Priekšā izskatījās, ka automašīnu plūsma tiek novirzīta no galvenā ceļa. Jādomā, ka nu jau viņi būs atraduši Martinesa automašīnu. Viņi visi šā vai tā zināja, kas es esmu un ar kādu automašīnu braucu. Man nāksies izskaidroties. Stāstīt, ka neesmu nogalinājis Martinesu. Skaidrot, kāpēc esmu aizbēdzis no notikuma vietas.
Nolēmu padoties pirmajam ieraudzītajam policistam.
Apmēram jūdzes attālumā no notikuma vietas policijas automašīnas bija nobloķējušas ceļu un novirzīja satiksmi pa blakus ielu. Es zināju, ka man ir vajadzīgs advokāts. Labs advokāts. Tāds, kurš specializējies krimināltiesībās. Tuvodamies policistiem un savai nenovēršamajai notveršanai, es sāku prātot, kam lai zvana. Pabraucu vēl mazliet uz priekšu un pamanīju divus tumšzilos formastērpos ģērbušos policistus, kuri regulēja satiksmi.
Manas acis iepletās.
Viens no tiem bija tas suņabērns Roulijs. Skūtgalvis. Tas, kurš bija man daudznozīmīgi pamirkšķinājis un noteicis, lai nekad vairs negados viņam ceļā!
Viņš bija gatavs mani saplosīt par tādu nieku kā satiksmes pārkāpums. Nu bija nogalināts viņa kolēģis.
Viņš bija pēdējais cilvēks zemes virsū, kuram es vēlējos padoties!
Iedomājos, ka es varētu mainīt joslu un sameklēt kādu citu. Taču neviena cita policista tur nebija. Vismaz ne šeit. Automašīnu rinda turpināja virzīties uz priekšu gliemeža gaitā. Man nekas cits neatlika kā tuvoties, jo citādi es pievērstu sev uzmanību. Tāda veida uzmanību, kāda man šobrīd nepavisam nebija vajadzīga.
Piepeši Roulijs pacēla galvu un nopētīja automašīnu rindu, un man par lielu nepatiku viņa skatiens nofiksēja manu balto kadiljaku.
Tad viņš pievērsās tieši man.
Ikviena mana ķermeņa šūna sastinga. Novietoju rokas tā, lai viņš varētu tās saskatīt. Es nezināju, ko vēl lai dara. Tad es ieraudzīju, kā tas suņabērns uzsauc kaut ko savam partnerim un pasniedzas pēc pistoles.
Man par šausmām viņš metās uz priekšu gar pārējām automašīnām uz manu pusi.
Es sāku kliegt: – Nē, tas nebiju es! Tas nebiju es! – Un viņš sauca kaut ko pretī: – Ārā no automašīnas! Izkāpt no automašīnas!
Sūdu būšana!
Un tad viņš notēmēja!
Mana sirds teju izlēca pa muti laukā, skaidri atceroties viņa brīdinājumus par to, kas notiks, ja mūsu ceļi vēlreiz krustosies. Man galvā nodimdēja brīdinājuma zvans: Henrij, tev jātiek prom no šī puiša! Tūlīt pat!
Es ieķēros stūrē un mainīju joslu.
Pagriezos un ieraudzīju, kā Roulijs ir nomērķējis tieši uz mani ar savu pistoli! Viņš šaus, Henrij! Sirds sažņaudzās. Es negrasījos te sēdēt un kļūt par viņa nekustīgo mērķi.
Es nospiedu gāzes pedāli.
Piepeši vējstikls sašķīda un stikla lauskas izkaisījās man visapkārt. Viņš šāva!
Ak mans Dievs!
– Nē, nē! – es šausmās saucu pretī. – Tas nebiju es!
Palūkojos atpakaļ un atkal ieraudzīju Rouliju, šoreiz strēlnieka pozā. Viņš bija ar abām rokām satvēris pistoli un lūkojās tieši manī.
Viņš mani nošaus! – es klusībā iekliedzos.
Iespiedu pedāli grīdā. Kadiljaks, riepām kaucot, iebrauca blakus joslā, kad otra lode izšāvās cauri sānu logam, sašķaidot stiklu un aizspindzot man gar ausīm.
– Pie joda, kā gan tas var notikt? – es iekliedzos. – Tas nebiju es!
Apgriezu automašīnu riņķī, uzbraukdams uz trotuāra un aizķerdams ceļazīmi, pieliecu galvu pēc iespējas zemāk un aiztraucos pretējā virzienā pa galveno ielu, kamēr vēl divi šāvieni ķēra manas automašīnas šasiju un bagāžnieku.
