Helēne cenšas mazināt Franča interesi? Vai varbūt šī ir vēl viena kautrīguma izpausme? Māsa taču ir tikpat laipna, krietna un mīloša kā ikviena meitene Austrijas impērijā un tikpat cienījama kā jebkura prūšu princese vai ungāru grāfiene.” Sisi saņēma drosmi, lai neatteiktos no strīda izvēršanas. “Māsai ir jāapprecas ar imperatoru.”
– Mums Posenhofenē bija maz iespēju tikties ar jauniem vīriešiem, vai ne? – Sisi ķērās pie citas taktikas. – Tajā pilī mēs lielākoties dzīvojām tikai ģimenes lokā, tādēļ es saprotu, ka šī pasaule šķiet biedējoša. – Helēnes skatiens atmaiga, un Sisi turpināja: – Bet mātei ir taisnība. Neskaitāmas jaunkundzes būtu gatavas stāvēt rindā, lai iekarotu tādu vīrieti kā Francis. Viņš liekas jauks un ir daudz pievilcīgāks, nekā es biju iztēlojusies. Tev ir paveicies daudz vairāk, nekā esi iedomājusies.
– Ja reiz ir sastājusies rinda, kāpēc par līgavu nevar kļūt kāda cita?
– Paklau, Nene! Es varētu pārmeklēt visu karalisti un secināt, ka neatradīsies otra tik jauka meitene kā tu. Tev jāsaprot, ka tu esi to pelnījusi.
– Tu neko nesaproti. – Helēne pagriezās pret māsu. Bija skaidrs, ka viņa ir tuvu neizbēgamām asarām.
– Ko es nesaprotu? Paskaidro! – Sisi centās runāt mierīgi un satvēra māsas auksto roku.
– Es ilgojos pēc Posenhofenes, – Helēne izdvesa.
– Protams. – Sisi nopūtās. – Es arī. Bet Posenhofene nav mainījusies kopš mūsu aizbraukšanas un nekad arī nemainīsies. – Sisi apskāva māsu. – Posenhofenē tev nebija neviena laulību kandidāta. Nebija neviena, ar ko aprunāties, ja neņem vērā mani un mammu. Vai tad tu negribēji kādas pārmaiņas, kādu piedzīvojumu? – Sisi mēģināja uzmundrināt māsu ar, kā pati cerēja, lipīgu entuziasmu.
– Nē, – Helēne atbildēja joprojām neizteiksmīgā tonī.
– Tu mājās biji apmierināta? Mums visas dienas ar mācībām, pastaigām līdz ezeram un maltītēm blakus vecākiem likās vienādas. Un vienīgais jauneklis, ko sastapām, bija mūsu brālis Karls!
– Jā, man tas patika. – Helēne pamāja ar galvu.
To nu Sisi nesaprata. “Kāpēc māsa nejūsmo par jauno dzīvi, kas viņai tiek piedāvāta? Es vienmēr esmu gribējusi, lai mans nemierīgais gars aiznes mani tālu, tālu prom. Laimīgākās dienas Posenhofenē bija tās, kad mamma atļāva apseglot Bummerlu un auļot pa mežiem un laukiem. Es alkstu piedzīvojumu. Es alkstu mīlestības – tādas mīlestības, par kādu raksta grāmatās, ko es slepšus lasīju kalnos. Mīlestības, kas iznīcina un kādu izbaudīja Izolde savā traģiskajā stāstā. Mīlestības, kādu izjuta Šekspīra sievietes, kas pārcieš kuģu katastrofas, kaujas un uzvar neliešus un nolādētu likteni.”
It kā lasīdama šīs domas, Helēne sacīja:
– Bet es neesmu tāda kā tu, Sisi, un nekad neesmu bijusi. Es vienmēr esmu apbrīnojusi tavas atšķirīgās īpašības, taču nekad neesmu vēlējusies to pašu un nesapņoju par šādu dzīvi… – Helēne ar tievo roku pamāja uz milzīgajiem logiem, aiz kuriem nenorima rosība. – Dzīvi, kas nozīmē tikšanās ar svešiniekiem, svinīgas vakariņas un līgavaini, kuram jāizpatīk. – Helēne papurināja galvu. – Nē, es ilgojos pēc mierīgas dzīves. Mani nebiedē vientulība. Patiesību sakot, tā šķiet burvīga.
Sisi bija nojautusi, ka māsai piemīt atturīgums un pat eremīta iezīmes, un Posenhofene pilnībā atbilda viņas prasībām pēc laimes. Diemžēl tādai jaunai sievietei kā Helēne nebija lemta greznība atteikties no laulības un palikt izolētajā Bavārijas hercogistē pie tēva. “Helēnei ir jāapprec vīrietis, kurš viņu izvēlējies. Vai, pareizāk sakot, vīrietis, ir izvēlēts viņai. Un tas, ka šis vīrietis ir arī jauks, krietns un pievilcīgs, turklāt Austrijas imperators, ir īsta veiksme.”
