runāja tikai labu, goda vārds, – es sameloju.
– Viņš ir krietns cilvēks. Esmu viņa parādnieks. Šī noteikti ir jūsu pirmā uzstāšanās?
– Nepārprotami.
– Jums viss izdosies. Atcerieties, ka lielākā daļa no mums kādā brīdī ir atradusies līdzīgā situācijā.
Pasmaidīju un pamāju. Bija skaidrs, ka Makss Poups, kuģniecības magnāta Maikla Poupa mantinieks, diez vai būtu prasījis nožēlojamus divus miljonus dolāru kādam citam, izņemot savu tēvu. Un tomēr par to, ka šorīt te atrados, vajadzēja pateikties tieši viņam, un es to labi apzinājos. Kvinlens bija lieliski zinājis, kurš varētu viņam palīdzēt.
– Cienājieties! Šīs kūciņas ir pasakainas. – Makss pamāja uz bagātīgo brokastu bufetes galdu, kas bija novietots gar vienu sienu.
Manā pakrūtē savilcies mezgls liecināja par pretējo. Vajadzēja savaldīties. Šorīt nebiju spējusi iedzert pat kafiju.
– Paldies, būs jau labi.
Pamazām sāka ierasties arī citi investori. Makss mūs iepazīstināja, un es visiem spēkiem pūlējos uzturēt pieklājīgu sarunu, klusībā lādēdama Alliju, manu labāko draudzeni, slepeno biznesa partneri un padomdevēju mārketinga jautājumos. Viņa prata uzturēt izklaidējošu pieklājības sarunu pat ar zupas skārdeni, toties es spēju domāt gandrīz vienīgi par faktiem un skaitļiem, par ko biju sagatavojusies stāstīt, un tas man nebūt nepalīdzēja saviesīgi tērzēt ar cilvēkiem, ko biju sastapusi pirmo reizi.
Kad visi sāka ieņemt vietas pie apspriežu telpas galda, es nostājos pretējā pusē, lai jau divdesmito reizi sakārtotu un rūpīgi pārskatītu savus dokumentus. Ar skatienu uzmeklēju pulksteni pie pretējās sienas. Man bija mazāk nekā divdesmit minūtes laika, lai pārliecinātu šo nelielo nepazīstamo cilvēku bariņu, ka mans uzņēmums ir investīciju vērts.
Balsis pamazām pieklusa, bet, kad paskatījos uz Maksu, gaidīdama mājienu, ka varu sākt, viņš norādīja uz tukšo krēslu pašā vidū man pretī.
– Mēs gaidām Lendonu.
Lendonu?
Durvis atsprāga vaļā. Kaut kas traks. Es vairs nespēju paelpot.
Telpā ienāca mans noslēpumainais vīrietis. Iespaidīga vīrišķība un sešu pēdu augums, kas itin nemaz nelīdzinājās citiem uzvalkos ģērbtajiem kolēģiem. Viņa melnais džemperis ar V veida kakla izgriezumu izcēla labi veidotos plecus un krūtis, nobružātie džinsi nevainojami piegulēja viņa augumam. Iztēlojusies, ka šīs rokas tīši vai netīši atkal varētu mani apskaut, jutu, ka viscaur saspringstu.
Bruņojies ar milzīgu ledus kafijas glāzi, viņš atkrita krēslā tieši man priekšā, šķiet, nemaz neapzinādamies, ka ir nokavējies un nav pienācīgi apģērbies, un uzzibināja man zinošu smaidu. Viņš vairs nepavisam nelīdzinājās tam uzspodrinātajam profesionālim, kuram aizvakar biju tik veiksmīgi uzskrējusi virsū. Viņa tumši brūnie mati izskatījās burvīgi nesakopti, tie spurojās uz visām pusēm, burtiski prasīdamies pēc maniem pirkstiem. Iekodu lūpā, pūlēdamās neizrādīt, cik neslēpti atzinīgi biju pētījusi šī vīrieša augumu.
– Tas ir Bleiks Lendons, – Makss paziņoja. – Bleik, tā ir Ērika Heteveja. Viņa ir ieradusies, lai mums pastāstītu par savu modes sociālo tīklu “Knaģis”.
Viņš uz mirkli sastinga.
– Asprātīgs nosaukums. Vai tu viņu atvedi?
– Jā, mums Hārvarda Universitātē ir kopīgs draugs. Bleiks pamāja, pievērsdams man caururbjošu skatienu, un es tūlīt nosarku. Viņš aplaizīja lūpas. Šī vienkāršā darbība atstāja uz mani tieši tādu pašu iespaidu kā tovakar, kad bijām pirmo reizi sastapušies.
