citādā ziņā viņas rokas izskatījās kā jau allaž. Patiesībā tām nebija ne vainas. Neviena gredzena, taču viņa tos mēdza uzvilkt vienīgi tad, ja devās uz kādu īpašu vietu. Sporta zāle, šķiet, par tādu nebija uzskatāma, jo gredzeni varēja visur kur aizķerties, it īpaši tad, ja viņa mājās veica kādu darbu. Pacēlusi kreiso roku, Alise ieraudzīja šauru, baltu, laulības gredzena atstātu iespiedumu, kura tur agrāk nebija bijis. Sajūta bija tikpat svešāda kā brīdī, kad viņa uz sava vēdera bija ieraudzījusi strijas. Viņas prāts uzskatīja, ka viss ir tāpat kā senāk, toties ķermenis vēstīja, ka laiks ir aizsoļojis tālāk, atstājot viņu aiz muguras.
Laiks. Viņa pieskārās sejai. Ja jau viņa it kā bija izsūtījusi ielūgumus uz savas “četrdesmitās dzimšanas dienas ballīti”, ja viņai bija… trīsdesmit deviņi gadi – no šīs apziņas viņa domās gandrīz noslāpa un palika bez elpas –, tad jau arī viņas sejai vajadzēja izskatīties citādai. Vecākai. Telpas tuvākajā stūrī virs izlietnes atradās spogulis. Tajā varēja redzēt viņas kājas īsajās, baltajās zeķītēs; viena no brāzmainajām medmāsām bija novilkusi Alises dīvainās sporta kurpes (smagus, gumijotus apavus) un nolikusi tos uz grīdas līdzās skrituļnestuvēm. Alise varēja vienkārši nolēkt zemē, pieiet pie spoguļa un aplūkot sevi.
Droši vien šāda rīcība būtu pretrunā ar slimnīcas stingrajiem noteikumiem. Viņai bija galvas trauma. Viņa varēja noģībt un vēlreiz sasist galvu. Neviens nebija piekodinājis, lai viņa nekāpj ārā no gultas, taču tas droši vien tika uzskatīts par pašsaprotamu.
Vajadzētu ieskatīties spogulī, taču viņa negribēja redzēt. Viņa negribēja zināt. Viņa negribēja, lai tas viss būtu pa īstam. Turklāt šobrīd viņa bija aizņemta. Viņai vajadzēja izskatīt somas saturu. Aši atsprādzējusi mugursomu, viņa iegrūda tajā roku, it kā tur gaidītu lielais laimests. Un izvilka… dvieli. Parastu, nekaitīgu, tīru, zilu vannas dvieli. Alise skatījās uz to, juzdama vienīgi mulsumu. Viņa rakņājās pa citu cilvēku personiskajām mantām. Džeina Tērnere acīmredzot bija paņēmusi kādai citai piederošu somu un, pat lāgā nepaskatoties, uzstājusi, ka tā pieder Alisei. Īsti Džeinas stilā. Tik valdonīgi un nepacietīgi.
Nu ko.
Alise vēlreiz uzmanīgi aplūkoja savus skaisti manikirētos nagus. Atkal iebāza roku somā un izvilka plakanu, salocītu polietilēna maisiņu. Iepirkumu maisiņš no veikala Country Road. Oho, tas bija dārgs veikals. Atlocījusi maisiņu, viņa izbēra tā saturu sev klēpī.
Sievietes drēbes. Apakšveļa. Sarkana kleita. Krēmkrāsas jaka ar vienu vienīgu lielu koka pogu. Gaiši brūni, gari zābaki. Neliela rotu kārbiņa.
Krēmkrāsas atlasa apakšveļa bija apšūta ar mežģīnēm. Alise parasti nēsāja vieglprātīgu, pabalējušu apakšveļu: biksītes ar jautriem jūras zirdziņiem un purpursarkanus kokvilnas krūšturus ar aizdari priekšpusē.
Pacēlusi kleitu izstieptās rokās, Alise saprata, ka tā ir brīnišķīga. Vienkāršs modelis no zīdaina auduma ar sīkiem krēmkrāsas ziediņiem. Jaka bija precīzi vienā krāsā ar kleitas ziediņiem.
Alise pārbaudīja kleitas iešuvi. Astotais izmērs. Viņai par mazu. Tā nevarēja būt viņas kleita.
Atkal salocījusi drēbes, viņa atvēra rotu kārbiņu un izņēma no tās smalku zelta ķēdīti ar lielu topāzu. Viņasprāt, akmens bija pārāk liels, taču, paturējusi to virs kleitas, Alise atzina, ka rota lieliski saderējās ar tērpu. Visu cieņu, lai kas tu arī būtu.
Otra rota bija Alises zelta rokassprādze ar piekariņiem, pirkta juvelierizstrādājumu salonā Tiffany.
Alise noteica:
– Tevi nu gan es necerēju te ieraudzīt. – Paņēmusi rokassprādzi, viņa to pārlika pāri plaukstas locītavai un sajutās daudz mierīgāka, it kā beidzot būtu ieradies Niks.
