tam, kad Marijai bija noteikta diagnoze, pirmo reizi viņa sauca palīgā meitu, un Annija bija klāt, atsacīdamās no nolīgtajiem darbiem, kad māti vairs nevarēja atstāt vienu.
– Kā tas nākas, ka esmu uzaudzinājusi tik bailīgu bērnu? – Annijas māte mēdza atkārtot. Bet mūža beigās Marija bija tā bailīgā, kura turējās pie Annijas, lūdzoties, lai meita neiet prom.
Annija iztērēja savus nelielos iekrājumus, lai samaksātu īri par Marijas iemīļoto dzīvokli Manhetenā un mātei nevajadzētu pārcelties citur. Pēc tam pirmo reizi mūžā viņa izmantoja kredītkartes. Annija pirka augu maisījumus, no kuriem, kā Marija apgalvoja, viņa jūtoties labāk, pirka mātes mākslinieces garam atbilstošas grāmatas un īpašu pārtiku, lai viņa nezaudētu pārāk daudz svara.
Jo vārgāka kļuva Marija, jo vairāk novērtēja meitu.
– Nezinu, ko es bez tevis darītu. – Šie vārdi bija īsts balzams mazajam bērnam, kas joprojām mita pieaugušās sievietes Annijas sirdī, ilgojoties pēc kritiskās mātes atzinības.
Annijai izdotos palikt virs ūdens, ja viņa neapņemtos piepildīt mātes sapni par pēdējo ceļojumu uz Londonu. Vēlreiz paļaujoties uz kredītkartēm… Annija nedēļu stūma Mariju ratiņkrēslā pa viņas iemīļotajiem muzejiem un galerijām. Tajā mirklī, kad Teita galerijā viņas apstājās pie mākslinieka Nivena Gāra audekla, izrādījās, ka Annijas upurēšanās bijusi tā vērta. Marija pieplaka ar lūpām pie Annijas plaukstas un nomurmināja vārdus, kurus meita visu mūžu bija cerējusi dzirdēt.
– Es tevi mīlu.
Annija piespieda sevi piecelties no gultas un rītu pavadīja, pārmeklējot kotedžas piecas istabas: dzīvojamo daļu, virtuvi, vannas istabu, Marijas guļamistabu un mākslinieku studiju, kas reiz bija domāta viesiem. Mākslinieki, kuri gadu gaitā šeit uzturējās, bija dāvinājuši Marijai gleznas un mazas skulptūras, taču vērtīgākās māte jau sen bija pārdevusi. Bet ko viņa bija saglabājusi?
Annija redzēja visu un neko. Spilgti sārtu Viktorijas laika dīvānu ar polsterētu atzveltni, futūristisku pelēkbrūnu atzveltnes krēslu, akmens dievieti no Taizemes, putnu izbāžņus, sienas lieluma gleznu ar otrādi augošu gobu. Dažādu priekšmetu un mēbeļu stilu sajaukumu izlīdzināja mātes nevainojamā krāsu izjūta – sienas vaniļas tonī, mēbeļu stingrie audumi miršu zaļi, pelēkbrūni un olīvkrāsā. Taču Annija bija visai izbrīnījusies par dīvāna koši sārto audumu un neglītu, zaigojošos toņos nokrāsotu ģipša krēslu nāriņas veidolā.
Lēnām dzerot otru krūzi kafijas, Annija nolēma turpināt meklēšanu sistemātiskāk. Vispirms viņa ķērās pie dzīvojamās istabas, uzskaitot katru mākslas priekšmetu un aprakstot to piezīmju burtnīcā. Ja Marija viņai būtu pateikusi, ko meklēt, viss kļūtu daudzkārt vieglāk. Vai arī, ja būtu iespējams pārdot kotedžu.
Princesīte uzmeta lūpu.
Tev nevajadzēja vest māti ceļojumā uz Londonu. Labāk būtu nopirkusi man jaunu kleitu. Un diadēmu.
Tu rīkojies pareizi, Pīters, kā vienmēr, atbalstīja Anniju. Marija nebija slikts cilvēks, tikai slikta māte.
Dillija ierunājās sev ierastajā maigajā manierē, kas viņas vārdiem lika dzelt ne mazāk. Vai tu to darīji viņas dēļ… vai sevis?
Leo tikai ņirdza. Tu esi gatava uz jebko, lai iegūtu māmiņas mīlestību, vai ne, Antuanete?
Tā nu tas bija ar tām Annijas lellēm… Lelles pateica to patiesību, kurai Annija negribēja skatīties acīs.
Palūkojusies laukā pa logu, viņa tālumā pamanīja kustību. Tur zirgs ar jātnieku mugurā uz pelēkbaltas ainavas fona traucās pāri ziemīgajam tīrelim tādā ātrumā, it kā visi elles dēmoni dzītos viņam pakaļ.
