saņēmu šo lettre. Mademoiselle Kaningema, viena no manām jeune skolniecēm… ir mirusi.
To dzirdēja arī Elieizers un ieaurojās:
– Kāds mirušai meitenei sakars ar Adornu?
– Notiek izmeklēšana, – skolotājs atzinās. – Viņi grib mani iztaujāt. Viņu… noslepkavoja.
– Noslepkavoja? – Džeina nepazina Kaningemu ģimeni, bet spēja iztēloties, kā justos, ja nogalinātā būtu Adorna. – Šausmīgi! Kā? Kāpēc?
Šasērs stingi lūkojās uz Džeinu, it kā viņas balss nespētu šķērsot vīrieša skumju sienu. Viņš attapās un teica:
– Mademoiselle, es esmu tikai skolotājs.
– Ja jūs esat tikai skolotājs, kāpēc izmeklētāji par jums interesējas? – Elieizers viltīgi ierunājās. – Vai jūs esat aizdomās turamais?
Džeina bija šausmās.
– Elieizer! Vai tad tu neredzi… – “Vai tu neredzi, ka šis nekaitīgais jaunietis dzīvo trūkumā un klusā bezcerībā, cīnīdamies par savu eksistenci?”
– Nē, mademoiselle, viņam ir taisnība. – Skolotājs sarāvās vēl mazāks. – Bet es nezinu, kāpēc esmu aizdomās turamais. Dienu pirms meitenes nāves mēs mācījāmies franču valodu viņas skaistajā mājā. Kad es pēdējo reizi uzlūkoju viņas visage belle, spīdēja saule, bet, kad devos uz nākamo mācību stundu, no jūras pilsētā ievēlās bieza migla. Tā bija zīme, ka es viņu nekad vairs neredzēšu. – Šasērs iešņukstējās, izņēma kabatlakatu un noslaucīja degunu. – Un tagad es saņēmu lettre no konstebla.
Džeina ievēroja vīrieša apsārtušās acis. Viņam sāpēja, kā jau cilvēkam, kurš uzzinājis par jaunas sievietes slepkavību. Turklāt viņš tika turēts aizdomās, jo neilgi pirms sievietes nāves viņu satika. Un noteikti Šasēru turēja aizdomās arī tautības dēļ.
– Man ir ļoti žēl.
– Merci, mademoiselle. – Šasērs vēlreiz iešņukstējās.
– Viss ir skaidrs. – Elieizers gandarīti saberzēja rokas. – Adornu nedrīkst apmācīt slepkava. Es ietaupīšu daudz naudas!
“Tu neietaupīsi neko,” Džeina nodomāja. Atšķirībā no Elieizera viņa nesteidzās nosodīt skolotāju. Viņa pavadīja mesjē Šasēru līdz durvīm un klusā balsī ierunājās:
– Ja nokļūsiet Londonā, sazinieties ar mums. Mēs dzīvosim pie lēdijas Tārlinas Kevendiša laukumā. Tur jūs varēsiet skolot Adornu.
Mesjē Šasērs palocījās.
– Paldies. Es ļoti vēlos apmācīt mademoiselle Morānu.
– Es zinu.
Reiz Adorna noveda mesjē Šasēru līdz dusmu asarām, jo nemācēja locīt vienkāršu darbības vārdu. Tomēr viņš atgriezās atkal un atkal. Tāpat kā visi pārējie vīrieši, arī mesjē Šasērs iemīlējās Adornā un atvadījās no viņas nelabprāt.
– Slepkava? Es biju pārliecināts, ka Šasērs ir tikai bezkaunīga varde. – Elieizers pasmīnēja un saviebās. – Tomēr esmu viņam samaksājis tik daudz, ka Adornai būtu jāprot runāt arī ķīniešu valodā. Jāatzīst, viņa ir pārāk neapķērīga.
Džeina to neapstrīdēja, tomēr Adornas prāta spējām nebija nozīmes.
– Adorna ir tikpat skaista kā viņas māte. Ja viņa saņems nepieciešamo apmācību, tad noteikti izdevīgi apprecēsies. Vai tu to vēlies?
– Protams, ka vēlos, – Elieizers dusmīgi attrauca.
– Man ir vajadzīgi izdevīgi sakari.
