vīrieša rokas.
– Atvainojiet. – Viņš apstājās un stīvi paklanījās. – Mans draugs Fics apgalvo, ka es kļūstu par rupekli.
Izrādās, ka viņam ir taisnība.
– Es to apgalvoju jau gadiem ilgi, Rensom, un tu manī neklausies. – Aiz kolonnas parādījās namamāte lēdija Gudridža un pagrieza vaigu. Blekbērns to noskūpstīja, un sieviete aplūkoja viņa sabiedroto. – Higenbotemas jaunkundze, jūs beidzot atgriezāties Londonā! Es jau domāju, ka tas nekad nenotiks.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Lēdija Gudridža pazina viešņu, turklāt bez grūtībām. Džeina nespēja paskatīties uz Blekbērnu. Viņš augstprātīgi smīnēja.
– Rensom, tev nav iemesla izturēties nejauki. Ja tu nebūtu iejaucies, Higenbotemas jaunkundzi neviens nebūtu ievērojis.
– Vai tiešām, Sūzana? – Rensoms prasīgi lūkojās uz māsu.
Viņa piekāpās:
– Iespējams, ka tā nav taisnība. Higenbotemas jaunkundze, redzu, ka esat pārstājusi Rensomu pielūgt. Žēl, ka viņš tik un tā ir iedomīgs. – Lēdija Gudridža norādīja uz diviem smalkiem, polsterētiem, sārtiem krēsliem, kas bija atbalstīti pret kolonnu. – Vai apsēdīsimies?
– Protams.
Džeinu pārņēma emociju jūklis. Spilgtā sieviete vienmēr izturējās laipni. Reiz, kad Džeina tika pazemota, lēdija Gudridža viņu atbalstīja. Sūzana bija pilnīga un valkāja apģērbu sārtos toņos, tomēr bija ļoti līdzīga brālim.
Gaišie mati un spēcīgie sejas vaibsti, kas vīrietim ļoti piestāvēja, piešķīra lēdijai Gudridžai nopietnu sejas izteiksmi, kas mēdza aizbaidīt biklas debitantes.
Džeina apspieda šādu refleksu. Galu galā viņa jau sen vairs nebija debitante. Tomēr viņa palika stāvam kājās, kad lēdija Gudridža apsēdās.
– Ko tu gaidi? – Sūzana nepacietīgi atvairīja brāli. – Ej! Mēs gribam paēst.
Viņš vilcinājās un vēroja māsu caur palielināmo stiklu sudraba ietvarā.
– Es baidos atstāt Higenbotemas jaunkundzi divatā ar tevi.
– Es esmu atbrīvojusies no savām kanibālisma tieksmēm. – Lēdija Gudridža tikko jaušami pasmaidīja. – Vismaz tikmēr, kamēr esmu paēdusi. Es vēlos balodi, aprikožu virtuli un ceptu brieža gaļu. Atnes to!
Pavēle Džeinu izbrīnīja, un viņa gaidīja vīrišķīga temperamenta un ievainota lepnuma sprādzienu. Tomēr Rensoms atbildēja:
– Sūzana, tev vajadzīgs vīrs.
– Vīrs! – lēdija Gudridža atcirta. – Vīrs! Ko es iesāktu ar vīru? Pirmo vīru es apbedīju gadu pēc mūsu kāzām. Es nevēlos to piedzīvot vēlreiz.
– Šoreiz apprecies ar jaunu vīrieti, – Blekbērns ierosināja. – Izvēlies jebkuru, kurš tev patīk. Šoreiz tētis nevarēs uzspiest tev saderināšanos, un vīrs apvaldīs tavu vēlmi uzkundzēties.
– Tā ir iedzimta īpašība, – viņa atbildēja.
Blekbērns skumji saskatījās ar Džeinu.
– Ak, māsas, – viņš paziņoja tādā tonī, it kā Džeinai būtu jāsaprot viņa ciešanas, paklanījās un devās uz banketu zāli.
Lēdija Gudridža lūkojās uz brāli ar nešaubīgu lepnumu.
– Ar viņu ir jārunā stingri, citādi viņš tevi samīdīs.
Šķita, ka sieviete gaida atbildi, tāpēc Džeina noteica:
– Jā, lēdija.
