šajos kalnos.
– Vai nu mums to nezināt? – Sofija grozīja galvu uz visām pusēm, apreibusi no vīna. – Francis uzskata, ka nav nekā pievilcīgāka par jaunu meiteni zirga mugurā.
Francis par mātes piezīmi nelikās zinis un skatījās uz Sisi.
– Mūsu staļļi ir pilni ar izciliem zirgiem, Elizabete.
– Jā, šodien es no attāluma tos redzēju.
– Imperatora staļļi Vīnē, protams, ir pilnāki, – Francis turpināja, – bet vasarā pietiek arī ar šejienes zirgiem. Ja vēlaties, rīt es jums visu izrādīšu. – Viņš bija imperators un varēja to pateikt kā pavēli, kurai pakļausies ikviens, tomēr balsī nejautās valdonīgums. Nē, tā skanēja drīzāk bikli, gluži kā lūgums. It kā viņš baidītos no atteikuma.
– Ak? – Tā bija nevis atbilde, bet mēģinājums izvairīties no tās, jo Sisi tagad pie svinību galda jutās tikpat neomulīgi kā māte. Un tomēr aicinājums bija tik vilinošs, ka noraidīt to negribējās. Tad viņa pamanīja Helēnes nodurto galvu un izmisumu mātes acīs, un kļuva skaidrs, kā jāatbild uz ielūgumu. – Vai nebūtu burvīgi, Helēne, doties līdzi mūsu brālēnam? – Viņa mēģināja iesaistīt māsu šai sarunā. Helēne tikai paraustīja plecus. Pagriezusies pret Franci, Sisi nevainīgi pasmaidīja un teica: – Brālēn, ja neiebilstat pret manu klātbūtni, es labprāt rīt pavadīšu jūs un māsu uz staļļiem. – Francis palūkojās uz Helēni. Pēc mulsuma mirkļa viņš tomēr saņēmās un atguva labi iestudēto pozu. Sisi turpināja: – Es patiešām priecājos, ka drīkstēšu pievienoties jums un Helēnei. Vai ne, Helēne? – Viņa platām acīm raudzījās uz māsu.
– Es neesmu pārliecināta par to, vai esmu ielūgta, – Helēne godīgi atbildēja.
– Jā, protams, māsīca, jūs drīkstat pievienoties. – Francis pamāja Helēnei un izmocīja savādu smaidu. – Jūs padarīsiet mani laimīgu, ja nāksiet mums līdzi!
Sisi cerēja, ka pārējos pie galda atlikušo vakaru nenodarbināja tā pati doma, kas viņas prātu. “Ja Helēnes klātbūtne padarīja Franci tik laimīgu, kāpēc viņš izskatījās tik vīlies?”
IV
– Kā lai nemīl šo cilvēku?
– Varbūt man labāk neiet. – Sisi apstājās uz platajām kāpnēm. Gaidāmā ekskursija uzjundīja satraukumu. Pirmā uzaicinājumu saņēma viņa, atstājot Helēni otrajā vietā.
Tomēr domas par Franci pie mielasta galda, dedzīgo cerību viņa glītajos vaibstos, kad viņš lūkojās uz Sisi… Viņa ieķērās margā un nogaidīja, kamēr svārstīšanās pāriet.
– Protams, ka tev jānāk, Sisi! Tu lieliski zini, cik maz es interesējos par zirgiem, – Helēne attrauca, paraustījusi māsu aiz kleitas piedurknes.
Dziļi ievilkusi elpu, Sisi lēni atbildēja:
– Manuprāt, šī jums ar Franci… ar imperatoru… būtu ideāla iespēja pavadīt laiku divatā.
– Sisi! – Helēne satvēra māsas plaukstu un pasmaidīja. Ko nozīmēja šis mīklainais skatiens? – Pirmo viņš uzaicināja tevi.
Tieši tas mulsināja Sisi.
Viņa iesānis paraudzījās uz māsu.
– Tikai tādēļ, ka tobrīd es sarunājos ar viņu. Vai tu nevarētu papūlēties un izrādīt laipnību savam līgavainim?
– Es jau mēģinu, – Helēne atbildēja ar visnotaļ reti dzirdamu skarbumu balsī.
