sekoju jūsu paraugam, milord.
Blekbērna lokanais augums bija kļuvis muskuļotāks, un tagad viņš izskatījās vēss un stingrs kā marmors. Viņu neinteresēja Džeinas domas un ciešanas, bet viņa tik un tā jutās gandarīta par izdevību ieraudzīt savu ienaidnieku. Viņa jutās gandarīta par spēju runāt pretī, izmantot savu gudrību un sniegt bezkaunīgo atbildi, kādu Blekbērns pelnījis. Jebkuri turpmāki pazemojumi bija Džeinas uzlabotās pašapziņas vērti.
Sievietes triumfu iztraucēja Adornas valdzinošā balss:
– Krustmāte Džeina, vai iepazīstināsi mani ar lordu? Džeina spēji atgriezās realitātē un aptvēra, ka nedrīkst pazemot Blekbērnu. Viņš bija rupjš briesmonis, tomēr turīgs, ietekmīgs aristokrāts. Adornas dēļ Džeinai bija jāuztur abpusējas cieņas ilūzija. Viņa mācēja izlikties par nejūtīgu un lika šo spēju lietā. Viņa iepazīstināja viesus un gandarījuma un senu sirdssāpju jūklī gaidīja mirkli, kad Blekbērns ieraudzīs Adornu. Kad viņš patiesībā ieraudzīs Adornu un kļūs par viņas sievišķības upuri.
Blekbērns pavērsa palielināmo stiklu pret Adornu, kura pakniksēja un nomurmināja pieklājīgas frāzes.
– Kā jums klājas, Morānas jaunkundze?
Vīrieša smaids, pieklājīgā izturēšanās un paklanīšanās bija pavadones – savedējas – sapnis.
Tobrīd Džeina sev atgādināja, ka ir savedēja, kura meklē labāko laulību piedāvājumu māsasmeitai. Ja precinieks izrādītos Blekbērns… Džeina jau iepriekš bija piedzīvojusi sāpīgus likteņa pavērsienus un izdzīvoja. Šis gadījums nebūtu izņēmums.
– Vai jums ir atlikusi kāda neaizrunāta deja? – viņš jautāja.
Džeina pat nesarāvās.
Adorna uzsmaidīja lordam, paraustīja plecus un atbildēja:
– Jums ir paveicies. Tieši viena deja ir atlikusi.
– Lūdzu, atvēliet to manam draugam Ficam. – Blekbērns nopūtās tik grūti, it kā doma par deju ar skaistu jaunavu viņu garlaikotu līdz asarām. – Viņš ir kara veterāns, bet droši vien joprojām spēj pakustēties lēnas mūzikas pavadībā.
Džeina dusmīgi palūkojās uz neciešamo vīrieti. “Vai viņš grib atriebties ar rupjību?”
Blekbērns pirmo reizi atvirzīja palielināmo stiklu no sejas. Līdz pat uzacij stiepās neliela bāla rēta, kas piešķīra acs kaktiņam noslīdējušu izskatu. Pirms desmit gadiem lords Blekbērns bija nevainojams, augstprātīgs un tik neapdomīgs, ka balansēja uz cietsirdības robežas.
Džeina viņu uzskatīja par dievišķu būtni, kuru nevar ievainot ne ar vārdiem, ne ieročiem. Tagad viņa lūkojās vīrieša sakropļotajā sejā un zaudēja pamatu zem kājām.
– Vai zini, – Ficdžeralda kungs iebilda tēlotās dusmās, – es pats protu uzlūgt meiteni uz deju!
– Protams, lord Blekbērn. Es labprāt dejošu ar Ficdžeralda kungu. Šaubu nav, ka viņš ir glītākais vīrietis Londonā. – Adorna jutekliski pievērtām acīm palūkojās uz Ficdžeralda kungu, un visapkārt stāvošie vīri protestēja skaļās, sašutušās balsīs.
Džeina nopētīja Blekbērna glīto degunu, izsmalcinātos vaigu kaulus un stingro zodu. Šī seja iemiesoja aristokrātijas un spēcīga rakstura labākās iezīmes. Tomēr vaibsti pauda arī ievainojamību.
Viņa ievēroja arī īpatnējo iespaidu, kādu radīja Blekbērna rēta. Vēlme sākt mākslas darbu pieņēmās spēkā. Lai izpaustu dusmas par Blekbērna sāpēm un pieprasītu paskaidrot, kāpēc viņš pakļāvis sevi briesmām, Džeina meklēja vārdus. Viņa alka pielūgt vīrieti tāpat kā agrāk.
