bija garš, gandrīz Rensoma augumā. Spriežot pēc garāmejošo sieviešu izturēšanās, viņš bija arī izskatīgs. Tomēr pēdējoreiz Rensoms redzēja draugu noplukušā lazaretes teltī Pireneju pussalā – tobrīd viņš bija nobālējis no sāpēm un baidījās, ka zaudēs kāju savas “nolādētās varonības” dēļ. Tā nenotika, un Blekbērns priecājās, redzēdams draugu veselu.
Pēc visa spriežot, Fics jutās tāpat.
– Pēc šķembām nav pat palikusi īsta rēta, – viņš konstatēja.
– Ķirurgs izglāba manu aci. – Blekbērns runāja neitrālā tonī. – Nekam citam nav nozīmes.
– Protams. – Fics pārlūkoja balles zāli tāpat, kā to pirms dažiem mirkļiem darīja Blekbērns. – Viesu pārpilnība! Tur, lejā, tikpat kā nevar pakustēties.
– Kad sāksies dejas, pūlis izklīdīs. – Blekbērns atkal pielika pie acs palielināmo stiklu un vēroja burzmu apakšstāvā ar tādu skatienu, ar kādu mēdza apveltīt spāņus un prusakus. – Es, protams, nedejošu, un mana māsa uztrauksies.
– Kopš kura laika tevi uztrauc lēdijas Gudridžas viedoklis?
“Skaidrs, ka tev nav māsu un brāļu,” Blekbērns nodomāja.
– Viņa ir mana māsa, un es esmu desmit gadus jaunāks. Viņa prot panākt, ka es jūtos neomulīgi.
Fics gandrīz nemanāmi pasmaidīja.
– Viņa prot iebiedēt daudzus.
– Tikai ne tevi.
Šoreiz Fics skaļi iesmējās un atmeta galvu tā, ka modernā frizūra plīvoja, un dižciltīgie viesi palūkojās augšup.
– Labi, ka spēju tevi uzjautrināt, – Blekbērns vēsi atbildēja, tomēr rūpīgi vēroja draugu. Ficam bija kaut kas padomā. Drudžainais spīdums acīs liecināja par nebēdnīgiem plāniem vai kaut ko vēl ļaunāku.
– Atvaino! Man būtu jāuzjautrina tevi, vai ne? – Fics satvēra Blekbērna roku. – Kā tu pamatosi atteikšanos dejot?
Blekbērns pieliecās tuvāk.
– Aizdod man savu ievainoto kāju.
– Pasarg’ Dievs! To es nedarīšu, – Fics nosvērti atbildēja. – Kāja man nodrošina lēdiju līdzjūtību.
Rensoms skaļi iesmējās.
– Tu gan esi viltnieks!
– Labāk būt viltniekam nekā īgņam. – Fics uzsvērti palūkojās uz draugu.
– Vai tu runā par mani? – Blekbērns piespieda plaukstu pie krūtīm. – Vai es esmu īgņa? Es uzskatu, ka esmu tikai konservatīvs.
Fics pārlaida skatienu Blekbērna nomācošajam apģērbam – melnajiem saviesīgo pasākumu svārkiem un biksēm, melnajiem zābakiem, baltajam kreklam un kaklautam, kas sasiets “ūdenskritumā”.
– Jā, tu patiešām ģērbies konservatīvi. Dzirdēju, ka tu katru dienu pavadi Ārlietu ministrijā, – viņš dusmīgi palūkojās uz Blekbērnu, – un strādā.
– Vai tiešām? – Rensoms piemirsa, ka šīs baumas jāuztur pie dzīvības, un turpināja vēsā tonī: – Kurš par mani ziņo?
– Visi. Tu biji Londonas galvenais tenku objekts, jo valkāji no modes izgājušu apģērbu un devies izjādēs neparastā diennakts laikā. Agri no rīta!
Blekbērns rotaļājās ar sava palielināmā stikla sudraba ķēdi.
– Eiropā es uzzināju, ka izklaidēties var arī pirms pusdienlaika.
– Baumo, ka tu esi iesaistījies spiegošanā.
