telefonu un palūkojos uz ekrānu. Tā nebija Liza.
Tā bija Holija.
Es nevēlējos atbildēt, taču telefons iezvanījās divas, tad trīs reizes, un es sapratu: ja zvans turpinās skanēt, tas pievērsīs man visu uzmanību. Es ieraudzīju meitas vārdu uz displeja: Holija, Holija… Un es nezināju, vai Liza ir ar viņu runājusi, vai viņa zina. Vai viņa zina par visu notikušo. Tāpēc es vienkārši piespiedu zaļo pogu, kamēr vēl nebija atskanējis balss pasta ieraksts, un ierunājos klusā balsī, lai apsolītu viņai, ka piezvanīšu vēlāk. – Holij…
Taču balss, ko es izdzirdēju, nepiederēja viņai. Tā bija vīrieša balss, apslāpēta un nepazīstama.
Un tas, ko viņš noteica manas meitas telefonā, satrauca mani vairāk par visu, kas šajā dienā bija noticis.
Viņš ieķiķinājās un apjautājās: – Nu, kā jums tas pagaidām patīk, dakter?
Divpadsmitā nodaļa
Es sastingu.
Tūlīt pat sapratu, kurš atrodas vada otrā galā. Ka es sarunājos ar cilvēku, kurš bija atbildīgs par to visu. Kurš bija nogalinājis Maiku. Un Martinesu.
Un viņš zvanīja no manas meitas telefona.
– Kas jūs esat? Kur ir Holija? Kur ir mana meita? – es prasīju, sajuzdams, kā ķermenis sāk drebēt no pieaugošām šausmām.
– Ak, līdz tam mēs drīz nonāksim. Es apsolu, – vīrietis sacīja. – Bet, ja jūs vēl kādreiz gribat viņu ieraudzīt… proti, dzīvu, tad domāju, ka jums vajadzētu zināt vēl kādu sīkumu…
– Turpiniet, – es noteicu. Paslēpos aiz diviem līdzjutējiem, kuri iepazīstināja savas sievas.
– Ja es izdzirdēšu, ka policija jūs ir notvērusi vai ka jūs esat pats padevies… Vai ja presē parādīsies ziņa, ka jūsu mazā meitiņa ir pazudusi, tāpēc ka jūs viņiem to būsiet pateicis, Holija dabūs lodi savā glītajā, gudrajā galviņā. Un arī tikai tad, ja es jutīšos pietiekoši augstsirdīgs. Vai jūs dzirdējāt?
Apkārtējais pūlis bija skaļš un nemierīgs. Centos saprast, vai es jebkad agrāk esmu dzirdējis šo balsi, taču tā bija dienvidnieciska, brutāla un neskaidra.
– Jūs mani dzirdat, dakter? – vīrietis jautāja vēlreiz, šoreiz ledaini. Nogaidīja.
– Jā. – Es noriju siekalas, juzdams, kā kaklā sāk skrāpēties naža asmeņi. – Es dzirdu.
– Nu tad te jums būs neliela dāvaniņa, lai jums nerastos šaubas par mūsu vienošanos.
Mana sirds iepukstējās straujāk. Piepeši atskanēja Holijas balss, kas drebēja no bailēm. – Tēti… tēti, vai tas esi tu?
– Jā, mīļā, tas esmu es!
– Ak, tēti, man ļoti žēl… Lūdzu, uzklausi to, ko viņš teiks. Viņš to izpildīs. Es zinu, ka izpildīs. Viņš ir traks! Dari tā, kā viņš liek. Lūdzu. Viņš… es tevi mīlu, tēt, – viņa izgrūda, un tad telefons tika izrauts teikuma vidū.
– Es tikai gribēju, lai jūs apjēgtu, kas patiesībā ir likts uz spēles, dakter. Visai glīta mazulīte, man jāatzīst. Un viņa pilnīgi noteikti prot jāt ar zirgu.
– Tikai piedur viņai mazo pirkstiņu, un es pats tevi nogalināšu, tu suņabērns! Lai Dievs man stāv klāt… – es pārkliedzu vestibilā valdošo troksni, asinīm uzbangojot.
– Nemaz nemēģini mani izrīkot, – vīrietis sacīja. – Tas nebeigsies labi. Jādomā, tu dzirdēji, ko es teicu par to, kas notiks, ja pogainie tevi atradīs.
