tas pats cilvēks, kurš noorganizēja visus šos notikumus. Kurš nogalināja Maiku un to ceļu policistu. Viņš piezvanīja man uz viesnīcu, pirms policija mani notvēra. Holija ir pie viņa. – Pie viņa? Ak kungs, Henrij, nē… – Gandrīz sajutu, kā asinis atplūst viņai no sejas. No apziņas, ka cilvēks, kurš spēja aukstasinīgi kādu noslepkavot, ir nolaupījis mūsu meitu. Dzirdēju, kā Liza apspiež šņukstus. Tas bija briesmīgi. Vienā brīdī viņa centās palīdzēt man izkļūt no šīs ķezas. Un nu viņa pati tajā atradās. Iestigusi līdz pat ausīm. Tāpat kā es. Tad viņa izteica vienīgo saprātīgo secinājumu, ko varēja izteikt. – Mums ir jāiet uz policiju. Tu vari daļēji aprakstīt to automašīnu. Varbūt viņi to noķers!
– Nē, Liza. Es tev vēl neesmu pateicis visu. Tieši to mēs nedrīkstam darīt. Mēs nedrīkstam iet uz policiju.
– Henrij, man ir ļoti žēl par to, kas ar tevi noticis, bet kāds ārprātīgais ir nolaupījis mūsu meitu!
– Liza… uzklausi mani! Uzklausi! Es devos uz to viesnīcu, tāpēc ka pazinu kādu, kurš varēja man piedāvāt patvērumu līdz brīdim, kamēr tu noslēgtu tādu vai citādu vienošanos. Taču, kad atrados vestibilā, man piezvanīja, īsi pirms tam, kad policija mani ieraudzīja. Viņš iedeva klausuli Holijai, un viņa izklausījās normāli. Nobijusies, taču es sapratu, ka viņa nav savainota. Taču tas puisis, kurš viņu ir nolaupījis, kurš to visu dara, viņš teica, ka tad, ja es iešot uz policiju… ja es padošos vai tikšu notverts, vai ja viņš izdzirdēs ziņās, ka Holija ir pazudusi, viņš to nogalinās, Liza. Tieši tāpat, kā viņš nogalināja Maiku. Un Martinesu. Nemaz negrasos tev pārstāstīt, ko viņš teica. Vārdu sakot, jo ilgāk es netikšu notverts, jo ilgāk viņa dzīvos… Tāpēc man vajadzēja bēgt. Man par mata tiesu izdevās aizmukt. Tāpēc mēs nedrīkstam iet uz policiju!
Liza klusēja. Man vajadzēja panākt, lai viņa domātu saprātīgi, tomēr es apzinājos, ka tas, ko nupat biju viņai pateicis, bija pretrunā ar jebkādu saprātīgu instinktu, kas viņai piemita. Viņas meita bija nolaupīta, un mēs pat nedrīkstējām par to ziņot policijai!
Tas beidza vai nost arī mani.
Liza neizturēja. – Ko tu esi izdarījis, Henrij? Ko tu esi izdarījis, lai tā riskētu ar mūsu meitas dzīvību?
– Es neko neesmu izdarījis, Liza. Es nesaprotu, kas notiek.
– Tad ko vajadzētu darīt man? Tu man izstāsti šo neprātīgo stāstu par to, kā policisti piebrauc un saslēdz tevi roku dzelžos. Pēc tam visur, kur tu parādies, tiek nogalināti cilvēki. Un nu mūsu meitu ir nolaupījis šis… šis cilvēks, kurš perina pret tevi kaut kādu atriebību. Kurš ir nogalinājis cilvēkus! Dieva dēļ, Henrij, kāpēc tu nevari man skaidri pateikt, kas notiek?
– Lūdzu, Liza, nebrūc man virsū. Tev ir jāsaprot. Tu arī man šobrīd esi vajadzīga. Tu labi zini, ka es neesmu spējīgs izdarīt neko no tā, ko viņi man pieraksta. Es nesaprotu, kāpēc tas viss notiek! Esmu te ieradies, lai piedalītos konferencē. Man šovakar vajadzēja teikt runu. Mani apstādināja par satiksmes pārkāpumu, kuru es neizdarīju. Pārējais… – Mana balss sāka aizlūzt. – Es nezinu, kas notiek, Liza!
– Un tu apgalvo, ka mēs nevaram darīt neko prātīgu, kas palīdzētu glābt mūsu meitas dzīvību! Tu taču nerunā nopietni, Henrij! Kam lai es noticu? Kam vēl man vajadzētu noticēt?
– Es runāju nopietni, Liza. Pilnīgi nopietni. Es runāju ar viņu. Viņš to izdarīs, Liza. Viņš to jau ir darījis. Mēs nevaram.
Kādu brīdi dzirdēju tikai viņas šņukstus.
Visbeidzot Liza noteica: – Viņš to dara kāda noteikta iemesla pēc. Ko viņš no tevis grib, Henrij? Naudu? Jābūt kaut kam, ko viņš vēlas!
– Pagaidām es vēl nezinu, ko viņš vēlas, ja neskaita to, ka viņš vēlas, lai es ciestu. Viņš vēlas redzēt mani iedzītu lamatās.
– Tad ko tu gribi teikt? Mēs ļausim, lai viņš nolaupa Holiju, un neko nedarīsim? Nezinu, vai es to spēšu, Henrij…
– Tev nāksies, Liza. Holijas dēļ. Nezinu, kas ir šis cilvēks un ko es, viņaprāt, esmu izdarījis, taču viņš ir izvēlējies mani par savu mērķi. Domāju, ka Holijai pagaidām nekas nenotiks, lai cik neprātīgi tas izklausītos. Holija viņam ir vajadzīga, lai tiktu klāt man.
– Tu esi gatavs riskēt ar mūsu mazulīti… es to nespēju. – Mums tas ir jādara, Liza. Es neredzu citu iespēju. Es varu mēģināt sameklēt to automašīnu…
– Tu to pat īsti neatceries, Henrij. Zila automašīna. No Dienvidkarolīnas. Tu pat neatceries numura zīmes! Varbūt tā ir izjaukta rezerves daļās, pārkrāsota, noslēpta kādā garāžā uz vairākiem mēnešiem!
Viņai bija taisnība. – Ir vēl arī tas cīņas gailis…
– Cīņas gailis?
– Tā uzlīme, ko es redzēju uz šāvēja automašīnas. Emblēma. No Dienvidkarolīnas universitātes. Es tādu redzēju arī Maika automašīnas logā.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.