kad viņa pateica… – Es noriju siekalas. Pirmo reizi es runāju ar tēvu kā pieaudzis cilvēks. Vēl pirms dažām dienām es izšuvu spilvendrānu, ko viņam dāvāt; tagad runāju par viņa bērniem un mīlestību pret sievieti, kas varētu ieņemt manu vietu viņa sirdī. Man gribējās visu apturēt, atgriezties iepriekšējā dienā, kad redzēju Džūliju atnākam, un aizmirst visu uzzināto. Es labprātāk paliktu bērns, ja pieauguša cilvēka dzīve ir tik nepatīkama.
– Lukrēcija, es vēlos pasargāt tevi no šīs pasaules ļaunuma, kas nevienai meitenei nav jāpiedzīvo priekšlaicīgi, – tēvs sacīja. – Bet Džūlija uzstāj, ka tev ir laiks ieņemt pienācīgo vietu sabiedrībā.
– Man šķita, ka tā jau ir. Vai es neesmu tava meita? – Trīsas balsī man neizdevās apvaldīt. Es izmisīgi alku dzirdēt, ka viņš vēl joprojām mani mīl vairāk par visu citu, ka esmu viņam tuvākais bērns. Bet man ausīs skanēja mātes vārdi: “Nedomā, ka tas mainīs tavu likteni!” Un tie modināja bailes. “Ja nu viņš vairs nespēs mani mīlēt kā senāk, jo tagad ir pāvests, un sūtīs mani tālu prom pie kāda Spānijas augstmaņa?”
Tēvs satrūkās. – Mana farfallina, vai tu domā, ka es jebkad spētu tevi nemīlēt?
Es novērsu skatienu. – Nezinu, tēvs. Tu mīli Džūliju un viņas bērnu. Varbūt viņi tev tagad ir svarīgāki.
– Ja tu tam tici, tad neesi tik gudra, kā apgalvo mūķenes un Adriāna. – Tēvs satvēra manu zodu. – Nevienu es nespētu mīlēt tā, kā mīlu tevi. – Viņš pasmaidīja. – Bet es neesmu tikai tavs tēvs. Es esmu vīrietis. Un vīriešiem nepieciešama arī cita mīlestība.
Šie vārdi līdzinājās Džūlijas teiktajam un iedūrās man sirdī kā duncis. – Vai ar mani nepietiek?
– Ak, bērns! Protams, pietiek. Nekad par to nešaubies. Tomēr mūsu mīlestība ir šķīsta; tā nav kaislība, ko vīrietis jūt pret sievieti. Džūlija sniedz man šo kaislību un sev lūdz pavisam maz, tāpat kā Vannoca pirms viņas. Man Džūlija patīk. Tu taču vēlies, lai esmu laimīgs, vai ne?
Diemžēl es nespēju piekrist. Man māte nepatika, tomēr Džūlija nepavisam viņai nelīdzinājās. Man radās aizdomas, ka viņa nebūs apmierināta ar dzīvi nomaļus, lai ievērotu pieklājības noteikumus. Tomēr es nepaudu šīs domas skaļi, jo nekad nebiju izjutusi tēva aprakstīto kaislību. Zināju tikai, ka viņš mudina mani viņu ieraudzīt citā gaismā – nevis kā mūžīgo aizstāvi, bet gan kā cilvēku ar vajadzībām, ko es neizprotu un nespēju piepildīt.
– Džūlija teica, ka tu lauzīsi manu saderināšanos ar spāni, – es ieminējos un aizturēju elpu, jo tēvs klusēja. Es saspringu, gatavodamās sliktākajam jeb vēstij, ka viņš tomēr nolēmis sūtīt mani uz Spāniju.
– Domāju, ka tev jau pietiek pārsteigumu šai dienai, – tēvs saudzīgi noteica. – Par nākotni raizēšos es. Turklāt tu drīzumā būsi ļoti aizņemta, jo jūs ar Džūliju un Adriānu pārcelsieties uz kardināla Ceto namu. – Viņš atplauka smaidā kā vienmēr, kad pasniedza man dāvanu. – Es pavēlēju labiekārtot visu pili. Manai meitiņai derēs tikai greznākais nams visā Romā. Tev būs savi apartamenti un svīta. – Viņš piemiedza man ar aci un pieliecās tuvāk. – Kā pāvests es varu rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm. Protams, saprāta robežās. Es iekārtošu arī jaunus apartamentus Vatikānā, lai tur pietiktu vietas visiem maniem bērniem.
Džūlija bija runājusi ar tādu pārliecību, it kā jaunais nams būtu domāts tikai viņai. Tagad izrādījās, ka tēvs grasās pagodināt arī mani.
– Vai drīkstu ņemt līdzi Arančīno, Murilju un Pantalīziju?
