meitai vajadzēja par to samaksāt. Viņš bija noasiņojis, pa vienam griezienam vien visu šo gadu laikā, pa vienam griezienam… Un tie bija kļuvuši aizvien dziļāki.
– Kā tu man palīdzēsi, tēt?
Tas bija nonācis līdz robežai, aiz kuras viņš vairs nespēja to izturēt.
Venss paliecās uz priekšu un noteica teju vai čukstā: – Kurš tev iedeva tabletes, Mandij?
– Neviens man neiedeva tabletes, tēt. Tu nesaproti. Tās vienkārši dabū, un viss. Man tās bija vajadzīgas.
– Kāds tev tās iedeva, mīļā. Tāpēc pasaki man, kurš. Esmu visai pārliecināts par to, kurš tas bija. – Vensa acis ieurbās viņējās. – Kā tu domā, ja tādā situācijā būtu nonācis viņš, tas puika tevi aizsargātu?
Viņa nikni nošņaukājās. – Tu maldies, tēt. Tu kā parasti maldies.
– Kurš tev tās iedeva, mīļā? – Venss uzlika savu gaļīgo plaukstu uz stikla starpsienas, cerēdams, ka viņa darīs tāpat, taču Amanda sēdēja nekustīgi. – Vismaz šo vienu reizi izdari to, kas ir jādara, mīļā. Lūdzu. Kurš man atņēma manu mazo meitiņu?
– Nē… – Kādu brīdi viņa nolūkojās Vensā un purināja galvu, un tad viņas acīs parādījās dusmas. – Vai tā ir tava atbilde, tēt? Vai tā tu grasies man palīdzēt? Es te sēžu, noskatīdamās, kā man tiek atņemta visa dzīve, bet tu gribi zināt tikai to, kurš ir atņēmis tavu mazo meitiņu? – Viņa izbolīja acis un veltīja viņam lišķīgu smaidu, kurā jautās griezīgi zobeni. – Tu to izdarīji, tēt. Tu viņu atņēmi. Tu atņēmi to mazo meitiņu. Tu zini, par ko es runāju. Vai tu tik ļoti gribi zināt? Nu tad skaties patiesībai acīs, tēt. Tās nebija narkotikas. Tas nebija Veins. Tas biji tu. Kārtīgi palūkojies uz to, ko tu redzi… – Viņa pavirzījās atpakaļ un pacēla augšup savas roku dzelžos saslēgtās rokas. – Tāpēc ka tu esi par to atbildīgs! Tu.
Amanda lūkojās viņā, agrāk tik maigajām, brūnajām mazās meitenītes acīm kvēlojot dusmās. – Tu domā, ka varēsi man palīdzēt..? – Viņa pamāja uzraudzei un piecēlās, nopurinādama lēkšķainos matus. – Ko tu izdarīsi, tēt, sāpināsi viņus visus? Visus, kas tev atņēma tavu mazo sapnīti? – Viņa paspēra soli atpakaļ, sabradādama viņa sirdi, lai arī Venss īsti nezināja, kā to pateikt.
Tad viņa pagriezās un paraudzījās uz tēvu vēlreiz. Viņas lūpās parādījās nežēlīgs smaids. – Tu gan neesi cietumā, – Amanda sacīja, itin kā gatavotos uzkāpt mirstošam kukainim, lai tas nemocītos, – taču tas nenozīmē, ka tu esi brīvāks par mani, vai ne, tēt?
Astotā nodaļa
Mans skatiens bija kā piekalts cīņas gailim, un smadzenēs iedunējās jautājums, vai pastāv kāda saistība starp Maiku un to cilvēku, kurš nesen nošāva Martinesu, vai arī tā bija tikai neizprotama sagadīšanās.
Lai vai kā, es turpināju ceļu, apzinādamies, ka atrodos drošībā Maika jaguārā, vismaz tik ilgi, līdz kāds atradīs līķi. Bez šaubām, tas varēja notikt kuru katru brīdi. Centos izdomāt, kā lai to paskaidro. Tas nebūs nekāds noslēpums, ka esmu devies pie Maika pēc aizbraukšanas no Martinesa slepkavības vietas. Bija arī taksometra šoferis, nemaz nerunājot par to, ka mani pirkstu nospiedumi un DNS droši vien bija visās malās. Geila policijai pateiks, ka mums bija paredzēts no rīta spēlēt golfu. Es biju paņēmis viņa telefonu un automašīnu. Tiklīdz tas tiks noskaidrots, viss tiks sasaistīts ar mani. Nogriezos no šosejas pie pirmās nobrauktuves, iebraucu Winn-Dixie veikala autostāvvietā un kādu brīdi vienkārši sēdēju.
