ka jau pirmajā oficiālās prezentācijas reizē saļodzīsies ceļgali kāda iedomīga investora dēļ, taču mana fiziskā reakcija uz Bleiku bija nopietns apliecinājums tam, ka vajadzēja atsākt savu saviesīgo dzīvi. Man vajadzēja izklaidēties un iepazīties ar citiem. Tikt prom no datora, vismaz sestdienu vakaros. Parasti tieši tad mēs veicām vietnes uzturēšanas darbus, jo datu plūsma bija neliela, bet, ja tā turpinātos, man līdz trīsdesmit gadu vecumam nāktos iztikt bez jebkādām attiecībām.
Padzinusi raizes, apģērbos un aši aizsūtīju Sidam elektroniskā pasta vēstuli ar jaunumiem. Viņam vajadzēja pamosties ne ātrāk kā pēc dažām stundām. Viņš, tāpat kā daudzi programmētāji, ne vien strādāja pārsvarā naktīs, bet arī dienu pirms tikšanās bija pamatīgi apaukstējies. Turklāt viņš īpaši labi neprata uzstāties publikas priekšā, taču spēks bija vairumā, un viņa atbalsts man būtu noderējis.
Uzņēmums ļāva Allijai, Sidam un man noturēties virs ūdens. Būdami koledžas studenti, mēs varējām nosegt gan izmaksas, gan savus pieticīgos izdevumus, tomēr mēs lolojām lielas cerības attiecībā uz to, kur ar saviem Efeju līgas diplomiem varējām nonākt uzreiz pēc studiju beigām. Kamēr Sids un Allija kā atbildīgi koledžas pēdējā kursa studenti meklēja darbu, es visus savus spēkus veltīju “Knaģim”. Vietnes sākotnējie panākumi bija mani pārliecinājuši, ka es to varētu pārvērst par kaut ko daudz labāku nekā darbavietu, kurā mēs visi varētu strādāt no deviņiem līdz pieciem.
Pastāvēja iespēja, ka Maksa potenciālās investīcijas bija mana vienīgā cerība. Pēc tam atliktu vienīgi pastumt šo sapni malā un sameklēt kādu parastu darbu. Tikmēr man nepilnas nedēļas laikā vajadzēja izvākties no kopmītnes un sameklēt sev mājokli.
Mani pamodināja kafijas smarža, kam aši pievienojās trulas galvassāpes.
– Nolādētais vīns! – Paberzēju deniņus, vēlēdamās, kaut spētu padzīt sāpes.
Piecēlos sēdus uz sava zemā matrača, ietinos dūnu segā un pateicos dieviem par to, ka viņi bija dāsni dāvājuši mums kafiju. Allija tieši īstajā brīdī pasniedza man kūpošu tasīti un ibuprofēna tableti.
– Lai kā arī būtu, mums gāja vareni. – Viņa iekārtojās man blakus ar savu kafijas tasi. Allijas garie, brūnie mati bija saņemti paviršā mezglā. Viņa bija uzvilkusi krekliņu, kas bija par lielu un noslīdējis no viena pleca, un melnas, pieguļošas trikotāžas bikses. – Veselu mūžību nebiju redzējusi tevi tā izklaidējamies. Tu biji pelnījusi nedaudz atpūsties.
– Tā tikšanās man bija pēdējais piliens, – noteicu. Par spīti galvassāpēm, jutos pateicīga, ka vairs nebiju tik nervoza kā iepriekšējā dienā.
– Nu, tad pastāsti man vēl kaut ko par Maksu – un kur es ar viņu varu satikties? Spriežot pēc piedzērušās Ērikas stāstiem, mēs esam viens otram kā radīti.
Es iesmējos, pamazām sākdama atcerēties iepriekšējā vakara notikumus. Neviena maltīte ar iedzeršanu nevarēja iztikt bez meiteņu sarunām.
– Es patiešām zinu vienīgi to, ko man pastāstīja profesors Kvinlens. Makss ir gudrs, taču skolā viņam nemitīgi nācās kulties ārā no dažādām nepatikšanām. Šaubos, vai bez Kvinlena palīdzības viņš vispār būtu ticis pie diploma, un tas nu bija kaut kas tāds, ko tētiņš viņam vis nevarēja nopirkt. – Paraustīju plecus. Tā kā Makss bija paglābis mani no totāla pazemojuma, biju gatava izteikties visai pielaidīgi. – Varu derēt, ka dzīve kopā ar tēvu miljardieri tomēr neiet gluži kā pa sviestu. Dažiem tik liela brīvība šķiet neizturama.
– Zini, tā nu ir iegadījies, ka es šobrīd esmu gatava savaldīt kādu izklaidēm nodevušos miljardieri. – Viņa pāri plecam nozibināja nekaunīgu smīnu.
– Nemaz nešaubos, – es izteiksmīgi saviebos.
