kādas turīgas mantinieces sirdi. – Fica balsī bija dzirdams no tēva pārņemtais īru laucinieka akcents. – Ko gan es runāju? Tev nav vajadzīga nauda. Tev vajadzētu atraidīt mantinieces un atstāt viņas tiem, kuriem bagātība ir patiešām vajadzīga.
– Tātad arī tu meklē sievu? – Blekbērns atbildēja.
No garāmejoša sulaiņa nestās paplātes Fics nocēla brendija glāzi un iztukšoja.
– Vīrieša dzīves alga ir ciešanas, tas ir, laulība.
Agrāk Fics zvērēja, ka laulībā viņš nekad nedosies – lai cik stipri vajadzētu savilkt jostu.
– Vai tevi vajā kreditori? – Blekbērns apjautājās.
– Jā, kā jau parasti. – Fics saviebās stiprāk nekā parasti. – Parazīti! – Viņš atdeva sulainim glāzi. – Tātad mūsu medījums ir vismaigākais un saldenākais, – viņš uzjautrinājās.
– Tās nav medības, – Blekbērns atcirta. – Sievietes šeit ir kā ķēves, kuras tiek demonstrētas ērzeļiem. Sajutis īstās ķēves smaržu, ērzelis sāk kārpīt zemi. Staļļa saimnieks tur abus dzīvniekus kopā, līdz tie paveic darbiņu.
– Tas ir ciniski, tomēr precīzi teikts. – Fics to bija dzirdējis jau iepriekš. – Ja tu tā domā, tad kāpēc meklē līgavu?
Ikvienam Blekbērna pēkšņā interese par laulībām varētu šķist aizdomīga, tāpēc bija jāsniedz ticams skaidrojums.
– Es nokļuvu pārāk tuvu nāvei un aptvēru, ka māsai ir taisnība. Dzīve ir īsa, un Kvinsiju dzimtas vārds ir jānosargā. Man nepieciešams mantinieks.
– Tev rūp Kvinsiju dzimtas vārds. Kā gan citādi! – Fics iesmējās, bet aprima. – Jā. Karš izmainīja mūs visus.
Rensoms satrūkās un palūkojās uz draugu. Viņš nešķita mainījies, tomēr… Fics izrādīja lielāku neapmierinātību nekā parasti, tad atslāba un tēlotā izmisumā paziņoja:
– Nolāpīts! Visas tavas darbības kļūst par modes lietu. Tas nozīmē, ka šogad visi džentlmeņi apprecēsies. Atlikušo līgavu būs tik maz, ka man nebūs plašu izvēles iespēju.
– Mani neinteresē, ko dara citi. – Rensoms runāja no sirds.
– Tieši tāpēc viņi tevi kaislīgi atdarina. Tu dari, ko gribi, un pārējo… arī tavas māsas… viedoklis tev ir vienaldzīgs. – Fics norādīja uz kāršu spēles telpu, kur vīri sēdēja bagātīgi polsterētos krēslos lēdijas Gudridžas iecienītajā sārtajā krāsā. Ieraudzījis kādu jaunavu, viņš piebilda: – Tā sarkstošā meitene ar ziloņkaula krāsas galvassegu atbilst tavam tipam.
Rensoms sāpēs aizvēra acis. Pēdējoreiz kopā ar sievieti viņš bija visnotaļ sen, tomēr šīs meitenes sārtās un baltās kleitās atstāja viņu vienaldzīgu. Viņas nebija kaislīgas un interesantas. Viņas bija nepieredzējušas, izlutinātas un nekam nederīgas, pateicoties sabiedrībai, kas no meitenēm neko neprasīja. Pirms kara Rensoms bija tāds pats.
Kāds ar elkoni pastūma Blekbērnu malā, un viņš atvēra acis.
– Nē.
– Tev agrāk patika sievietes ar krāšņām… – Fics pabeidza teikumu ar žestu.
– Nē. – Blekbērns aizgāja.
Fics viņu panāca.
– Paklausies, man nepieciešams tavs prestižs, lai saglabātu vietu Londonas augstākās sabiedrības priekšgalā. Es to nespēšu, ja tu aiziesi projām.
Blekbērns palēnināja gaitu. “Kā lai atsaku tik līksmi bezrūpīgam cilvēkam?”
– Tātad Sūzanai ir taisnība… tu patiešām esi nelietis.
