kopt māti. Un tas vien, ka Diāna teorētiski bija pieaugusi un devusies uz koledžu, vēl nenozīmē, ka vairs nebiju viņai vajadzīga.
– Zinu, – Megija mierinoši atteica. – Es nemaz nevēlos nonievāt tavu veikumu. Es tikai cenšos likt tev ieraudzīt, cik gaišāka tu tagad izskaties. Un daudz jaunāka.
– Jaunāka? – es vēlreiz uzmanīgi nopētīju sevi spogulī.
– Daļēji tas ir svara dēļ, – Megija domīgi turpināja, cieši raudzīdamās uz mani spogulī, – tomēr tas vēl nav viss. Šķiet, ka tev no pleciem novēlies slogs. Turklāt tu vienmēr esi izskatījusies jaunāka nekā patiesībā. Vai atceries, ka tolaik, kad mēs vēl mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē, tu biji vienīgā, kurai vēl izdevās kinoteātrī nopirkt bērnu biļeti? Un pat tad, kad tev jau bija pāri trīsdesmit, krietni vien pēc tam, kad tev jau bija piedzimusi Diāna, bāros tev vēl aizvien prasīja uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.
– Šaubos, vai tagad man kāds to prasītu.
– Varbūt arī ne, tomēr tu varētu izskatīties daudz jaunāka par mani. Daudz jaunāka, nekā tagad.
– Ko tu īsti gribi teikt?
– Es gribu teikt, ka tad, ja tu nokrāsotu matus, uzklātu nedaudz kosmētikas un uzvilktu piemērotākas drēbes, tu vēl aizvien varētu izskatīties jaunāka par trīsdesmit gadiem! – Megija neizturēja. – Lūk, kāpēc es tevi aizvilku prom no tās sasodītās vudū migas! Tikai mēs pašas spējam pārvērst savus sapņus par īstenību!
Es pavīpsnāju. Parasti Megija bija pirmā, kura spēja sagraut to, ko pati dēvēja par “pozitīvās domāšanas spēka muļķībām”. Es biju tā, kura meklēja krītošas zvaigznes un nopūta dzimšanas dienas sveces, lai varētu iedomāties vēlēšanos; es biju tā, kura vismaz divsimt reizes kopā ar Diānu bija noskatījusies Disneja studijas filmu par Pelnrušķīti un ticēju, ka “viss, par ko tu sapņo vairāk nekā vienu reizi, noteikti piepildās”. Taču tagad Megija nevis pasmīnēja, bet turpināja urbties manī ar milzīgas pārliecības pilnu skatienu.
– Tātad tu domā, – es beidzot apvaicājos, – ka es spēju padarīt sevi jaunāku, tikai vēloties, kaut tā būtu?
– Ne jau tikai vēloties, – viņa iebilda. – Mums vajadzēs likt lietā nedaudz matu krāsas. Ķersimies pie darba.
Kamēr es sēdēju purpursarkanajā krēslā, gremodama aukstu picas šķēli, ko vajadzēja uzskatīt par vakariņām, un man matos bija ieziesta ķīmiska ķēpa, kam pāri bija uzlikts un apsiets polietilēna atkritumu maisiņš, Megija man stāstīja par savu sapni. Viņa gribēja tikt pie bērna.
– Nevar būt, – es iebildu, pūlēdamās savaldīties, lai nepaliktu ar muti vaļā.
Viņa izskatījās aizvainota. Tik aizvainota, ka kļuva skaidrs – tas nebija nekāds joks. Gluži vienkārši es pazinu Megiju tik ilgi, cik vien spēju atcerēties, un viņa nekad nebija izrādījusi ne mazāko interesi par bērniem vai mātes lomu. Kamēr es aijāju lelles un liku gulēt mīkstās rotaļlietas, Megija tupēja uz grīdas, izmēģinādama jaunu veidu, kā gleznot ar pirkstiem. Kamēr es dedzīgi pieskatīju citu bērnus, pelnīdama sev kabatas naudu, Megija pļāva mauriņus un gāja talkā tīrīt svešus bēniņus – jebko, lai tikai nevajadzētu palīdzēt aprūpēt viņas septiņus jaunākos brāļus un māsas. Viņa allaž apgalvoja, ka bērnībā ir nomainījusi pietiekami daudz autiņu, lai ar tiem pietiktu visam mūžam.
Un nu četrdesmit četru gadu vecumā viņa bija pēkšņi pārdomājusi.
– Kas noticis? – es noprasīju.
– Nekas nav noticis. Laikam es beidzot esmu nolēmusi, ka pietiekami ilgi esmu bijusi bērns. Tagad esmu gatava kļūt pieaugusi un laist pasaulē bērnu.
