Milsa un viņas tēvs bija dzīvojuši kotedžā “Mēness zvejnieks”, pirms Eljots to nopirka. Annija viņu nebija redzējusi gadiem ilgi, bet cilvēku, kas izglābis tev dzīvību, nekad nevar aizmirst.
Sārts zibsnis aizspurdza Annijai garām, kad mazā meitene Livija metās uz pagalma puses durvīm, sniega aplipušajām sarkanajām kedām gluži vai lidojot gaisā. Džeisija klibodama devās viņai pa pēdām.
– Livij, es tev neatļāvu iziet laukā. – Jau atkal viņa runāja tā dīvaini šņācoši, gluži kā čukstēdama. – Mēs to jau esam apspriedušas.
Livija pameta atpakaļ skatienu, taču neteica ne vārda.
– Ej noauj apavus.
Meitene nozuda, un Džeisija palūkojās uz Anniju.
– Dzirdēju, ka esi uz salas, bet negaidīju, ka ieraudzīšu tevi te.
Annija piegāja viņai tuvāk, tomēr turēdamās koku aizsegā.
– Kotedžā nav mobilajam tālrunim nepieciešamās uztveršanas zonas, bet man vajag piezvanīt.
Bērnībā Džeisija bija tikpat blonda, cik Teo Hārps un viņa dvīņumāsa tumšmataini, un Džeisijas mati arī tagad bija saglabājušies tādi paši. Viņa vairs nebija kaulaina pusaudze kā toreiz, bet skaistie vaibsti joprojām šķita maigi izplūduši, it kā atrastos aiz elpas aizmiglotām briļļu lēcām. Bet kāpēc viņa bija šeit?
Džeisija laikam lasīja Annijas domas.
– Es tagad Hārpu namā esmu saimniecības vadītāja.
Annijai bija grūti iztēloties Hārpu namā darbu, kas būtu vēl nomācošāks. Neveikli pamādama sev aiz muguras uz durvju pusi, Džeisija aicināja:
– Nāc iekšā.
Annija nevarēja tur iet, turklāt viņai bija neapstrīdams attaisnojums.
– Lords Teo man pavēlēja turēties tālāk no viņa mājas. – Vārds Teo lipa viņai pie lūpām kā smirdoša eļļa.
Džeisijai vienmēr bija piemitusi spēcīgāka taisnīguma izjūta nekā pārējiem, tāpēc viņa nereaģēja uz Annijas zobgalību. Dzērāja omāru zvejnieka meita bija pieradusi uzņemties atbildību, un, kaut arī jaunākā no četrotnes – gadu jaunāka par Anniju un divus gadus jaunāka par Hārpu dvīņiem –, viņa šķita visvairāk pieaugusi.
– Teo nāk lejā uz pirmo stāvu tikai nakts vidū, – viņa paskaidroja. – Viņš pat nemanīs, ka esi šeit.
Acīmredzot Džeisija nezināja, ka Teo pastaigājas pa kāpnēm ne tikai naktīs.
– Es tiešām nevaru.
– Nu lūdzu, – Džeisija uzstāja. – Būtu ļoti patīkami pārmaiņas pēc parunāties ar pieaugušu cilvēku.
Viņas aicinājums tiešām izskanēja no sirds. Annija bija Džeisijai mūžīga parādniece, un, lai cik ļoti viņai šobrīd gribējās iet prom, tā nedrīkstēja rīkoties. Saņēmusies viņa ātrā solī devās pāri atklātajam plašajam pagalmam, cerēdama nenokļūt Teo redzeslokā. Ejot augšā pa figūru apsargātajiem pakāpieniem, viņa sev atgādināja, ka beigušās tās dienas, kad Teo viņu terorizēja.
Džeisija, stāvēdama atvērtajās pagalma puses durvīs, ievēroja Anniju raugāmies uz purpursarkano nīlzirgu, kas bija iespiests viņas vienā azotē, un sārto lācīti otrā.
– Tās ir manas meitas rotaļlietas.
Tātad Livija bija Džeisijas meita. Nevis Teo bērns.
– Kruķi berž man paduses, – Džeisija pasūdzējās, ielaižot Anniju pagalma puses koridorā. – Tāpēc piesēju pie tiem mīkstās mantiņas.
– Jā, izskatās interesanti.
Džeisija tikai pamāja, mīksto rotaļlietu dēļ ne visai droši noturēdama līdzsvaru.