Smalkā sudraba ķēde Blekbērna pirkstos nokrakšķēja kā nodevēja sprands karātavu cilpā.
– Spiegošanā?
Fics skatījās, kā Blekbērns noņem ķēdi.
– Es teicu to pašu. Blekbērns ir spiegs? Blēņas! Viņš ir pārāk pareizs.
– Tieši tā.
– No pārāk labas ģimenes.
– Es esmu Kvinsijs.
– Pārāk… garlaicīgs.
“Aizduļķota, zila acs. Dreboša, veca balss. Anglijas liktenis ir tavās rokās, lord Blekbērn. Nodevējs ir kaut kur tepat.”
Blekbērns turpināja pēc iespējas nicinošākā tonī:
– Ja ir garlaicīgi apzināties tiesību vērtību, tad piekrītu, ka es esmu garlaicīgs.
– Ja neņem vērā darbu Ārlietu ministrijā.
– Tā bija mirkļa iegriba, kas jau sen beigusies. – Blekbērns ieslidināja ķēdi vestes kabatā. – Vai par to nebaumo?
– Es dzirdēju, ka tu apmeklēji Stokfišu ģimenes viesības Saseksā un devies medībās kopā ar Makleodu ģimeni Skotijā.
“Turi acis un ausis vaļā. Mēs zinām par de Sentamānu, bet mums jānotver tas, kurš plānoja operāciju. Turi acis vaļā. Noskaidro, kā tiek nodota informācija. Noskaidro, kā informācija noplūst no Ārlietu ministrijas. Uzzini, kurš ir viņu vadonis.”
Norādījumi atbalsojās Blekbērna prātā, un viņš pārlūkoja balles zāli. Viņš pūlējās koncentrēties, tomēr tas neizdevās. Šķemba acī bija izpostījusi ne tikai nevainojamos sejas vaibstus, redze vairs nebija tik asa kā iepriekš, un viņš vairs nevarēja precīzi notēmēt pirms šaušanas. Viņš nekad vairs nemedīs briežus savā Skotijas īpašumā.
Viņš nekad vairs nevarēs doties uz Pireneju pussalu un ar nevainojamu precizitāti nošaut Napoleona karavīru.
Tagad Blekbērns bija spiests strādāt pie Tomasa Smita, gluži kā sacīkšu zirgs, kuram uzlikti groži.
Viņš spiegoja Tomasa Smita labā.
To darot, Blekbērnu pārņēma rūgtums – viņš pārstāvēja vienu no Anglijas senākajām aristokrātu dzimtām, bet nolaidās līdz nekrietniem meliem. Tomēr viņš nespēja atteikt Tomasam Smitam un nepildīt solījumu, ko bija devis puisim, kurš nomira Blekbērna rokās.
– Pa kreisi ir savedēja, – Fics brīdināja.
Blekbērns palūkojās turp. Viņiem tuvojās lēdija Kinerda – agrāk Fērčaildas jaunkundze. Viņu Rensoms varēja saskatīt, jo lēdijas Kinerdas iespaidīgie gurni šūpojās kā kuģis viļņos. Līdzi sieviete vilka vienu no savām skaistajām, uz vīriešiem kārajām meitām. Blekbērns nošņāca:
– Ejam.
Fics uzjautrināti vilcinājās.
– Kāpēc? Kinerdas meita tev labi derētu.
Sievietes jau bija bīstami tuvu.
– Kam viņa derētu?
– Tavas līgavas lomai.
Blekbērns pagrūda Ficu, un nelabojamais nelietis smejoties aizbēga lejup pa kāpnēm. Kad viņi nokļuva lejā, Fics draugu iedunkāja.
– Klau, Blekbērn, es gribēju teikt, ka par tevi klīst vēl citas baumas.
– Kādas? – Rensoms draudīgi jautāja.
– Runā, ka tu nevis vajā spiegus, bet gribi iestūrēt laulības ostā.
– Nolāpīts! – Tas bija negaidīti.
“Tu nedrīksti izrādīt savus slepenos nodomus. Tev ir jāielaužas augstākajā sabiedrībā. Piesaisti sev uzmanību tāpat kā pirms daudziem gadiem. Sarīko vēl vienu skandālu,