Ja Elieizers kaut reizi būtu izrādījis jūtas pret savu vienīgo bērnu, Džeina viņam spētu piedot daudz. Tomēr jau kopš Adornas dzimšanas brīža viņš uztvēra meitu kā ieguldījumu. Tagad viņš cerēja iegūt peļņu, un tas Džeinu sadusmoja.
– Uztver iztērēto naudu kā ieguldījumu. Adorna tev nodrošinās sakarus augstākajā sabiedrībā. Tos pašus sakarus, kurus es nevarēju nodrošināt.
– Jā, tu briesmīgi izgāzies. Es Anglijas bankā noguldīju desmit tūkstošus mārciņu un pieprasīšu atskaiti par katra centa tērēšanu.
– Tu saņemsi atskaiti. Adorna ir jānodrošina ar vislabāko apģērbu un zināšanām, lai viņa pārspētu visas pārējās debitantes.
– Starp citu… – Elieizers norādīja uz svaini ar pirkstu. – Neceri, ka es pirkšu jaunus apģērbus tev.
– Kopš savas pirmās sezonas es visus tērpus pērku pati, – Džeina lepni paziņoja, – un tā būs arī turpmāk. Atgādinājums nokaitināja Elieizeru vēl vairāk. Viņš nezināja, kur Džeina dabū naudu, un labprātāk ļautu viņai lūgties katru peniju. Vara Elieizeram sagādāja baudu, tāpēc Džeina izmantoja katru izdevību viņam ieriebt.
Tomēr viņas nelielie iekrājumi bija gandrīz beigušies. – Es joprojām uzskatu, ka tev vajadzētu palikt šeit, Sitingbornā.
Džeina zināja, ka Elieizers grib viņu ieslodzīt augstajā, šaurajā, drūmajā namā, līdz izsīks viņas pēdējās prieka un cerību paliekas.
Diemžēl arī viņa to reizēm vēlējās. Atgriezties sabiedrībā pēc notikušā… Džeina piespieda plaukstu pie sāna, kur sajuta baiļu šautru.
Džeinai bija divdesmit astoņi gadi, un viņa bija vienpate. Ikreiz, atceroties šaušalīgo sezonu Londonā, Džeina aptvēra, ka drīzāk būtu ar mieru ubagot uz ielas, nevis atgriezties vietā, kur tika nepanesami pazemota.
Tomēr viņa bija spiesta atgriezties.
Drūmo klausības gadu laikā Džeina apguva daudz noderīga, tostarp arī iemācījās nosvērtību. Viņa nolēma doties uz Londonu un satikt dižciltīgos cilvēkus, kurus redzēja murgos. Viņi Džeinu pat nepazīs, bet viņa gribēja redzēt Adornas triumfu. Tagad svarīga bija tikai Adornas reputācija.
– Mēs pateicām lēdijai Tārlinai, ka ieradīsimies šodien pēcpusdienā, – viņa paskaidroja. – Domāju, ka mums ir laiks doties.
Elieizers atlaidās krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Protams. Tava dārgā draudzene lēdija Tārlina nedrīkst gaidīt pārlieku ilgi.
– Mēs esam pateicīgi lēdijai Tārlinai, – Džeina atgādināja. – Viņa apmaksā Adornas izdevumus uz trauslas vienošanās pamata.
– Jā, viņa ir tava draudzene. Tava dižciltīgā draudzene, – Elieizers izmeta. – Tu izliecies, ka mani cieni, bet neļauj aizmirst, ka tu esi augstdzimusi sieviete, bet es esmu parasts tirgotājs.
– Tā nav taisnība, – Džeina atcirta. Sākotnēji viņa nejuta nicinājumu pret Elieizeru. Viņš to nopelnīja pats.
– Šobrīd tam nav nozīmes. – Viņš noslēpumaini pasmīnēja. – Ej! Ko tu gaidi?
Džeina sarāvās un pagriezās pret durvīm. Elieizers draudēja, ka neļaus Džeinai doties uz Londonu, bet viņa joprojām nezināja iemeslu.
– Ej, – viņš atkārtoja.
“Vai es beidzot uzzināšu šo pārrunu iemeslu?” Džeina prātoja.
Kad viņa atvēra durvis, Elieizers ierunājās:
– Vai tu pazīsti Oltenas kundzi?
Sastingusi Džeina stingri satvēra durvju malu.
– Miesnieka