– Tātad viņš šobrīd nodarbojas tikai ar investīcijām? – Es patiešām īsti nezinu, ar ko viņš nodarbojas, kamēr nestrādā Angelcom. Ja viņam ir tik daudz naudas, viņš droši vien dara visu ko.
– Labs ir, ķersimies pie meklēšanas internetā!
Allija pielēca kājās, paņēma portatīvo datoru un atkal apsēdās. Atstāstījusi man Maksa labvēlīgo lietišķo biogrāfiju, kurā bija minētas dažādas labdarības organizācijas un investīcijas interneta uzņēmumos, viņa paziņoja:
– Tagad paskatīsimies, ko var atrast par Bleiku Lendonu.
Mani pirksti savilkās dūrē ap krūzes osu. Neskaidri atcerējos, kā dzērumā biju aizrautīgi stāstījusi par Bleiku, kurš apspriedes laikā bija izturējies tik aizvainojoši kā īsts kretīns. Šķita neticami, ka viņš bija nospriedis, ka varēs izjaukt manu prezentāciju un pēc tam uzaicināt mani uz krodziņu, taču tik izskatīgam vīrietim noteikti nemaz nebija lieki jācenšas, lai lielāko daļu sieviešu pierunātu ēst viņam no rokas. Šoreiz viņam nebija paveicies, jo es nebiju tāda kā lielākā daļa sieviešu. Kūsājošo niknumu, ko jutu pret šo vīrieti, spēja apvaldīt tikai manas neķītrās sajūtas viņa skatiena ietekmē.
– Lūdzu, man ir pilnīgi vienalga. – No savām karojošajām jūtām mēģināju koncentrēties vienīgi uz dusmām, taču patiesībā man klusībā gribējās zināt, ko Allijai varētu izdoties atrast. Līdz pat vakardienai es par Bleiku nemaz nebiju dzirdējusi, bet, spriežot pēc tā, kā citi Angelcom darbinieki ļāva viņam netraucēti izpausties, viņš noteikti bija ietekmīgs. Allija lasīja, ar skatienu ieurbusies ekrānā. Viņas interese bija acīmredzama.
Beidzot neizturēju.
– Nu, kas tur rakstīts?
– Viņš ir hakeris.
– Ko? – Viņa noteikti nebija atradusi īsto Bleiku Lendonu, lai gan torīt viņš nemaz nebija līdzinājies godājamam biznesmenim.
– Vismaz agrāk viņš tāds ir bijis. Baumo, ka viņam ir sakari ar M89, Amerikas Savienoto Valstu hakeru grupu, kas aptuveni pirms piecpadsmit gadiem uzlauzusi vairāk nekā divsimt ietekmīgu cilvēku banku kontus. Tas gan arī ir viss, kas te rakstīts. Oficiāli viņš ir uzņēmuma Banksoft dibinātājs un attīstītājs. Šis uzņēmums ir nopirkts par divpadsmit miljardiem dolāru. Viņš ir arī Angelcom izpilddirektors, kurš aktīvi investē līdzekļus vairākos jaunos interneta uzņēmumus.
– Tātad viņš paša spēkiem ir kļuvis par miljardieri. – Tā izklausās. Viņam ir tikai divdesmit septiņi gadi. Te teikts, ka viņa vecāki ir skolotāji.
Šī informācija tomēr īsti nespēja mazināt dusmas par to, ka Bleiks bija izbojājis manu prezentāciju, lai arī tagad šis tas bija kļuvis skaidrs. Tiesa gan, uzzinot, ka viņam bagātība nav tikusi pasniegta uz paplātes, mani pārņēma zināma cieņa, tomēr salīdzinājumā ar Maksu viņš tik un tā bija uzvedies kā izlutināts knēvelis.
– Nu, tagad tam laikam vairs nav nekādas nozīmes. Ja man paveiksies, mēs tik un tā vairs nekad nesatiksimies.
Trešā nodaļa
Jau vairākas stundas līņāja. Ūdens straumes plūda lejup pa palodzi līdzās manam rakstāmgaldam, no kura pavērās skats uz vienu no daudzajiem studentu pilsētiņas pagalmiem. Kopmītnēs valdīja klusums, jo lielākā daļa studentu pēc semestra beigām jau bija devušies mājup, un tāpēc es nolēmu nedaudz pastrādāt. Brīdī, kad pārbaudīju “Knaģa” apmeklējumu statistiku, ekrānā uzradās ziņojums par jaunu elektroniskā pasta vēstuli no kāda nepazīstama cilvēka. Satura apraksts vēstīja: “Par piedalīšanos TechLabs konferencē”. Lasot vēstuli, mani pārņēma trīsas. Tas bija lūgums piedalīties gada lielākajā tehnoloģiju konferencē TechLabs kāda pēdējā brīdī atcelta runātāja vietā.
– Allij…
Allija,