nosarkdama, pavēstīja. – Pateikšu jums vēl vairāk… ja es neuzskatītu to par savu pienākumu, tad nemaz nebūtu šurp nākusi. Ja es nebūtu pamanījusi, ka brīdī, kad mis Merivila ierunājās par savu brālēnu marķīzu, tie divi… tie divi lišķi jau bija gatavi pieļaut, lai tas ļaunais nezvērs uzbrūk itin visiem, kas atrodas parkā!
No parka dežurantu puses atskanēja vārgi mēģinājumi protestēt, taču marķīzs izlikās tos nedzirdam. – Man nebija ne jausmas, ka viņš ir tik bīstams, – Olverstoks sacīja. – Ceru, ka jūs netikāt savainota, kundze?
– Es jau neteicu, ka viņš uzbruka man! Bet…
– Viņš vispār nevienam neuzbruka! – iejaucās Frederika.
– Ak tad tā tas bija? Un viņš nenogāza no kājām to mazo nabaga puisēnu un pārējos nenobiedēja līdz nāvei? Nē, nē, protams!
Frederika iesmējās. – Nē, to mazo zēnu viņš nenogāza no kājām. Iesākumā bērni no viņa nobijās, bet ātri vien nomierinājās, tiklīdz bija sapratuši, ka suns vēlas vienīgi parotaļāties ar viņiem. Patiesību sakot, bērni pat lūdza, lai nākamajā dienā es suni atkal atvedu uz parku.
– Bet manām govīm gan viņš uzbruka! – iejaucās lopkopis. – Un tās jūsu runas par to, kā viņš govis sadzina barā, jo tā ticis audzināts Spānijā… Un tā nu noteikti nebija! Es jau nu Spānijā nekad neesmu bijis, i’ nemaz ar’ netaisos to darīt, jo īsti nesaprotos ar visādiem svešniekiem, tomēr gribu pateikt, ka govis ir govis visur pasaulē un pat garā tumši pagāni nemācītu suni govis dzīt barā tādā veidā, kā to darīja šis brutālais zvērs. Misters Manslovs, es ļoti atvainojos, jūsu gaišība, sacīja, ka tas suns ir krancis. Es tikai gribu pateikt, ka viņš nav nekāds kollijs. Ne Barselonas, ne arī kāds cits…
Jaunākais parka dežurants, sapratis, ka pienākusi viņa kārta runāt, sāka žņaudzīt rokās cepuri un pievērsa lordam lūdzošu skatienu. Viņš sāka skaidrot, ka tas nav bijis domāts kā apvainojums, bet mis ir nodēvējusi suni par Barselonas kolliju, tomēr viņš tam nevarējis noticēt un nevarētu pat tad, ja dzīvotu simts gadu un viņam nemitīgi iegalvotu pretējo. Viņš apņēmīgi nopūtās.
– Es arī tā ceru, – sacīja marķīzs. – Protams, ka Lufra tāds nav. – Viņš pagriezās pret Frederiku un, kā garlaicības un apnikuma mākts, sacīja: – Nē, nudien, māsīc, jūs esat tik izklaidīga! Tas ir medību suns, bet ne kollijs. Un es jums teicu nevis Barselonas, bet gan Beludžistānas! Beludžistānas, Frederika!
– Vai manu! Tiešām, jūs tā sacījāt. Cik… cik muļķīgi no manas puses, – viņa nedroši novilka.
Abiem parka dežurantiem šis marķīza skaidrojums likās gluži pieņemams. Vecākais sacīja, ka viņam tieši tā esot licies, bet jaunākais teicās jau no paša sākuma zinājis, ka sunim nav nekādas saistības ar Spāniju. Lopkopis bija gaužām neapmierināts, un maitu lijai līdzīgā dāma iesaucās: – Es neticu, ka uz pasaules vispār ir tāda vieta!
– O, tāda ir gan! – sacīja lords, iedams uz loga pusi, kur atradās divi globusi. Viņš iekustināja vienu no tiem. – Nāciet un pati pārliecinieties!
Viņa aicinājumam paklausīja visi, un Frederika pārmetoši sacīja: – Ja vien jūs man būtu norādījis, ka runa ir par Āziju, brālēn!
– Ak, Āzija! – bilda vecākais parka dežurants un nopriecājās, ka beidzot viņam ataususi gaisma. – Tad jau laikam var sacīt, ka indiešu suns.
– Nu, īsti precīzi tas vis nebūs, – iebilda Frederika. – Vismaz es tā nedomāju. Lūk, te ir tā vieta. Tas ir ļoti mežonīgs nostūris, un suni vajadzēja slepus izvest no turienes, jo vietējie iedzīvotāji ir noskaņoti naidīgi. Tieši tāpēc jau es arī sacīju, ka šis ir ļoti rets dzīvnieks. Viņš ir vienīgais Beludžistānas suns mūsu valstī, vai ne, brālēn?
