjauta, kas notiks tālāk, un tāda neziņa kaitināja. Viņam bija likts septiņos novietot automobili “Starptautiskā pankūku nama” stāvlaukuma ziemeļaustrumu stūrī.
Aģenti viņu atradīs paši.
Viņš gaidīja. Netālu stāvēja sarkans džips Grand Cherokee. “Īpašnieks varbūt ir uzņēmuma darbinieks vai vadītājs,” prātoja Denijs. Citi transportlīdzekļi bija izvietoti daudz tuvāk ieejas durvīm.
Tiklīdz laukumā iebrauca kāds automobilis, Denijs pacēla galvu un raudzījās, vai tas netuvosies viņam. Piecas minūtes pēc noteiktā laika stāvlaukumā bija iebraukuši pieci automobiļi, trīs – izbraukuši. Par Deniju neviens nešķita interesējamies. Aģents Jeigers, patīkamākais no abiem, punktualitāti uzsvēra īpaši. Denijs nolēma pagaidīt vēl piecas minūtes un tad braukt prom.
Tālrunis savādi iedūcās. Ekrānā parādījās uzraksts: “Saņemta šifrēta ziņa.” Denijs to izlasīja. “Paskatieties pa labi! Izvēlieties sānu durvis. Atslēgas nevajag.”
Norādītajā virzienā Denijs nevienu neredzēja, kādu brīdi neizpratnē raudzījās turp un tad atskārta, ka apmēram divdesmit pēdu attālumā atrodas motelis. Kā vēstīja izkārtne, “Čārlza upes motelis”. Tam bija melnas sānu durvis ar baltiem rotājumiem. Pirmīt viņš ēkai nebija pievērsis uzmanību, lai gan tā atradās daudz tuvāk nekā ēdināšanas uzņēmums.
Nākamā īsziņa pavēlēja: “126. istaba. Pirmā pa labi no jums.”
Izkāpis Denijs aizcirta automobiļa durvis un palūkojās apkārt. Līdz moteļa ārdurvīm veda zema dzīvžoga ieskauti betona pakāpieni. Parasti ēkā varētu iekļūt, iebāžot spraugā atslēgas karti, bet šoreiz durvis izrādījās vaļā – kāds bija sabojājis slēdzeni. Gaitenī valdīja pustumsa un autiņbiksīšu smārds. Kaut kur raudāja zīdaiņi. Denijs iedomājās, ka šī varbūt ir viena no viesnīcām, ko štats pārņēmis savā īpašumā, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar lētiem dzīvokļiem. Uz pirmajām durvīm labajā pusē bija numurs. Simt divdesmit sestā istaba. Viņš pieklauvēja un tūdaļ tika ielaists.
Slokums – aģents ar piķa melnajiem matiem un lapsveidīgo seju – uzreiz aiztaisīja durvis, ne vārda neteicis. Jeigers sēdēja stūrī. Aizkari bija ciet, un vienīgo gaismu deva galda lampa.
– Sveiks, Denjel!
– Precīzi septiņos? – Denijs ironiski pajautāja. – Tas laikam bija domāts pēc valdības laika.
Jeigers lēni papurināja galvu un sacīja:
– Piesardzības