Tomēr viņš jau aizgriezās. Par laimi, Džeina attapās.
– Lord Blekbērn! – Adorna ierunājās nopietnā balsī. Džeina izbijās, jo meitene izklausījās gluži kā viņas māte. – Jūs esat man parādā pakalpojumu.
Blekbērns apstājās, atkal pielika pie acs palielināmo stiklu un palūkojās uz Adornu kā uz kucēnu, kurš iecirtis zobus viņa svārkos.
– Vai tiešām?
– Drīz sāksies dejas, un mana krustmāte paliks viena.
Džeina ieelsās.
– Adorna, nē!
Lords un debitante nelikās zinis par iebildumiem.
– Jūs par viņu parūpēsieties, – Adorna paziņoja.
– Vai tiešām?
– Jā.
Pirms desmit gadiem Džeina visu laiku veltīja Blekbērna pētīšanai, iegaumēja katru viņa izrunāto vārdu un izpētīja visas sejas izteiksmes.
Tagad Blekbērns palūkojās apkārt, ievērojis, ka telpā iestājies klusums. Džeina saprata, ka viņš apsver nicinoša atteikuma sekas. Bija redzams, ka vīrietis prāto, vai par šo notikumu tiks baumots un Džeinas Higenbotemas un Blekbērna vārdi atkal tiks saistīti.
Viņa redzēja, kā vīrietis pieņem lēmumu.
Blekbērna pilnīgajās lūpās parādījās smaids. Viņš eleganti paklanījās un pastiepa roku.
– Es ar lielāko prieku izklaidēšu… lēdiju.
SESTĀ NODAĻA
Uz Blekbērna plaukstu baltajā cimdā Džeina palūkojās ar tādu riebumu, ka viņam gribējās pārliecināties, vai uz cimda nav traipu.
– Es nevaru atstāt Adornu vienu, – viņa norādīja.
– Protams, ka varat. – Sieviete saspieda pirkstus cieši kopā. Blekbērns tos pacietīgi atvēra, paņēma viņu aiz rokas un pavilka. – Meitene ir aizrunājusi visas dejas, tātad jūsu darbs ir padarīts.
Muļķa sieviete nekustējās no vietas.
– Es patiešām nevaru viņu atstāt. Džentlmeņi Adornas klātbūtnē pārvēršas.
Blekbērns palūkojās uz Adornu, kura smaidīja un koķetēja.
– Pieņemu, ka jums taisnība. Tomēr manas māsas namā skandāli notiek reti. Kopš pēdējā skandāla pagājuši gandrīz desmit gadi.
Džeina pūlējās atbrīvot roku.
– Vienpadsmit.
– Laiks rit ātri. – Viņa tvēriens kļuva stingrāks. – Vai vēlaties, lai velku jūs pāri visai zālei? Tieši tad jau atkal cietīs jūsu reputācija.
Uz šiem draudiem viņa reaģēja un panāca uz priekšu.
– Ļoti prātīgs lēmums, – Blekbērns nočukstēja. Turēdams Džeinas Higenbotemas roku, viņš sajuta neparastu prieku. Fakts, ka viņa paklausīja pavēlēm, sniedza vēl lielāku baudu. Viņš uzlika sievietes plaukstu uz savas rokas. – Tagad apstaigāsim visu balles zāli un apslāpēsim jau aizsāktās baumas.
– Nekādu baumu nav. – Džeina kokaini soļoja viņam blakus. Bija skaidrs, ka vīrieša klātbūtne viņai nesagādā prieku.
– Būs, ja jūs nesmaidīsiet. – Viņš pasmaidīja, demonstrēdams savu paškontroli un cerēdams, ka sagādā Džeinai tikpat maz prieka kā viņa Blekbērnam.
Tomēr viņi plecu pie pleca izsoļoja cauri pūlim. Džeinas skatiens neuzkavējās pie sejām, un viņa bija rāma kā melns gulbis, kurš peld cauri brēcošu, baltu zosu baram.
Sievietei nebija tiesību izturēties tik mierīgi. Viņa taču izraisīja skandālu!
– Vai kāds jau ir jūs pazinis?
– Nē.
– Tas