– Ko jūs gribat? Kāpēc jūs tā ar mani izrīkojaties? Man ir nauda, es varu jums samaksāt. Lūdzu…
– Mēs vēl nonāksim pie tā, ko es vēlos. Pēc kāda laika. Vispirms ej un sadabū sev jaunu telefonu. Tādu ar priekšapmaksas karti. Atsūti numuru īsziņā Holijai. Labi? Protams, ja tu kādreiz vēl gribi redzēt viņu dzīvu.
Es nodrebinājos.
– Nu tad sāc rīkoties, vai dzirdi? – Sadzirdēju smieklus viņa balsī. – Un esi drošībā. Atceries: jo ilgāk tu paliksi brīvībā, dakter, jo ilgāk tava meita dzīvos.
– Paklausieties! Nenolieciet klausuli! Klausieties…
Dzirdēju klikšķi telefonā un sapratu, ka līdz ar to pagaist arī visas pēdas, kas varētu aizvest pie manas meitas. Nospiedu taustiņu, lai zvanītu viņai, taču neviens neatbildēja. Man atlika vienīgi noskatīties uz viņas vārdu mobilā telefona ekrānā.
Mani ceļgali saļodzījās.
Iejuku pūlī, juzdams, kā ikviena šūna pielīst ar šausmām. Viņam bija taisnība! Man vajadzēja tikt prom no šejienes! Man vēl aizvien vajadzēja raizēties par policistu. Liza man bija ieteikusi padoties, ja kaut kas noies greizi. Taču nu es to nevarēju. Nu man vajadzēja darīt visu iespējamo, lai izspruktu!
Pārlaidu acis vestibilam un konstatēju, ka nekādi nevaru atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru biju atnācis. Ja policija mani te gaidīja, tad droši vien te bija kāds ducis visās malās. Pametu skatienu uz to, kuru biju pamanījis, vēl aizvien atrazdamies pūļa piesegā.
Drukns vīrs ar zaļu Sharks cepurīti pavirzījās malā tieši tajā mirklī, kad es centos saskatīt policistu.
Piepeši mēs ar viņu atradāmies aci pret aci.
Man likās, ka sirds tūlīt eksplodēs. Policists lūkojās tieši man pretī, šķiet, cenzdamies izurbties cauri golfa cepurītei un saulesbrillēm…
Tad piepeši viņam tas izdevās.
Redzēju, kā viņa acis ieplešas un sejā parādās atskārsme, ka viņš mani pazīst. Viņš paspēra soli man pretī. Es devos projām, spraukdamies cauri līdzjutēju baram. Man likās, ka viņš nosauc kādu vārdu, un šis vārds atbalsojās visā vestibilā. Es metos skriešus.
Tad es sadzirdēju viņa saucienu: – Stedmen!
Apcirtos riņķī un ieraudzīju, kā viņš izvelk rāciju un signalizē pārējiem. Izspraucos cauri līdzjutējiem, kādiem trīsdesmit vai četrdesmit spēcīgiem cilvēkiem, un nonācu tieši pie liftiem. Durvis atvērās manā priekšā. Nezināju, kurp lifts mani aizvizinās, taču jebkurā gadījumā projām. Un tobrīd tas bija vienīgais, ko es vēlējos. Es iebrāzos kabīnē.
Policists jau mina man uz papēžiem. – Stedmen, apstājieties!
Blakusstāvētāji pagriezās. Policistam vajadzēja šķērsot vestibilu un izspraukties cauri pūlim. Es piespiedu pirkstu pie paneļa. Spiedu uz visām augšējo stāvu pogām – 30… 32… 34…
Durvis nevērās ciet. Pie joda, aizveries taču!
Ar augošām šausmām noskatījos, kā policists laiž darbā elkoņus, lai izsprauktos cauri pārsteigtajam pūlim. Pusceļā viņš apstājās un palūkojās uz mani liftā, vēl aizvien kādu trīsdesmit pēdu attālumā no viņa.
Viņš izvilka pistoli.
Aiziet, aiziet, aizveries! Sapratu, ka viņš nesaskata sev priekšā neko citu kā tikai policista slepkavu. Viņam bija tiesības šaut. Viņš nešaubītos ne mirkli. Viņi jau nebija šaubījušies! Turpināju spiest uz bultiņu. Un uz augšējo stāvu pogām.
Aizveries.
Policists beidzot bija izspraucies cauri pūlim. Piepeši mēs atkal atradāmies aci pret aci. Viņš notēmēja uz mani pistoli. Sapratu, ka viņš var nospiest mēlīti kuru katru mirkli, un tad es būšu miris. Aizveries, sasodīts, aizveries!
Šajā brīdī durvis beidzot sāka vērties ciet. Policists metās pie manis, nomērķēja un izšāva.