pusē! (Un, piedodiet, Frenij, taču es smejos. Lieciet to puisi mierā. Viņš tikai mēģināja kliedēt noskaņu.)
DORISA NO DALASAS:
Varbūt Tev vajadzētu uzaicināt X kungu uz kādu glāzīti un visu ar viņu pārrunāt? Liec lietā savu sievišķīgo viltību! Tu varētu viņam izcept to siera un sīpolu pīrāgu, par kuru ieminējies vienā no saviem agrākajiem ierakstiem!
P. S. Kāpēc vārdi “meita” un “mazmeita” ir ielikti pēdiņās?
JAUTRĀ OME:
Nabaga Tu un nabaga Alise. Nelaime nenāk brēkdama.
Ziņo par jaunumiem.
LĒDIJA DŽEINA:
Pasaki Alisei, ka es vienreiz noģību veikala Woollies saldēto preču nodaļā, un, kad atjēdzos, man pajautāja, kā mani sauc, un es pateicu savu pirmslaulības uzvārdu! Tobrīd biju precējusies jau četrdesmit trīs gadus! Jocīgi, kā tas prāts darbojas.
FRENKS NĪRIJS:
Labdien, Džefrijas jaunkundz. Es šodien ierakstīju savu vārdu Google meklētājā un atradu Jūsu ierakstu. Piedodiet, ka biju tāds nekauņa, taču man par mūsu matemātikas stundām ir palikušas tikai mīļas atmiņas. Manuprāt, es pat varēju būt Jūsos nedaudz iemīlējies. Tagad es strādāju par inženieri – un esmu pārliecināts, ka par savu veiksmīgo karjeru varu pateikties Jūsu lielajām pūlēm.
TRAKĀ MEIBELA:
Jūsu blogu atradu pavisam nesen. Apsveicu! Cik uzjautrinoša lasāmviela! Arī es esmu vecvecmāmiņa no otra pasaules gala (Indianas štats, ASV!), un es apsveru iespēju sākt rakstīt pati savu blogu. Viens jautājums: ko Jūsu ģimene domā par to, ka Jūs par viņiem rakstāt? Manuprāt, manai ģimenei tas varētu nepatikt.
AB44:
Vai to komentāru patiešām ierakstīja Jūsu bijušais skolnieks Frenks Nīrijs? Cik smieklīgi! Lūk, kāds spēks ir internetam!
– Mammu? – bērns atkal ierunājās, nepacietīgi. Alise nespēja saprast, vai tas ir zēns vai meitene. Tā bija tikai parasta bērna balss. Aizelsusies, steidzīga. Bērns nedaudz šņaukājās. Savā ziņā pat burvīgi. Alise gandrīz nekad nemēdza runāt ar bērniem pa telefonu, ja neskaitīja tās retās, stīvās dzimšanas dienas sarunas ar kādu no Nika radu bērniem, un šīs bērnišķīgās balsis Alisei allaž bija šķitušas satriecoši mīļas. Skatoties uz šiem bērniem, viņi šķita daudz lielāki, biedējošāki un netīrāki.
Viņas roka bija nosvīdusi. Alise saņēma telefonu ciešāk, aplaizīja lūpas un piesmakušā balsī atkārtoja:
– Hallo?
– Mammu? Te es! – Bērna balss uzkūsāja un izplūda no telefona, it kā viņš vai viņa kliegtu tieši Alisei ausī. – Kāpēc tu domāji, ka tev zvana tētis? Vai viņš tev zvana no Portugāles? Ai! Ja tu ar viņu runāsi, vai tu, lūdzu, varētu viņam pateikt, ka to PlayStation spēļu konsoles spēli, kuru es gribu, sauc “Zudusī planēta: Ārkārtas apstākļi”, labi? Saprati? Jo es viņam laikam pateicu nepareizo nosaukumu. Labi, mammu, tas ir ļoti svarīgi, un tāpēc tev varbūt vajadzētu to pierakstīt. Vai gribi, lai es runāju lēnāk? Zudusī. Planēta. Ārkārtas. Apstākļi. Kur tu vispār esi? Mums jāiet peldēt, un tu taču zini, ka man briesmīgi nepatīk nokavēt, jo tad man uzbāž to stulbo peldamo dēli. Ā, re, kur tēvocis Bens! Vai viņš šodien vedīs mūs peldēt? Labi! Lieliski! Kāpēc tu mums neko neteici? SVEIKS, TĒVOCI BEN! Labi, man vairs nav laika, atā, mammu.
Kaut kas noskrapstēja, nobūkšķēja, tālumā varēja dzirdēt bērnu klaigas. Kāda vīrieša balss uzsauca: “Sveiciens čempioniem,” un saruna pārtrūka.
Alise ļāva telefonam iekrist klēpī un sāka stingi raudzīties uz atvērtajām durvīm, aiz kurām atradās slimnīcas gaitenis. Garām aizsteidzās kāds cilvēks ar zaļu dušas cepuri galvā, saukdams: “Ļaujiet taču man atvilkt elpu!” Kaut kur tālumā ieraudājās zīdainis.