Viņš bija nopircis Alisei šo rokassprādzi nākamajā dienā pēc tam, kad bija atklājies, ka viņa gaida Rozīni. Viņam nebūtu vajadzējis tā tērēties, jo viņus bija piemeklējis tas, ko Niks dēvēja par “milzīgu finansiālu spriedzi”, jo visi mājas remonta darbi beigu beigās izmaksāja vairāk, nekā bija iecerēts, taču Niks paziņoja, ka rokassprādzi varēs ierakstīt bilancē kā “ārkārtas izdevumus” (lai ko tas arī nozīmētu), jo grūtniecība taču bija kaut kas ārkārtējs.
Rozīne bija ieņemta trešdienas naktī, kas tik nozīmīgam pasākumam nemaz nešķita pietiekami satraucoša, un arī sekss nemaz nebija izrādījies ne tik kaislīgs, ne arī romantisks. Gluži vienkārši pa televizoru neko labu nerādīja, Niks nožāvājās un ieminējās: “Mums vajadzētu izkrāsot priekšnamu,” – un Alise bija atteikusi: “Nu, mēs varētu vienkārši pamīlēties,” – un Niks bija vēlreiz nožāvājies un norūcis: “Mmm. Labi.” Un tad bija atklājies, ka naktsgaldiņa atvilktnē līdzās gultai nav neviena prezervatīva, bet tad jau viss bija sācies, un nevienam no viņiem negribējās celties un iet uz vannas istabu, lai sameklētu tur kādu prezervatīvu, turklāt bija taču trešdiena, un tā bija tikai viena reize, un viņi taču bija precējušies. Viņi drīkstēja tikt pie bērna, tātad šāda iespēja nemaz nebija tik ticama. Nākamajā dienā Alise atklāja, ka atvilktnes dziļumā tomēr ir bijis viens prezervatīvs, ja vien viņai būtu pieticis vēlēšanās pastiept roku mazliet tālāk, taču tobrīd jau bija par vēlu. Rozīne jau bija sākusi darīt to, kas darāms, lai kļūtu par cilvēku.
Nākamajā dienā pēc tam, kad viņa bija veikusi astoņus pozitīvus grūtniecības testus (katram gadījumam, ja nu pirmie septiņi būtu izrādījušies kļūdaini), Niks bija pārnācis mājās no darba un pasniedzis Alisei mazu, dāvanu papīrā iesaiņotu kārbiņu kopā ar kartīti, uz kuras bija rakstīts “mana bērna mātei”, un kārbiņā atradās rokassprādze.
Godīgi sakot, šī rokassprādze viņai patika daudz vairāk nekā saderināšanās gredzens.
Protams, pavisam godīgi runājot, saderināšanās gredzens viņai vispār nemaz nepatika. Varētu pat sacīt, ka viņa to nevarēja ciest.
To nezināja neviens pats visā pasaulē. Tas bija Alises vienīgais noslēpums, un tāpēc žēl, ka tas nebija pikantāks. Šis senlaicīgais Edvarda laiku gredzens bija piederējis Nika vecmāmiņai. Alise nekad nebija sastapusi vecmāmiņu Lovu. Cik varēja noprast, viņa bijusi biedējoša, tomēr burvīga (tas izklausījās briesmīgi). Visas četras Nika māsas, kuras Niks dēvēja par Ķertajām, jo viņām nenoliedzami piemita šāda īpašība, bija kā trakas pēc šī gredzena, un, kad vecmāmiņa Lova savu gredzenu pēc nāves bija novēlējusi Nikam, viņam bija nācies noklausīties daudz sarūgtinājuma pilnu piezīmju. Allaž kāda no Ķertajām pagrāba Alisi aiz kreisās rokas un nošņaukājās: “Tādas rotas mūsdienās vairs vienkārši nevar dabūt!”
Alisei šis gredzens šķita neglīts. Liels, starp sīkiem briljantiem iestrādāts smaragds, līdzīgs ziedam. Nez kāpēc tas viņai atgādināja Ķīnas rozes ziedu, un Ķīnas rozes viņai nekad nebija patikušas, bet viņa jau laikam neko nesajēdza, jo izskatījās, ka visas pārējās meitenes visā pasaulē šo gredzenu uzskata par dievīgu, un, cik varēja noprast, tas bija nelielas bagātības vērts.
Un tā bija vēl viena problēma. Šis gredzens bija visdārgākā rota, kāda Alisei jebkad bija piederējusi, un Alise savas lietas mēdza pazaudēt. Nemitīgi. Viņai allaž nācās atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, iztukšot atkritumu tvertnes un zvanīt uz vilcienu stacijām, restorāniem un veikaliem, lai apvaicātos, vai kāds tur nav redzējis viņas maku, saulesbrilles vai lietussargu.
– Ak, nē, – novilka Elizabete, uzzinājusi, ka Alises gredzens ir neaizvietojama ģimenes relikvija. – Tad tev nāksies – nu, nezinu – ķirurģiski piestiprināt to sev pie pirksta?
Alise gandrīz nekad nevilka šo gredzenu pirkstā, izņemot īpašus