– Bet bērns, – es iebildu. Dzīvojot priekšpilsētā, man nemitīgi nācās sastapties ar mātēm un bērniem – bērni kaimiņu mājā kliedza gan dienu, gan nakti; jaunās māmiņas lielveikalos pūlējās noturēt savus nemierīgos bērnus iepirkumu ratiņos. Pēc tam, kad gadiem ilgi biju nodevusies ilgām un sapņiem par vēl kādu bērnu, un skatījusies uz grūtniecēm un zīdaiņu mātēm ar zināmu skaudību un ilgām, kas burtiski lika man sarauties čokurā, beidzot biju sasniegusi nākamo stadiju, un nu man šķita, ka mazi bērni, gluži tāpat kā tīģeru vai lāču mazuļi, ir burvīgi, tomēr biedējoši, un uz tiem labāk noskatīties no attāluma. Caur stiklu.
Pūlējos atrast īstos vārdus, lai varētu atklāt Megijai savas bažas, skaidri un gaiši nepasakot, ka, pēc manām domām, laist pasaulē bērnu šādā vecumā pēc tam, kad viss pieaugušas sievietes mūžs ir pavadīts, dzīvojot neatkarīgi, ir vēl sliktāk, nekā noskūt sev matus, ko viņa reiz jau bija izdarījusi.
Saņēmu Megijas roku. Pēc gadiem ilgas stiepļu ielocīšanas apaļās formās tā bija kļuvusi raupja kā galdniekam.
– Vai zini, – es iesāku tik saudzīgi, cik vien spēju, – būt mātei ir ļoti grūti, it īpaši vēl vienai pašai. Visa tā pamošanās nakts vidū, bērnu ratiņu staipīšana augšā un lejā pa kāpnēm, autiņi, raudāšana…
– Man tas viss jau ir bijis, atceries? – Megija atcirta, strauji atbrīvodama roku.
– Tieši tā! – es apstiprināju. – Bet tolaik tu palīdzēji savai mammai; tas viss nebija uzgūlis taviem pleciem. Tu dzīvo apkaimē, kur gandrīz nevienam nav bērnu, nevienam no taviem draugiem nav bērnu, un tava dzīve itin nemaz nav piemērota bērniem. Un runa jau nav tikai par dzemdībām vien – tevi gaida bērnudārza meklējumi, skolas nauda, pusaudžu vecums. Kad tavs bērns būs beidzis koledžu, tu jau būsi pensijā.
– Ak tad par to ir runa? – Megija salti noprasīja. – Tu domā, ka es esmu pārāk veca.
– Tu esi pārāk veca! – es neizturēju. – Mēs abas esam pārāk vecas!
– Es domāju, ka tu nu gan spēsi izprast manu vēlmi pēc bērna, – Megija sacīja, samirkšķinādama acis, lai apvaldītu asaras, – pēc visa, ko tu pārdzīvoji, lai tiktu pie Diānas, pēc visiem tiem gadiem, kuru laikā tu centies tikt pie vēl viena bērna.
Es atmaigu, atcerējusies, cik stipras bija bijušas manas ilgas. Tomēr es nebiju aizmirsusi arī to, cik ļoti bērns un pat pūles tikt pie bērna varēja pārņemt visu dzīvi; cik nogurdinoši varēja būt vecāku pienākumi pat tad, ja sievietei bija par divdesmit gadiem mazāk nekā šobrīd mums ar Megiju.
– Es patiešām saprotu, – paziņoju, mēģinādama no jauna saņemt viņas roku. – Bet dažreiz dzīvē pienāk brīdis, kad gluži vienkārši ir nepieciešams no kaut kā atteikties. Tad, kad vienkārši ir jau par vēlu.
Es zināju, ka tas bija skarbi, kā būtu teikusi Diāna, taču mēs ar Megiju jau ceturtajā klasē bijām nozvērējušās vienmēr teikt viena otrai tikai un vienīgi taisnību – TVT – pat tad, ja bija skaidrs, ka otra to nemaz nevēlas dzirdēt. Toreiz, kad es apprecējos ar Geriju četrus mēnešus pēc tam, kad princeses Diānas un prinča Čārlza kāzu dienā biju ar viņu iepazinusies uz ielas pie Bakingemas pils, Megija man pateica, ka es esmu traka, ja precos tik jauna. Un, kad vēl pēc dažiem mēnešiem izrādījās, ka esmu stāvoklī, gluži kā princese Diāna, Megija nemaz neslēpa, ka tas viņai šķiet šausminoši, it īpaši tad, kad man nācās aiziet no darba. Lai gan Megija allaž bija dievinājusi manu meitu, viņa to bija darījusi no attāluma, sūtot viņai no Parīzes neiedomājami greznas kleitas un reizi gadā vedot viņu uz mākslas galerijām un kādu ārkārtīgi nepiemērotu restorānu, lai šausmās noskatītos, kā Diāna rīstīdamās ēd zuti. Un jau kopš tās dienas, kad biju atvedusi Diānu mājās no slimnīcas, viņa bija nemitīgi prašņājusi, kad es reiz atsākšu strādāt.
Nu