– Kaķi, kalponi un visu pārējo, ko vēlies. Tikai pasaki, un visu dabūsi. Tu drīksti ņemt pat grāmatas. Adriāna teica, ka tu tās slēp istabā un Vannoca viņai pārmetot par ļaušanu tev lasīt.
Es līksmi iesmējos, bet piepeši atcerējos savu brāli tālajā Pizā. To sajutis, tēvs jautāja: – Vai tevi nomāc vēl kaut kas?
– Tu pieminēji visus savus bērnus. Vai tas nozīmē, ka aicināsi Čezāri mājās?
Tēva smaids nozuda. – Vēlāk. Vispirms viņam jāpabeidz teoloģijas studijas. Viņš gūs prieku, kalpojot mūsu baznīcai, bet vispirms jāsamierinās ar upuriem. – Tēvs tēloti bargi palūkojās uz mani. – Tas nozīmē, ka nebūs nekādu slepenu, ar baložiem sūtītu vēstuļu. Es zinu, cik tuvi jūs abi esat jau kopš agras bērnības, bijāt dvēseļu biedri. Tomēr nekas nedrīkst novērst Čezāres domas no mācībām.
– Man viņa ļoti pietrūkst. Es neesmu viņu redzējusi jau divus gadus.
– Jā, bet viņš vēl joprojām sūta tev grāmatas, vai ne? – Tēvs piebikstīja man ar elkoni, un es iespurdzos. – Aizliegtas dzejas grāmatas, kas sanikno Vannocu. – Viņš mani nopētīja. – Māsas mīlestība un grāmatas… tas ir brīnišķīgi, bet tici, ka es zinu, kā jums abiem ir labāk. – Tēvs noglāstīja man vaigu. – Vai apsoli, farfallina?
Es pamāju, un viņš noskūpstīja mani uz pieres. – Lieliski.
Vai izturēsies laipni pret Džūliju?
– Jā, tēvs, – es nočukstēju, un viņš ķircinot paraustīja mani aiz deguna.
– Nestrīdies vairs ar Vannocu. Es lieliski zinu, cik prasīga ir tava māte, ja reiz viņai pietika spēju pārvērst savas viesnīcas par zelta bedri. Viņa novēl tev visu labāko, tādēļ izrādi viņai vajadzīgo cieņu.
“Ak Dievs, vai viņam visur bija acis un ausis?” es pabrīnījos.
– Jā, tēvs.
– Bien. – Viņš mani piecēla un palūkojās uz lāpu apgaismoto namu, no kura plūda smiekli un mūzika. – Pārsteidzoši, ka mani tik ilgi lika mierā. Līdz šim nebija neviena brīva mirkļa. Es nepaguvu pat atviegloties. – Viņš sniedza man rokas. – Noskūpsti savu veco tēvu! Ir jau vēls, un tev jāpaguļ. Pavisam drīz mēs atkal tiksimies.
Es viņu apskāvu un ieelpoju viņa smaržu.
Tēvs nočukstēja: – Es tevi mīlu, Lukrēcija.
Šie vārdi ielija man ausīs kā balzams, un es devos uz savu istabu.
Varbūt man tomēr patiks būt pāvesta meitai.
5. nodaļa
Nākamā nedēļa aizritēja darbu virpulī. Mēs savācām visas mantas, salikām tās lādēs un kastēs. Adriāna visu pārraudzīja, mācīja kalpotājiem pareizi saritināt gobelēnus un izmantot salmus, lai sargātu trauslos traukus un statuetes.
Mēs ar Džūliju nevarējām izvairīties viena no otras; mums abām bija kopīgas mantas, kas atradās abās istabās. Tās kārtojot, mēs tik tikko spējām apmainīties ar pieklājības frāzēm un apspriedāmies, vai paturēt kādu izbalējušo piedurkni vai nodriskātos apavus. Piepeši istabā iebrāzās Adriāna un vērtējoši nopētīja mūs.
– Vai ielikāt lavandu savās veļas lādēs? Ja nē, viss būs sastāvējies, smirdēs un… – Viņa pacēla lādes vāku, un no tās izšāvās mazs spalvu kamoliņš.
– Arančīno! Ak tu palaidnis! – es iesaucos. Kaķis paskrēja zem gultas, nikni šņācot, un es atvainodamās pievērsos Adriānai. – Viņš laikam nevilšus bija ieslodzīts. Man nebija ne jausmas.
Džūlija iespurdzās, un piepeši arī man nācās iekost lūpā, lai slēptu smaidu.
– Tev nebija ne jausmas? – Adriāna piespieda roku pie krūtīm. – Mans Dievs, ja nu mēs ierastos jaunajā namā un atrastu zvēru