Man bija vajadzīgs kāds, kas varētu man palīdzēt. Kāds, kam es varētu uzticēties.
Apbrīnojami, ka cilvēks, kurš pirmais ienāca prātā, bija Liza.
Mēs ar bijušo sievu pēc šķiršanās bijām saglabājuši pieklājīgas attiecības. Pieklājīgas, tāpēc kā viņa bija tikusi tam pāri, pat ja es vēl īsti nebiju. Lai kas agrāk bija nostājies mūsu starpā – mūsu atšķirīgās karjeras, tas, ka viņa brīžiem kļuva par neciešamu maitu, kā arī tas, ka viņa bija uzsākusi attiecības ar vienu no firmas īpašniekiem, kamēr mēs vēl bijām precējušies, mēs tik un tā uzticējāmies viens otram, vismaz tad, kad runa bija par Holijas interesēm.
Liza bija fantastiska imigrācijas lietu juriste; lielākoties viņai bija darīšana ar cilvēkiem, kuri centās tikt pie “zaļās kartes” savām mājkalpotājām vai vīzas saviem radiniekiem no Kubas. Taču, ja arī bija kāda labāka kandidatūra, kam zvanīt situācijā, kad runa bija par izkļūšanu no šīs ķēpas, tad es tādu nezināju.
Uzgriezu viņas telefona numuru darbā, un atsaucās viņas sekretāre Džosa. – Lizas Feldmanes birojs.
– Džosa, vai viņa ir turpat? – Mana balss drebēja no spriedzes. – Tas ir svarīgi!
– Baidos, ka viņa ir sapulcē, Stedmena kungs. Vai palūgt, lai viņa jums piezvana? Tam nevajadzētu prasīt ilgu laiku.
– Nē, tas nav atliekams, Džosa. Man jārunā ar viņu tūlīt pat. Lūdzu, izsauc viņu ārā no tās sapulces.
– Vienu mirklīti, – Džosa noteica, acīmredzami nofiksējusi satraukumu manā balsī. – Ceru, ka viss ir kārtībā…
– Paldies. Es to patiešām novērtēju, Džosa.
Pagāja vēl pusminūte, līdz atsaucās Liza savā ierastajā buldoga stilā. – Henrij, tu nevari mani tā izraut ārā no sapulces. Tas ir…
– Liza! – es viņu pārtraucu. – Paklausies – tas ir svarīgi. Man draud nepatikšanas. Lielas nepatikšanas. Man ir vajadzīga tava palīdzība.
– Kas noticis? – viņa cirta pretī. Tad viņa noelsās. – Tā taču nebūs…
– Nē, Holijai nekas nekaiš, – es noteicu, nojauzdams viņas raizes. – Tam nav nekāda sakara ar viņu. Runa ir par mani. Es esmu Džeksonvilā…
Pacentos viņai visu izskaidrot, cik sakarīgi vien spēdams. Kā policists bija mani apturējis par krustojuma šķērsošanu pie dzeltenā signāla un sācis mani iebiedēt. – Tas bija savādi – it kā viņš mani uzskatītu par kādu meklējamu personu. Viņš lika man izkāpt no mašīnas un paziņoja, ka es tieku apcietināts, un uzlika man roku dzelžus…
– Apcietināts? Nu, tu neapšaubāmi proti turēt muti, Henrij, – viņa dzēlīgi noteica.
– Liza, tas nav nekāds joks. Paklausies! Es neko nebiju izdarījis – katrā ziņā ne pietiekoši, lai tiktu izvilkts laukā no automašīnas. Taču tas šobrīd nav svarīgi. Tas policists tika nogalināts!
– Nogalināts?
– Jā, Liza. Tieši manu acu priekšā, Liza. Pēc tam kad viņš mani atbrīvoja, kāds piebrauca ar zilu mašīnu līdzās viņējai un nošāva viņu tiešā tēmējumā galvā. Es visu redzēju.
– Ak mans Dievs, Henrij, tas nu gan ir briesmīgi. Vai tev nekas nekaiš?
– Nē, man kaut kas kaiš! Bet es neesmu ievainots. Taču policija domā, ka to izdarīju es! – Pastāstīju viņai, kā pārējās policijas automašīnas bija sabraukušas notikuma vietā un kā policisti bija man uzdevuši visādus nesaprotamus jautājumus.
– Taču ne jau par to tagad ir runa! Tas, kurš to izdarīja, aizbrauca, un es metos viņam pakaļ. Es ieraudzīju kaut ko uz automašīnas, taču nespēju viņu panākt. Tāpēc policisti redzēja mani saslēgtu roku dzelžos mirušā policista automašīnā, un pēc tam es aizbēgu no notikuma vietas.
– Nu, tev ir jādodas atpakaļ, Henrij. Tas