– Es no sirds ceru, ka tieši tā, – lords neizteiksmīgi attrauca.
– Un es savukārt varu sacīt, ka tas visu padara vēl daudzkārt ļaunāku! – paziņoja maitu lijai līdzīgā dāma. – Kas par neticamu iedomu… vest svešzemju briesmoni uz parku! Turklāt tādu, kas iegādāts kontrabandas ceļā! Milord, es nekautrēšos jums pavēstīt, ka nekādā ziņā nespēju atbalstīt šādu rīcību un esmu apņēmības pilna par to paziņot muitas iestādēm.
– Diemžēl man ir aizdomas, ka tur jūs neatradīsiet nevienu tādu iestādi, – marķīzs kā atvainodamies sacīja, laiskā solī piegāja pie kamīna un pastiepa roku pēc zvana auklas. – Tur nav pieejami arī pasta pakalpojumi. Man liekas, varētu sūtīt ziņnesi, taču domāju, ka tas būtu ārkārtīgi dārgi, turklāt pastāv visai liela iespēja, ka viņu nogalinātu. Patiešām ir grūti šajā gadījumā kaut ko ieteikt.
– Es runāju par angļu muitu, milord! – sieviete paskaidroja, nikni raudzīdamās uz Olverstoku.
– Ak, tādam pasākumam nu gan būtu visai maza jēga! Suni mūsu valstī es neievedu kontrabandas ceļā. Tikai un vienīgi slepus izvedu no Beludžistānas.
Kaismē drebošā balsī maitu lijai līdzīgā dāma sacīja:
– Lai kā arī būtu, jums nav nekādu tiesību ļaut šim sunim savā vaļā skraidīt pa parku. Un par to es esmu spiesta ziņot varas iestādēm, es brīdinu jūs, milord!
– Mīļā dāma, kāpēc man būtu jāraizējas, ja tieši jūs būsiet tā, kas sevi padarīs par vientiesi? Turklāt vēlos piebilst, ka nekādi nespēju saprast, kāpēc jūs tik ļoti raizējaties par visu šo notikumu. Jūs pati sacījāt, ka mans suns jums neko nenodarīja, un tam es ticu. Jūs pati par savas ierašanās iemeslu minējāt pārliecību, ka, uzzinājuši par manu titulu, šie vīri, kurus jūs nosaucāt par lišķiem, bija gatavi ļaut, lai suns uzbruktu visiem, kas atradās parkā; un tam es nekādi nespēju noticēt. Man nudien sāk izskatīties, ka jūs vienkārši jaucaties svešās darīšanās. Rezumējot mūsu sarunu, es sliecos domāt, ka šie divi vīri te ieradušies visai pamatota iemesla pēc, jo vēlējās informēt mani par suņa nepieļaujamo uzvedību un pieprasīt, lai suns tiktu turēts pavadā. Savukārt viņiem līdzi – man neizprotamu iemeslu pēc – ir ieradusies arī uzbāzīga persona, kurai pietrūkst gan labu manieru, gan veselā saprāta un kura vēlas uzurpēt šo cilvēku varu ilgi pirms tam, kad viņiem bijusi iespēja man izklāstīt lietas būtību. – Lords paraudzījās uz atvērtajām durvīm, kurās bija redzams Vikena draudīgais stāvs; viņš nojauta, kas tūdaļ sekos. – Esi tik laipns un pavadi lēdiju ārā no šejienes! – lords norādīja. – Un paaicini misteru Trevoru pie manis!
Šo meistarīgo runu Frederika noklausījās ar patiesu godbijību, bet parka dežuranti – ar atzinību, turpretī maitu lijai līdzīgā dāma kaut ko nesakarīgi murmināja. Viņa apgalvoja, ka vēl ne reizi viņas nepārspējamās karjeras laikā neesot tik ļoti apvainota kā tagad, kad gluži vienkārši mēģinājusi informēt viņa gaišību lordu.
Olverstoks jau bija pilnībā zaudējis interesi par viņu un paņēma šķipsnu šņaucamās tabakas. Vikens, pārtraukdams sievietes saraustītos vārdu plūdus, balsī, kurā nebija nekādu cilvēcisku kaislību, sacīja: – Kundze, ja jūs būtu tik laipna!
Maitu lijai līdzīgā dāma devās ārā no telpas, viņas vaigu galos vīdēja liesmojoši sarkani plankumi. Nevienu, Vikenu ieskaitot, nepārsteidza viņas padošanās. Vēlāk jaunākais parka dežurants atļāvās pat diskrēti atzīties vecākajam: – Ikvienam vajadzētu būt tik drosmīgam un norādīt tādām vecām grezelēm viņu īsto vietu.
Lopkopis, lai gan kopumā izturējās atbalstoši pret visu notiekošo, tomēr negrasījās nomierināties un sāka marķīzam skaidrot, cik neaptveramu noziegumu Lufra pastrādājis – un bīstamu, jo