– Cik noprotu, jūs esat tās meitenes pavadone, – lēdija Gudridža turpināja un sakārtoja kleitas svārku daļu.
Tagad Džeina atcerējās vēl vienu lēdijas Gudridžas īpašību – viņa bija ārkārtīgi tieša, tāda pati kā Džeina jaunībā.
– Adorna. Jā, viņa ir mana māsasmeita.
– Protams. Melbas meitene. Es nosūtīju līdzjūtības vēstuli un cerēju saņemt atbildi.
Tas bija pārmetums, tomēr Džeina neļāvās vainas izjūtai. Laiks pēc Melbas nāves bija ļoti grūts. Džeinai nācās kļūt par brīvprātīgu Elieizera mājkalpotāju un vienīgo Adornas audzinātāju, turklāt viņu pārņēma nepārejoša vientulības izjūta.
Lēdija Gudridža neparasti vērīgi turpināja:
– Es rīkojos nepieklājīgi, piesaucot tik skumju periodu jūsu dzīvē. – Viņa pacēla monokli un pievērsās balles zālei. Piepeši pūlis pašķīrās, un skatienam parādījās Adorna, it kā lēdija Gudridža būtu to panākusi ar burvju spējām. Namamāte viņu rūpīgi aplūkoja. – Meitene ir ļoti līdzīga Melbai.
– Jā. Viņa ir tikpat skaista kā māte.
– Atšķirībā no Melbas viņa nav gudra. – Lēdija Gudridža paskatījās uz Džeinu. – Tomēr pietiks ar jums.
Džeina nesaprata, ko tas nozīmē, tomēr atturīgi sacīja:
– Paldies, lēdija.
– Lūdzu, beidzot apsēdieties! – Tiklīdz Džeina pakļāvās, lēdija Gudridža turpināja: – Cik noprotu, viņas tēvs ir tirgotājs.
Salikusi rokas klēpī, Džeina atbildēja:
– Adornas tēvs? Jā, viņš ir tirgotājs.
– Žēl, – lēdija Gudridža paziņoja. – Tomēr meitenes mātes dižciltīgā izcelsme, viņas izskats un izturēšanās noteikti trāpīs mērķī. Kā jums izdevās izaudzināt tik pašapzinīgu meiteni?
– Adorna apjauš savu skaistumu, tomēr nesaprot, ka citus daba nav tā apveltījusi.
– Skaidrs. – Lēdija Gudridža vēlreiz nopētīja Adornu.
Šoreiz meitene to pamanīja. Ieraudzījusi Džeinas blakussēdētāju, Adorna iepleta acis un apveltīja abas sievietes ar smaidu.
Lēdija Gudridža apmulsa, ieraudzījusi skaisto smaidu, kas papildināja meitenes jau tā žilbinošo daiļumu.
– Es neapskaužu jūsu pienākumu pavadīt Adornu viņas pirmajā sezonā. Tēviņi ir viņu ieraudzījuši, un drīz sāksies posts.
– Tas ir biedējoši. – Sevišķi pēc nolaupīšanas mēģinājuma. – Tomēr Adorna ir jauka meitene, kura mani mīl un ciena, un viņa manī ieklausīsies.
– Viņa ieklausīsies jūsu padomos par precībām? – lēdija Gudridža zīmīgi jautāja.
Ievainotais pašlepnums uzjundīja Džeinas dusmas, un viņa ielūkojās lēdijas Gudridžas acīs.
– Par manierēm.
Lēdija Gudridža pasmaidīja, un viņas skarbie vaibsti atmaiga.
– Jūs esat pieaugusi, Džeina Higenbotema.
Džeina aptvēra, ka lēdija Gudridža viņu pārbauda.
“Kāpēc?”
– Atgriezies no Pireneju pussalas, mans brālis gandrīz pilnībā norobežojās no augstākās sabiedrības, – lēdija Gudridža sacīja, rūpīgi vērojot Džeinu. – Bija muļķīgi stāties pretī Napoleonam brīdī, kad brālis vēl nebija sarūpējis mantinieku, un es viņu par to brīdināju, ticiet man. Es viņam teicu: “Figij…” – Lēdija Gudridža papliķēja Džeinas roku. – Es viņu joprojām saucu par Figiju.
– Varu