Vai viņa nupat bija runājusi ar Rozīni?
Viņa pat nezināja, kā šo bērnu sauc. Viņi vēl aizvien strīdējās par vārdiem. Niks gribēja, lai bērnu sauc Toms – “labs, kārtīgs vīrieša vārds” –, bet Alisei labāk patika Ītens – seksīgs, veiksmīgs vārds. Ja Rozīne sagādātu viņiem pārsteigumu un izrādītos meitene, Alise gribēja, lai viņu sauc par Medelainu, bet Niks – par Edisonu: jo, cik varēja noprast, meitenēm “labi, kārtīgi vārdi” nemaz nebija vajadzīgi.
Alise nodomāja: nevar būt, ka man ir bērns un es nezinu, kā viņu sauc. Tas gluži vienkārši nav iespējams. Tas pārsniedz visas iespējamības robežas.
Varbūt bērns bija sajaucis numuru! Bērns bija pieminējis kādu “tēvoci Benu”. Alises ģimenē nebija neviena Bena. Viņa nepazina nevienu pašu Benu. Viņa nebija pārliecināta, vai vispār kādreiz bija sastapusi kādu Benu. Labu brīdi lauzījusi galvu, Alise ar pūlēm atcerējās tikai kādu bārdainu milzīga auguma neona izkārtņu tirgotāju, ar kuru bija iepazinusies, palīdzot Nika vecākajai māsai Dorai (iespējams, visķertākajai no visām Ķertajām) viņas “Garīgo mākslu” veikalā. Patiesībā tikpat labi viņa vārds varēja būt arī Bils vai Breds.
Vistrakākais, ka bērns, izdzirdējis viņu pieminam Nika vārdu, bija pajautājis: “Kāpēc tu domāji, ka tev zvana tētis?” Turklāt bērns zināja, ka Niks atrodas Portugālē.
Tas pārsniedza visas neiespējamības robežas, tomēr, no otras puses, izklausījās diezgan pārliecinoši.
Alise uz īsu brīdi aizvēra acis un tad atkal tās atvēra, pūlēdamās iztēloties deviņgadīgu dēlu. Cik garš varētu būt viņa augums? Kādā krāsā bija viņa acis? Kādā krāsā bija viņa mati?
Kaut kas Alisē gribēja kliegt neviltotās šausmās par šādu situāciju, un kaut kas viņā vēlējās rēkt smieklos, jo tas viss bija tik muļķīgi. Neiespējams joks. Uzjautrinošs notikums, par kuru viņa varēs stāstīt vēl gadiem ilgi: “Un tad es piezvanīju Nikam, un tā sieviete man pateica, ka viņš ir Portugālē! Un es nodomāju: Portugālē?!”
Alise atkal paņēma telefonu, tik piesardzīgi, it kā tas varētu uzsprāgt, un apsvēra, vai nevajadzētu piezvanīt vēl kādam. Elizabetei? Mammai? Frenijai?
Nē. Viņa vairs negribēja dzirdēt nevienu svešu balsi, kas stāstītu viņai nezināmas lietas par mīļotajiem cilvēkiem.
Alise juta, ka viņas ķermenis ir vārgs un smags. Viņa nedarīs neko. Itin neko. Beigu beigās kaut kas notiks; kāds atnāks. Ārsti izārstēs viņas galvu, un viss atkal būs kārtībā. Alise sāka grūst mantas atpakaļ mugursomā. Kad viņa paņēma ādas vākos iesieto plānotāju, no tā izkrita fotogrāfija. Trīs bērni skolas formastērpos. Viņi nepārprotami pozēja fotogrāfam, jo visi bija sasēdušies rindā uz pakāpiena, atbalstījuši elkoņus pret ceļgaliem un atspieduši zodus plaukstās. Divas meitenes un zēns.
Zēns sēdēja vidū. Balti, izspūruši mati, atkārušās ausis, uzrauts deguns. Viņš bija piešķiebis galvu un sakodis zobus ērmīgā grimasē. Alise zināja, ka tas bija iecerēts kā smaids. Viņa to zināja, jo bija redzējusi vismaz simt fotogrāfiju, kurās viņas māsa bija savilkusi tieši tādu pašu seju. “Kāpēc es tā daru?” Elizabete mēdza skumji noteikt, ieraudzījusi šīs fotogrāfijas.
Pa labi no zēna sēdēja meitene, kura izskatījās vecāka. Drukna, flegmatiska meitene ar garu seju un taisniem, brūniem, zirgastē saņemtiem matiem, kas krita pār vienu plecu. Viņa bija sagumusi uz priekšu, it kā nepārprotami sacīdama: “Es negribu sēdēt tik muļķīgā pozā.” Viņa bija cieši sakniebusi lūpas un drūmi raudzījās pa labi garām kamerai. Viens tuklais ceļgals bija nejauki nobrāzts, abu kurpju auklas neaizsietas. Viņa izskatījās pilnīgi sveša.
Pa kreisi no zēna