Viņas nebija tuvas draudzenes, bet tajā sen pagājušajā vasarā Džeisija bija Annijai ļoti palīdzējusi. Pēc mātes šķiršanās divas reizes uz īsu brīdi apciemojot salu, Annija sameklēja savu glābēju, bet Džeisijas atturīgā uzvedība radīja neveiklību tikšanās laikā.
Annija noslaucīja kājas uz paklājiņa, kas bija nolikts pie durvīm iekšpusē.
– Kā tas tev gadījās?
– Paslīdēju uz ledus pirms divām nedēļām. Nepūlies vilkt nost zābakus, – viņa piezīmēja, kad Annija noliecās. – Grīda ir tik netīra, ka mazliet sniega neko nemainīs. – Viņa neveikli iekliboja no gaiteņa virtuvē.
Annija tomēr noāva zābakus un nekavējoties to nožēloja, jo drēgnums no akmens grīdas izgāja cauri zeķēm. Uz brīdi uznāca klepus, tad viņa izšņauca degunu. Nokvēpušā pavarda dēļ virtuve šķita vēl tumšāka nekā iepriekšējā reizē. Trauku kaudze izlietnē bija augstāka nekā pirms divām dienām, atkritumu grozs pārpildīts, un grīdu noteikti vajadzēja uzslaucīt. Apkārt redzamais skats lika justies neomulīgi.
Livija bija nozudusi, un Džeisija, aizklibojusi pie gara galda virtuves vidū, atslīga uz koka krēsla ar taisnu atzveltni.
– Es labi apzinos, kāda šeit netīrība, – viņa sacīja, – bet kopš nelaimīgā kritiena man ir ļoti grūti ar visiem pienākumiem tikt galā.
Džeisija bija saspringta, un Annija neatcerējās, ka viņa agrāk tāda būtu bijusi. Sievietes nervozitāte izpaudās ne tikai apgrauztajos nagos, bet arī ātrajās, nemierpilnajās roku kustībās.
– Izskatās, ka tavs kājas lūzums ir nelāgs, – Annija secināja.
– Turklāt galīgi nelaikā. Daudzi prot nostaigāt nepieciešamo termiņu ar kruķiem, bet par mani to nevar teikt. – Pacēlusi ar rokām slimo kāju, viņa uzlika to uz blakus krēsla. – Teo jau tāpat negribēja, ka es šeit strādāju, un tagad viss galīgi jūk un brūk… – Viņa pastiepa rokas augšup, tad, it kā attapusies, nolaida atpakaļ klēpī. – Apsēdies. Es piedāvātu tev kafiju, bet tā ir pārāk liela ņemšanās.
– Man neko nevajag, – Annija pateicās un apsēdās sāniski pret Džeisiju. Virtuvē atgriezās Livija ar notraipītu baltsārti svītrotu kaķēnu. Jaciņu un kurpes viņa bija novilkusi, bet purpursarkano bikšu gali rēgojās mitri. Džeisija to pamanīja, taču, padevusies apstākļiem, neko neteica.
Annija uzsmaidīja bērnam.
– Cik tev gadu, Livij?
– Četri, – Džeisija atbildēja meitas vietā. – Livij, grīda ir auksta, uzvelc čības.
Bērns atkal nozuda, tā arī nebilstot ne vārda.
Annija vēlējās kaut ko pajautāt par meitenīti, bet juta, ka tā būtu uzmācīga tincināšana, tāpēc labāk painteresējās par virtuvi.
– Kas šeit noticis? Māja ir ļoti pārvērtusies.
– Vai tas nav briesmīgi? Eljota sieva Sintija ir gluži vai apsēsta ar visu anglisko, kaut arī pati dzimusi Ziemeļdakotā. Viņai ienāca prātā ideja pārtaisīt māju par deviņpadsmitā gadsimta pili un izdevās pierunāt Eljotu iztērēt veselu bagātību tās pārbūvei, virtuvi ieskaitot. Tik daudz naudas izdot par kaut ko tik neglītu! Un pagājušajā vasarā viņi te nemaz neatbrauca.
– Tiešām izskatās vājprātīgi. – Annija sacēla kājas uz krēsla, lai pēdas nesaltu uz akmens grīdas.
– Mana draudzene Līza… tu viņu nepazīsti, jo viņa tajā vasarā bija aizbraukusi no salas… Līzai ļoti patīk, ko Sintija sadarījusi, bet viņai taču te nav jādzīvo. – Džeisija palūkojās uz sakodītajiem nagiem. – Es ļoti priecājos, kad Līza ieteica Sintijai pieņemt mani par saimniecības vadītāju pēc Villa aizbraukšanas. Ziemā šeit