– Es cerēju, ka mamma ļaus man iestāties klosterī, – Helēne pēc brīža paziņoja. Viņas pleci saguma. – Diemžēl… kamēr es saņēmos drosmi pajautāt… Viss sagriezās tik ātri.
– Mīļā Nene! – Sisi iesaucās. – Tu taču apzinies, cik tas ir neiespējami. Mamma mums visu paskaidroja.
– Jā. – Helēne nesteidzoties ieslīdēja pelēkajā kleitā.
– Klausies, mana mīļā Nene. – Sisi uzvilka apakšsvārkus, piegāja pie loga un palūkojās ārā uz saimniecību, kas būtu jāvada viņas māsai. – Šī ir tava jaunā dzīve, un es skaidri zinu, ka tu lieliski to novadīsi. Tu būsi brīnišķīga sieva, un Francis tevi dievinās tāpat, kā tevi dievinu es.
– Jūs izskatāties burvīgi, Elizabetes jaunkundze. – Agata apbrīnoja Sisi, kuras garos matus tikko bija saveidojusi iemīļotākajā stilā, savijot divas bizes palielā mezglā. – Helēnes jaunkundze, vai esat pārliecināta, ka jūsu matus nevajag sakārtot?
– Pilnīgi pārliecināta. Paldies, Agata. – Helēne, paklausot krustmātes padomam, uzklāja vaigiem mazliet sārtuma, taču melnos matus ierasti pāršķīra pa vidu un saņēma visnotaļ ciešā mezglā uz pakauša.
– Mums jāatzīst, Agata, ka mana māsa nemūžam nebūs no tiem monarhiem, kas mainās, lai atbilstu laikmeta prasībām. – Sisi palūkojās uz Helēni spogulī.
Māsa nelokāmi izlēma vilkt pelēko tērpu, turpretī Sisi izvēlējās silti zilu kleitu ar baltām mežģīnēm un pērlēm. Raugoties savā atspulgā, viņu pārņēma pacilātība par košajām krāsām, un viņa nevilšus pasmaidīja.
– Ļaujiet apskatīt manas meitas jaunajās drānās. – Ludovīka aveņkrāsas brokāta tērpā ietraucās istabā. Tumšie mati bija stingri sasprogoti.
– Sveika, mamm! – Sisi pieskrēja pie hercogienes.
– Tu izskaties brīnišķīgi, Sisi! Vai nebija lieliski atpūsties vannā un pārģērbties? – Hercogienes garastāvoklis bija krietni uzlabojies, taču noplaka, tiklīdz viņa ieraudzīja vecāko meitu. – Pelēkais, Helēne? Vai tiešām vajadzēja vilkt kaut ko tik neinteresantu?
– Kas vainas pelēkajam? Man patīk. – Pieceldamās no tualetes galdiņa, Helēne atkārtoja pirmīt izteikto pamatojumu.
– Pelēkais ir piemērots gavēņa dievkalpojumiem. Vai tiešām negribi uzģērbt kaut ko priecīgāku? Tu taču vakariņosi ar savu līgavaini! – Ludovīka pārcilāja meitu izkravāto tērpu kaudzes. – Varbūt šo brīnišķīgo dzelteno? Vai kaut ko persiku tonī? Un var aizņemties to, kas mugurā māsai. – Hercogiene norādīja uz jaunāko meitu. – Sisi, ļauj Helēnei uzvilkt zilo kleitu!
– Bet, mamm, šo gribu es, – Sisi iebilda, sakrustojusi rokas uz krūtīm.
Ludovīka veltīja Sisi saniknotu skatienu.
– Jā, taču iespējams, ka labāk to nēsāt māsai.
– Es to nevēlos. – Helēne purināja galvu.
Dzīvesprieks pilnībā pameta Ludovīkas vaigu.
Kad tika paziņots Franča Jozefa vārds, viņš ienāca audienču zālē divu balti sarkanos formastērpos ģērbtu vīriešu pavadībā. Visi paklanījās.
– Māsīca Helēne, māsīca Elizabete. – Viņām imperators tuvojās pirmajām. – Lūdzu, piecelieties! Un ļaujiet pateikt, cik brīnišķīgi jūs šovakar izskatāties.
Helēne neatbildēja neko un zaglīgi raudzījās apkārt, bet tumšās acis mēģināja izvairīties no sargu un galminieku ziņkārīgajiem skatieniem. Sisi apjauta, ka māsa ir sanervozējusies,