ceļveža remdenie slavinājumi par to, ka šajā parkā ir “vairākas patīkamas promenādes”, un viņa nolēma Lufru pastaigā aizvest tieši uz turieni, nevis uz modernāko Haidparku, kur dīkdieņi bija vairāk noskaņoti uzsākt koķetēšanu ar godīgām gājējām.
Sava četrkājainā pavadoņa rauta pa dažādām ielām, viņa manāmi sakarsa un pie Bātas vārtiem bija priecīga, ka var atlaist suni no pavadiņas; Lufra pie tās nekādi nevēlējās pierast. Suns metās uz priekšu un sāka šaudīties šurpu turpu, izpētot apkārtni – asti izsliedams gaisā un cerīgi ošņādams pēdas, kas varbūt liecinātu, ka tuvumā atrodams kāds trusis. Kad Frederika devās uz parka ziemeļaustrumu malu, kur atradās neliels dīķis, Lufra pienesa viņai klāt sprunguli un gaidīja, kad viņa to iemetīs ūdenī un mudinās doties pakaļ. Kad Frederika nolēma iesaistīties rotaļā, suns jau atkal aiztraucās, jo ar patiesu prieku bija atklājis, ka tie kustīgie objekti, ko viņš neskaidri pamanīja ne pārāk tālu, ir bērni, kas rotaļājas ar košas krāsas bumbu. Lufra mīlēja bērnus un labprāt rotaļājās ar bumbu. Suns devās bērnu pulciņa virzienā, labsirdīgi luncinādams asti un sasliedams gaisā ausis. Lufra bija augumā liels, un suņa straujā tuvošanās sabiedēja mazāko grupas dalībnieci, kura sāka bailēs spiegt un metās meklēt aizstāvību pie aukles, kas bija iegrimusi aizrautīgā tenkošanā ar savu draudzeni aizvējā pie parka uzrauga namiņa. Lufra bija neizpratnē, taču tad pievērsa uzmanību jaunākajam no diviem zēniem, kurš rokā turēja bumbu, un iedrošinoši ierējās. Māsters Džons, aizmirsis par to, ka vīrietim jāizrāda lepnums un drosme, nometa bumbu zemē un aizskrēja pakaļ savai māsai tik ātri, cik vien tuklās kājeles spēja viņu panest. Vecākais zēns, zobus sakodis, stāvēja uz vietas. Lufra ar purnu iebikstīja bumbai, paripināja to uz priekšu, atkal noķēra un beigu beigās izspļāva pie sastingušā cilvēkbērna kājām. Māsters Frenks spēji izelpoja un uzsauca nopakaļ abiem bēdzējiem: – Viņš tikai grib ar mums parotaļāties, jūs… zaķpastalas! – Zēns visai piesardzīgi pacēla bumbu un aizsvieda tik tālu, cik vien varēja. Pārāk tālu gan tas nebija, taču Lufra to uzskatīja par labas gribas žestu, aiztraucās tai pakaļ un atnesa zēnam. Māsters Frenks nu jau daudz drošāk, tomēr vilcinoties paplikšķināja pa suņa muguru. Lufra nolaizīja zēna zodu, un daudzsološā draudzība jau varēja sākties, taču tad skaļi kā sirēna iekliedzās aukle un aizrādīja, lai puika neaiztiek to nejauko, nikno suni. Māsters Džons bēgdams bija nogāzies uz vēdera. Kamēr Frederika atsteidzās uz notikuma vietu, viss jau norisinājās pilnā sparā. Aukle spalgi klaigāja, divi jaunākie bērni birdināja asaras, bet māsters Frenks iecirtīgi atteicās pamest savu jauniegūto draugu.
Frederika valdonīgā balsī piesauca Lufru sev klāt, un suns atnāca, zobos nesdams bumbu. Kā jau cilvēks, kas ilgus gadus pieradis vadīt lielu saimniecību, Frederika to atņēma un ātri vien pārtrauca aukles žēlabas. – Viss ir kārtībā. Nu jau pietiks! – Pēc tam viņa paraudzījās uz māsteru Džonu un teica: – Ceru, ka tu nesavainojies, kad nokriti. Tās asaras noteikti nebija tālab, ka mans suns vēlējās ar tevi parotaļāties, jo tu esi liels zēns, tas man ir pilnīgi skaidrs. Paspied viņam ķepu, parādi, ka tu negribēji būt nepieklājīgs, tā skriedams projām. Sēdi, Luf, un dod ķepu!
Paklausījis Frederikas rokas uzspiedienam, Lufra apsēdās un pacēla vienu priekšķepu. Māstera Džona skaļās žēlabas tūdaļ pat mitējās. Viņš ar apbrīnu raudzījās uz Lufru. – Sunītis sasveicinās? – viņš neticīgi vaicāja.
– Vari būt drošs.
– Ar mani, – iejaucās māsters Frenks. – Es no viņa nebaidos.
Māsters Džons sāpināts pavēstīja, ka sunītis negrib sveicināties ar viņu; drīz jau šis jautājums bija nokārtots, un abi zēni paspieda Lufras ķepu; arī mazā mis Kerolaina pieprasīja sev pienākošos pagodinājumu un iespēju sasveicināties ar sunīti. Pēc tam Frederika atdeva bumbu māsteram Frenkam un kopā ar Lufru devās projām no bērniem, aukles naidīgā skatiena pavadīta. Toties bērni aicināja arī nākamajā dienā atvest pie viņiem sunīti.