– Bet viņa to teica sirsnīgi, vai ne? – Fics lepni izslēja muguru.
– Ļoti sirsnīgi, kaut gan es nesaprotu iemeslu.
– Sūzana ir vientuļa atraitne. Viņai patīk šarmantu vīriešu sabiedrība, un es tāds esmu. Trūcīgam vīrietim nav izvēles, atšķirībā no drūmiem lordiem, ap kuriem spieto sievietes. – Fics samiedza acis neskaitāmo sveču radītajā dūmakā. – Tur ir milzīgs pūlis.
Dumji smaidošās debitantes, viņu pielūdzēji un bīstamās mātes Blekbērnam nepatika, tomēr uzturēšanās šo cilvēku sabiedrībā un sarunas ar viņiem bija Rensoma pienākums.
– Pūlis.
Fics sajuta Blekbērna vilcināšanos un nodomāja, ka viņš padodas.
– Jā, pūlis, un vidū atrodas sieviete, kuras skaistums ir pat Blekbērnas marķīza cienīgs.
Tas bija Rensoma nolādētais pienākums.
Viņš aplūkoja pūli, kas kļuva arvien ciešāks. Tad viņš pieņēma lēmumu un uzlika rokas Ficam uz pleciem.
– Ejam!
Plati pasmaidījis, Fics izcīnīja vietu pūlī. Viņš prasmīgi veica ledlauža pienākumus, un Blekbērns viņam sekoja, ierasti nelikdamies ne zinis par sveicieniem. Viņš runāja tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem gribēja runāt, tāpēc centieni pievērst viņa uzmanību bija veltīgi.
– Tu esi garāks par mani. Vai redzi jauno skaistuli? – Fics jautāja.
Blekbērns aplūkoja divus jauniešus, kuru dārgais apģērbs neatbilda viņu ienākumiem.
“Viņš slēpjas augstākajā sabiedrībā, kur vienīgais grēks ir no modes izgājis tērps vai naudas trūkums. Vislabākais veids, kā nopelnīt naudu, ir spiegot Francijas labā.”
– Kāpēc tu blenz uz vīriešiem? – Fics rotaļīgi pagrūda draugu. – Sievietes ir šeit! Sievietes, Blekbērn, sievietes! Vai atceries viņas? Maigas, smaržīgas, apveltītas ar interesantām ķermeņa daļām. – Fics ar žestu norādīja uz auguma ieliekumiem gurnu un vidukļa apvidū. – Brīnišķīgi, blēdīgi radījumi, kuri metas bēgt no prasmīga mednieka.
Dzirdot Fica tīksmināšanos, Blekbērns viņu apskauda. Neviena sieviete nespēja likt Rensomam tā justies. Viņas bija viegli iegūt, un Blekbērnu pārņēma nicinājums, kad tapa skaidrs, ka sievietes interesē visi turīgie vīrieši. “Varbūt kāda atšķīrās no pārējām? Varbūt es viņu palaidu garām?”
Tas nebija iespējams. Tad Blekbērnam nāktos atzīt, ka viņš ir akls muļķis. Visas klātesošās sievietes izskatījās vienādi, runāja vienādās balsīs un apsprieda vienas un tās pašas tēmas.
– Šeit nav nekā tāda, ko būtu vērts redzēt.
– Kas meklē, tas atrod īstu dārgakmeni, Blekbērn! – Fics apstājās. – Paskaties tikai uz tiem siekalainajiem tēviņiem! Viņi ir saspiedušies kopā plecu pie pleca un gandrīz vai kārpa zemi.
– Ērzeļi, – Blekbērns atgādināja.
Fics iesaucās:
– Laidiet mūs! Tieši tā, puiši. Arī citi drīkst uz viņu paskatīties. – Vīrieši pagriezās un palaida Ficu garām.
Viņš spraucās uz priekšu un uzrunāja visus pēc kārtas: – Sautvik, vai tava sieva zina, ka tu ložņā gar jaunu meiteni? Lord Malerij, tu neesi pietiekami gudrs, lai sacenstos ar šiem izsmalcinātajiem jaunekļiem!
Blekbērns sekoja Ficam uz pēdām, piesegdams draugu un pats nezinādams iemeslu.
– Brokvej, tu esi pārāk vecs, lai piedalītos šajā spēlē! Neviena sieviete ar labu gaumi neizvēlēsies… – pūlis pašķīrās, un Fics spēji apstājās. – …tevi.
Nepagūdams