Nezināju, vai pieļauju lielāko kļūdu savā dzīvē, taču jutos drošs par to, ka, nebraucot prom no šejienes, es būšu līķis.
Nogriezos pirmajā krustojumā, kas gadījās man ceļā, un tad vēl ātrāk iebraucu šķērsielā. Atkal nospiedu gāzes pedāli un pirmo reizi palūkojos atpakaļ.
Tur neviena nebija.
Ceturtā nodaļa
Džeksonvilas šerifa birojā Edamsstrītā pilsētas centrā Kerija Holmsa aizvadīja savu pirmo darba dienu pēc ilgāka pārtraukuma.
Viņa zināja, ka tā nebūs viegla. Bija pagājuši četri mēneši – četri vissmagākie mēneši viņas mūžā kopš tās dienas. Dienas, kad viņas pasaule bija sabrukusi. Tomēr viņa saprata, ka ir jādodas atpakaļ cilvēkos. Atkal jākļūst tādai, kāda viņa bijusi agrāk… Pirms “dienas, kad nomira arī mana sirds”, kā viņa to allaž dēvēja.
Dziļi ieelpo, Kerija sev sacīja, izkāpdama no lifta izmeklētāju stāvā.
Dzīve sākas no jauna – tagad.
Kerija strādāja Džeksonvilas šerifa birojā. Uz viņas vizītkartes bija rakstīts: “Sabiedrības atbalsta programmas direktore”. Tas bija izsmalcināts apzīmējums, lai pateiktu, ka viņa rūpējas par tām sfērām, kurās departamenta intereses mijiedarbojās ar sabiedrību, uzlabojot policijas reputāciju tajos pilsētas rajonos, kur tā nebija nekāda augstā. Mazināja sašutumu pēc incidentiem, kas ietvēra nepamatoti plašu spēka pielietojumu vai, vēl ļaunāk, ja bija notikusi apšaude ar policiju. Uzraudzīja policijas sponsorētos sabiedriskos pasākumus. Viņas prombūtnes laikā bija iecelts jauns priekšnieks. Īrmens Hols. Sausiņš, kuram tika ļauta brīva vaļa tādos jautājumos kā stingrais imigrācijas likums un budžeta kontrolēšana. Kerija bija dzirdējusi, ka visi cenšoties viņam izdabāt.
Patiesībā Kerija jutās drīzāk pārsteigta, ka vēl aizvien nav saņēmusi paziņojumu par atlaišanu no darba. Sabiedrības atbalsta programmu nevarēja uzskatīt par prioritāti laikā, kad policisti tika atsaukti no ielu patruļām un iecirkņi slēgti. Viņa allaž bija domājusi, ka pati kļūs par inspektori – viņas tēvs bija nodienējis par Ņūhempšīras policijas pārvaldes priekšnieku divdesmit četrus gadus, bet vecākais brālis Džeks strādāja Federālā izmeklēšanas biroja Atlantas nodaļā. Pēc maģistra grāda iegūšanas kriminālistikā un Floridas universitātes absolvēšanas Kerija bija domājusi, ka aizies pa šo pašu ceļu, taču, tā kā Riks dienēja aiz okeāna un vēlāk uzsāka advokāta praksi, bet pēc tam uzradās Reifs, viņa pieņēma pirmo darba piedāvājumu administratīvajā nozarē, un tas viņai praktiski pielipa. Tētis allaž bija teicis, ka viņa esot ģimenes smadzenes un skaistums!
Tagad gan tam nebija lielas nozīmes. Smadzenes, skaistums, bet nekas nebija viņu sagatavojis tam, kas notika. Nekas nebūtu varējis sagatavot.
Zaudēt vīru un dēlu… Nu, gandrīz arī dēlu…
Un tas viss vienā vienīgā dienā.
Nu bija pienācis laiks sākt visu no sākuma.
Kerija pa ceļam apskāvās ar dažiem cilvēkiem, dodamās uz kabinetu. Tas bija grūtāk, nekā viņa bija domājusi. Visi staigāja apkārt uz pirkstgaliem, nevēlēdamies pateikt ko nepiemērotu. “Kā tev iet?”, “Cik jauki, ka esi atgriezusies!” Un, bez šaubām: “Kā iet Reifam?”
– Viņam iet ļoti labi, – viņa atbildēja, cik moži vien varēdama. – Viņš ir pie maniem vecākiem. – Likās, ka būs labāk, ja viņš pavadīs kādu laiku pie Kerijas vecākiem Atlantikbīčā, kas bija tuvāk slimnīcai. – Ceram, ka drīz viņš varēs atgriezties skolā.
Bez šaubām, neviens nepieminēja Riku – tikai pašūpoja galvu, skatienam