– Varbūt jāpūlas ciešāk? – Lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās, Sisi ieskatījās katrā tumšajā istabā, kam viņas gāja garām. Helēne nopūtās, raudzīdamās taisni uz priekšu. – Izbeidz, Nene! – Sisi satvēra māsas apakšdelmu. – Vai centīsies vairāk nekā vakar vakarā?
– Augstā debess! Tu esi mana māsa vai māte? – Helēne papurināja galvu. – Brīnos, ka viņa neatrada ieganstu, lai pievienotos mums ekskursijā uz staļļiem un uzraudzītu, cik pienācīgi tiek izrādīta uzmanība. Kaut mamma beigtu raizēties!
Viņas klātbūtnē es kļūstu vēl nervozāka.
– Viņa grib, lai tev paveicas.
– Tas nav tik viegli, kā jums ar māti varētu šķist. Man ļoti žēl, bet es neesmu tik verdziski uzticīga pienākumam kā mamma. Un man nepiemīt tādas frivoluma dāvanas un tieksme uz romantismu kā tev.
Sisi pagriezās pret māsu. Replikas asums pārsteidza. Helēne stūrgalvīgi lūkojās uz priekšu, un māsas šai saspringtajā klusumā izgāja no Ķeizara villas pa sētas puses durvīm.
Abas samirkšķināja acis spožajā saulē. Helēne uzlika galvā vienkāršo salmenīcu un beidzot ierunājās:
– Man nepatīk, ja tu mani rāj.
Kādu acumirkli Sisi apdomāja atbildi.
– Es nesaprotu, kāpēc tu tā pretojies šai laulībai. Daudzi uzskatītu par milzu izdevību šādu… – Sisi apklusa un norija nākamos vārdus, jo tie varētu viņu nodot. Viņa uzlika galvā cepuri, kas noteikti nebija tik vienkārša kā Helēnei. No rīta viņa bija atradusi savvaļas puķu audzi un dažas saspraudusi gar cepures malu.
– Lūdzu, Sisi, nestrīdēsimies! Es to nevaru izturēt. – Izklausījās, ka Helēne tūdaļ apraudāsies un pasākums izvērtīsies vēl dīvaināks, nekā rādījās līdz šim.
– Labi, – Sisi piekrita. – Tu zini, ka es nespēju dusmoties uz tevi, Nene.
– Tas tagad ir aizliegtais vārds, vai ne?
Iesmējusies Sisi paziņoja:
– Atļauj, Helēne, pateikt tev komplimentu. Šorīt tu izskaties brīnišķīgi!
– Paldies, Elizabete. Tu arī.
– Tavs līgavainis laikam ir aizrāvies ar līgavu.
– Sisi!
– Piedod, piedod.
Abas aizsteidzās pāri pagalmam uz staļļu pusi – garām uniformētiem gvardiem, kas mirdzošiem zābakiem aizmaršēja pa bruģakmeņiem. Nopakaļ gāja vairākas kalpones, veltot Sisi un Helēnei ziņkārīgus un jautājošus skatienus.
– Te vienmēr rosās tik daudz cilvēku! – Helēne norūca un pavilka platmali zemāk uz pieres, lai paglābtos no nelūgtas intereses.
“Protams, ka visi grib redzēt Helēni!” Sisi veltīja māsai slepenu skatienu. “Sievieti, kura ir imperatora iecerētā.” Savu komplimentu viņa izteica no sirds – plūmju krāsas žakete un pieskaņoti svārki Helēnei piestāvēja. Sev Sisi bija izvēlējusies jātnieces tērpu no smaragdzaļa zīda.
– Tur viņš stāv, – Helēne klusi paziņoja. Sisi pielika plaukstu pie pieres, lai pasargātu acis no spēcīgās rīta saules, un palūkojās uz staļļu pusi. Slaidais siluets izcēlās uz celtņu mesto ēnu fona.
– Sveicinātas! – Francis uzsauca un pamāja ar roku. – Nāciet šurp! – Izskatījās, ka viņš ir lieliskā noskaņojumā. Mugurā viņam bija nevis formastērps, bet mednieku bikses un tumši zaļš kamzolis. Kastaņbrūnie mati uztvēra saules gaismu un spīdēja siltā zeltainumā, ieskaujot priekpilno seju. Sisi nevilšus pasmaidīja. – Labrīt, māsīcas! – Francis palocīja galvu.
– Jūsu