Frederika devās savās gaitās, un šis incidents ne mazākajā mērā viņu nebija satraucis. Tas tikai pastiprināja viņas pārliecību par to, ka Londonas bērni ir pelnījuši žēlumu, jo ir pazīstami tikai ar maziem klēpja sunīšiem. Viņa pagriezās gar parka uzrauga namiņa stūri un piepeši saprata, ka ceļvedis ir viņu maldinājis, jo tajā nebija ne vārda par nelielu govju ganāmpulku un slaucējām. Vēlāk gan viņa noskaidroja, ka tas ir šī parka zīmīgs vaibsts. Tas bija ne tikai pilsētnieka acij tīkams lauku dzīves skats, bet arī iespēja nopirkt no slaucējām glāzi piena. Ikviens, kurš bija gatavs samaksāt visai pieņemamu cenu, varēja nobaudīt tikko izslauktu pienu.
Pārāk vēlu Frederika atskārta, ka ceļvedis ir viņu pievīlis. Lufra, kas skrēja viņai pa priekšu, pamanīja govis pirmais. Suns uz īsu mirkli apstājās, pieglauda ausis, un spalva viņam uz skausta saslējās augšup. Govju pulka vadone stāvēja pārējām priekšā, tikai dažas pēdas no suņa, un bija draudoši pieliekusi galvu. Lufra vai nu nevēlējās, vai nespēja atšķirt vīrieškārtas un sievieškārtas lopus, izgrūda baismīgu skaņu, kaut ko vidēju starp rējienu un gaudām, un metās cīņā.
SESTĀ NODAĻA
Vārgāka sieviete šajā brīdī būtu noģībusi, pamezdama Lufru vienu cīnāmies, jo skats bija patiesi biedējošs. Slaucēju, aukļu un vairāku padzīvojušu dāmu kliedzienu pavadībā Lufra izdarīja smagu pārkāpumu – trenkāja pienīgo govju baru. Suns nekādā ziņā negrasījās atkārtot varoņdarbu, pēc kura paveikšanas bija ticis pie sava vārda; viņš tikai dzinās pakaļ govīm, izklīdinādams ganāmpulku, kas panikā skrēja viņam pa priekšu. Suns laimīgi izbaudīja vienīgo īsti sportisko izklaidi, kāda viņam tika piedāvāta Londonā.
Frederikai prātā ienāca doma vienkārši aizbēgt, taču brīdī, kad iesaistījās galvenais lopkopis un divi parka uzrauga vietnieku palīgi, beidzot izdevās notvert suni, kurš par nodarījumu neizjuta ne mazāko nožēlu, un viņai bija skaidrs, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Šķita, ka viņa nonākusi kara laukā. Vienu no pavecajām kundzītēm bija pārņēmusi histērijas lēkme, bet otra pieprasīja nekavējoties pasaukt konsteblu, lopkopis bēra lāstus pār Frederikas galvu, bet parka dežuranti autoritatīvi vēstīja, ka tūdaļ suni konfiscēs, lai pēc tam nogalinātu. Padarot visu vēl ļaunāku, uz notikuma vietu steidzās arī aukle, pie kuras uzraugāmajiem Lufra bija devies rotaļāties iepriekš. Vispārējās kņadas sajūsmināta, sieviete neskopojās ar sirdi plosošiem stāstiem par to, kā ļaunais nezvērs esot nežēlīgi meties pie nabaga bērniem, pārbiedējot mazos dārgumiņus līdz nāvei, turklāt vēl nozadzis viņu bumbu un šī suņa dēļ māsters Džons esot iekritis ar seju dubļos, nobrāzis rokas un notraipījis apģērbu…
– Tīrākā melšana, – īgni noteica Frederika.
Ne lopkopis, ne arī parka dežuranti aukles savārstījumiem pārāk lielu uzmanību nepievērsa. Puisim rūpēja vienīgi viņa ganāmpulks, bet dežuranti ieraudzīja, cik priecīgi Lufra sagaida savus jauniegūtos draugus, un ne mirkli nešaubījās, ka suns nekādā ziņā nav uzskatāms par bīstamu. Viņi redzēja visas pazīmes, kas liecināja par augumā liela, taču vēl gluži jauna suņa uzvedību. Citos apstākļos viņi noteikti pievērtu acis uz šo pārkāpumu, taču Londonas parkos valdīja strikti noteikumi. Vecā maitu lija ar iekritušajiem vaigiem joprojām vaimanāja pēc konstebla, viņas vārīgāko māsu plosīja histērijas izraisītās spazmas, vairāki pilsoņi paziņoja, ka tik bīstami un neprognozējami dzīvnieki nedrīkst klaiņot savā vaļā, un vienprātīgs govju meitu koris pieprasīja atriebi, jo neģēlīgais suns esot satricinājis lopu trauslos nervus, liekot pārciest tik ekstrēmus apstākļus, bet visi vienbalsīgi pieprasīja stingru rīcību. No vienas puses, bija iesaistīti daudzi cilvēki, kas pauda gatavību par notikušo ziņot parka uzrauga vietniekam, bet, no otras puses, nedarbus pastrādājis suns, kas piederēja jaunai dāmai, kura