Dziļi ievilku elpu un sakrustoju kājas, asi apzinādamās sajūtu, ko starp tām bija radījusi viņa klātbūtne. Saņemies, Ērika! Satraukuma enerģijas lode, kas vēl tikai pirms dažām sekundēm bija atradusies man pakrūtē, nu bija eksplodējusi, pārvēršoties žilbinošā seksuālajā enerģijā, kas lika man viscaur pulsēt.
Lēni izelpoju un nogludināju savas melnās žaketes atlokus, klusībā pārmezdama sev, ka biju ļāvusies šādai ekstāzei neticami nepiemērotā brīdī. Stomīdamās ķēros pie prezentācijas. Izskaidroju savas interneta vietnes priekšnoteikumus un sāku īsi aprakstīt pirmo darbības gadu ar visu pieticīgo mārketingu un iegūto eksponenciālo izaugsmi, izmisīgi pūlēdamās koncentrēties. Ikreiz, kad mēs ar Bleiku saskatījāmies, man smadzenēs iestājās īssavienojums.
Beidzot viņš mani pārtrauca. – Kurš ir izstrādājis šo vietni?
– Viens no līdzdibinātājiem, Sids Kumars.
– Un kur viņš ir?
– Diemžēl mani līdzdibinātāji šodien nevarēja ierasties, lai gan ļoti vēlējās to izdarīt.
Uzrāvis vienu uzaci, Bleiks nevērīgi atlaidās krēslā, ļaujot labāk apskatīt viņa ķermeņa augšdaļu. Piespiedu sevi neblenzt.
– Nē, es… – pūlējos atbildēt godīgi. – Mēs esam tikai nupat beiguši augstskolu, un tāpēc mūsu iesaistīšanās pakāpe turpmāko mēnešu laikā ir ārkārtīgi atkarīga no šī projekta finansiālās stabilitātes.
– Citiem vārdiem sakot, viņu ziedošanās ir atkarīga no finansējuma.
– Savā ziņā jā.
– Un jūsējā?
– Nē, – es asi atteicu, nekavējoties sabozdamās par šādu mājienu. Mēnešiem ilgi biju ziedojusi visu savu dzīvi šim projektam, nespēdama domāt ne par ko citu.
– Turpiniet, – viņš uzmundrinoši pamāja.
Dziļi ievilku elpu un uzmetu skatienu savām piezīmēm, lai varētu atkal turpināt.
– Šobrīd mums ir nepieciešams kapitāla ieguldījums mārketinga jomā, lai palielinātu gan izaugsmi, gan ienākumus.
– Kāda ir jūsu konversijas likme?
– No visiem apmeklētājiem par reģistrētiem lietotājiem kļūst aptuveni divdesmit procenti…
– Jā, bet kā ir ar maksājošiem lietotājiem? – viņš pārtrauca.
– Aptuveni pieci procenti mūsu lietotāju izveido sev profesionālos profilus.
– Kā jūs esat iecerējusi palielināt šo skaitu?
Nepacietīgi pabungoju ar pirkstiem pa galdu, pūlēdamās apkopot savas izklaidīgās domas. Katrs viņa uzdotais jautājums izklausījās pēc izaicinājuma vai apvainojuma. Tas iedarbīgi izgaiņāja visus pašpārliecību veicinošos vārdus, ko biju sev iestāstījusi pirms šīs tikšanās. Jūtot, ka atrodos uz panikas robežas, paskatījos uz Maksu, meklēdama kādu cerības pazīmi. Šķiet, viņš nedaudz uzjautrinājās par Lendona kunga uzvedību, kas droši vien bija viņam visnotaļ raksturīga. Visi pārējie neizteiksmīgi lūkojās te uz saviem pierakstiem, te uz mani, un nekas neliecināja, ka kaut kas no tā visa viņiem varētu šķist interesants. Uz sekundes simtdaļu man bija iešāvies prātā, ka pēc vakardienas saskriešanās viņš pret mani varētu izturēties saudzīgāk, taču acīmredzot tā vis nebija. Noslēpumainais vīrietis pamazām sāka izrādīties par tādu kā stulbeni.
– Mēs veltām visu uzmanību tam, lai izveidotu un uzturētu pamata klientu grupu, un, kā jau minēju, tā turpina strauji pieaugt. Kad būs savākta stabila potenciālo klientu bāze, mēs ceram piesaistīt vairāk šajā jomā strādājošo mazumtirgotāju un zīmolu, kā arī palielināt maksājošo lietotāju skaitu.
Uz brīdi apklusu, sagatavojusies kārtējam