Vēl pēc vienas dienas, kuru Annija pavadīja klepojot, brīžiem paguļot un ļaujoties vaļaspriekam zīmēt muļķīga paskata multiplikācijas tēlus, lai tādējādi uzlabotu garastāvokli, viņa saprata, ka ilgāk nevar neņemt vērā sarežģījumus ar mobilā tālruņa lietošanu. Iepriekšējās nakts snigšana padarīja jau tāpat bīstamo ceļu nepārvaramu, tātad atlika vēlreiz doties uz klints virsotni sameklēt signālu. Taču viņa apņēmās tagad turēties nostāk no mājas, lai viņu tur nepamanītu.
Annija bija uzvilkusi dūnu jaku un kāpienam sagatavojusies labāk nekā pirmajā reizē. Kaut arī joprojām koda stiprs sals, uz brīdi parādījās saule, un svaigā sniega kārta mirdzēja kā apbārstīta ar sudraba vižņiem. Tomēr Anniju pārāk nomāca pašas grūtības, lai viņa priecātos par dabu. Viņai bija nepieciešams kaut kas vairāk par mobilā tālruņa signālu. Viņai vajadzēja pieeju internetam. Lai neļautu mākslas priekšmetu tirgotājam izmantot situāciju savā labā, viņai pašai bija jāizpēta visas piezīmju burtnīcā pierakstītās mantas, bet kā to panākt? Kotedžā nebija satelīta pieslēguma. Vasaras mēnešos internetu par brīvu piedāvāja viesnīcā un viesu namos, taču tagad tie bija slēgti. Pat ja viņas automašīna izturētu braucienu uz pilsētu, viņa nespēja iedomāties, ka klauvētu pie svešu cilvēku durvīm, lūdzot, lai atļauj viņu mājās pasērfot tīmeklī.
Kaut arī ģērbusies biezajā jakā un uzvilkusi pār kuplajiem matiem sarkano adīto cepuri, bet, lai aizsargātu elpošanas ceļus, aptinusi ap degunu un muti šalli, Annija, uzkāpusi klintī, drebinājās. Palūkojusies uz Hārpu namu, lai pārliecinātos, ka Teo nerēgojas tuvumā, viņa atrada aiz lapenes vietu, kur varēja izmantot mobilo telefonu un piezvanīt uz pamatskolu Ņūdžersijā, jo viņi nebija samaksājuši par viņas pēdējo uzstāšanos, un uz komisijas veikalu, kur bija atstājusi Marijas vēl atlikušās pieklājīgās mēbeles. Savas noplukušās mēbeles nebija vērts pārdot, tāpēc viņa tās pameta ietves malā. Kā viņai bija apnicis raizēties par naudu!
Es samaksāšu tavus rēķinus, Pīters paziņoja. Es tevi izglābšu.
Troksnis novērsa Annijas uzmanību. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja zem zemajiem zariem paslēpušos bērnu – trīs četrus gadus vecu meitenīti, kas bija pārāk maza, lai drīkstētu viena atrasties laukā. Viņa bija apģērbta tikai mīkstā sārtā jakā un purpursarkanās rupja velveta biksēs. Nebija ne cimdu, ne ziemas zābaku, ne cepures uz pavisam taisnajiem gaiši brūnajiem matiem.
Annija atcerējās logā pamanīto seju. Mazā acīmredzot bija Teo meita. Kā gan citādi. Viņa bija Teo bērns.
Iedomājoties, ka Teo ir tēvs, Anniju pārņēma šausmas. Nabaga mazais meitēns! Viņa nebija pietiekami silti apģērbta, un, kā šķita, neviens viņu neuzraudzīja. Ņemot vērā to, ko Annija zināja par Teo pagātni, šie varēja būt viņa mazākie grēki tēva lomā.
Aptvērusi, ka Annija viņu redz, meitenīte atkāpās aiz zariem. Annija notupās.
– Sveika! Es negribēju tevi nobiedēt. Man šeit bija jāpiezvana pa telefonu.
Bērns tikai skatījās uz Anniju, bet viņai bija laba pieredze ar kautrīgiem mazajiem.
– Es esmu Annija. Īstenībā Antuanete, bet tā mani neviens nesauc. Kas tu esi?
Bērns neatbildēja.
– Vai tu esi sniega feja? Vai varbūt sniega zaķis?
Atbildes joprojām nebija.
– Saderēsim, ka tu esi vāvere. Taču es nekur nemanu riekstus. Vai varbūt tu esi vāvere, kura ēd cepumus?
Parasti pat visbiklākais bērns atsaucās uz tik jocīgām runām, bet meitenīte nereaģēja. Kurla viņa nebija, jo pagrieza galvu, kad iečivinājās putniņš, taču Annija, ielūkojusies lielajās, vērīgajās acīs, nojauta kaut ko nelāgu.
– Livija… – Atskanēja apslāpēta sievietes balss, it kā nevēloties, lai to dzirdētu mājas iekšienē. – Livij, kur tu