un aizvedu līdz dīvānam, un viņa apsēžas, šķelmīgi uzlūkojot mani.
– Kas tevi uzjautrina? – es jautāju, iekārtojoties viņai blakus.
– Kāpēc tu man uzdāvināji tieši romānu “Tesa no d’Erbervilu cilts”?
Ak tā! Kāpēc viņa tā jautā? – Tu teici, ka tev patīk Tomasa Hārdija darbi.
– Vai tas ir vienīgais iemesls?
Nevēlos atklāt, ka pie viņas šobrīd ir mans pirmizdevums un tas šķita atbilstīgāks par “Džūdu”. – Tā šķita piemērota grāmata. Es varētu tevi uzcelt uz nesasniedzama pjedestāla, kā to izdarīja Endžels Klērs, vai arī novilkt tevi dubļos kā Aleks d’Erbervils. – Mana atbilde ir patiesa, turklāt nedaudz ironiska. Domāju, ka mans piedāvājums nepavisam neatbildīs viņas gaidītajam.
– Ja šīs ir divas vienīgās iespējas, es izvēlos novilkšanu dubļos, – viņa nočukst.
Nolādēts! Tu taču to vēlējies, Grej, vai ne?
– Lūdzu, Anastasija, nekod apakšlūpā. Tas novērš uzmanību. Tu nesaproti, ko saki.
– Tāpēc jau esmu šeit, – Ana atbild, un viņas zobi veido nelielus iespiedumus apakšlūpā, kas ir valga pēc mērcēšanas vīnā.
Viņa ir atgriezusies, atkal valdzinoša un neparedzama. Mans loceklis ir vienisprātis.
Mēs tuvojamies izšķirošajam mirklim, bet vispirms viņai jāparaksta konfidencialitātes līgums. Es atvainojos un eju uz kabinetu. Abi līgumi jau ir izdrukāti. Atstājis Pavēlnieka un Pakļautās līgumu uz galda (nemaz nezinu, vai tiksim līdz tam), es sastiprinu kopā otra līguma lapas un aiznesu to Anai.
– Šis ir konfidencialitātes līgums. – Es nolieku to uz kafijas galdiņa Anai pretī. Viņa šķiet apjukusi un pārsteigta. – Tā uzstāja mans advokāts, – es piebilstu. – Ja izvēlies otro iespēju jeb novilkšanu dubļos, tev jāparaksta šis.
– Kas notiks, ja es to nedarīšu?
– Tu izvēlēsies Endžela Klēra augstos ideālus. Vismaz lielākajā grāmatas daļā. – Un es nedrīkstēšu tev pieskarties. Sūtīšu tevi mājās kopā ar Stīvenu un centīšos tevi aizmirst. Mani pārņem bažas; vienošanās var pajukt.
– Ko nozīmē šis līgums?
– Tajā teikts, ka tu neko nedrīksti kādam stāstīt par mums. Neko. Nevienam.
Viņa brīdi vēro mani, un es nezinu, vai viņa ir apmulsusi vai sadusmota.
Ana vēl var izvēlēties jebkuru no diviem ceļiem.
– Labi, es parakstīšos, – viņa nosaka.
Cik vienkārši! Es pasniedzu viņai Mont Blanc pildspalvu, un viņa tuvina to paraksta līnijai.
– Vai tu negribi izlasīt līgumu? – es jautāju, piepeši aizkaitināts.
– Nē.
– Anastasija, vienmēr ir jāizlasa viss, ko paraksti. – Kā var rīkoties tik muļķīgi? Vai vecāki neko viņai nav iemācījuši?
– Kristjen, tu laikam nesaproti, ka es tik un tā nevienam par mums nestāstītu. Pat Keitai ne. Tātad nav svarīgi, vai es kaut ko parakstu. Ja tas ir tik nozīmīgi tev vai tavam advokātam… ar kuru acīmredzot runā tu, man nav iebildumu.
Es parakstīšos.
Viņa var atbildēt uz visu. Tas ir nepierasti. – Lielisks arguments, Stīlas jaunkundze, – es sāji nosaku.
Ana pārmetoši uzlūko mani un parakstās.
Un, pirms pagūstu iesākt savu runu, viņa jautā: – Vai tas nozīmē, ka šonakt mēs mīlēsimies, Kristjen?
Ko? Es?
Mīlēties?
Nu tā, Grej, izdzen viņai no galvas šīs iedomas. – Nē, Anastasija. Pirmkārt, es nemīlējos. Es nodarbojos ar seksu… skarbu, mežonīgu seksu.
Ana spēji ievelk elpu. Tagad viņai būs viela pārdomām.
– Otrkārt, vēl ir daudzi dokumenti, kurus vajadzēs sakārtot. Un, treškārt, tu vēl nezini, kas gaidāms. Tu vēl joprojām varētu bēgt. Iesim, es tev parādīšu savu spēļu istabu.
Viņa apjukusi sarauc pieri. – Tu gribi spēlēt Xbox?
Es skaļi iesmejos.
Ak, mazā…
– Nē, Anastasija. Ne Xbox, ne PlayStation. Nāc. – Es pieceļos un sniedzu viņai roku, un viņa to labprāt pieņem. Mēs ejam uz priekšnamu un tālāk, līdz apstājos pie spēļu istabas durvīm. Man strauji dauzās sirds.
Šis ir īstais brīdis. Uz priekšu vai atpakaļ. Vai jebkad esmu tā satraucies? Aptvēris, ka visas manas vēlmes šobrīd izšķirs atslēgas pagrieziens, es atslēdzu durvis, un mani pārņem piepeša vēlme nomierināt Anu. – Tu jebkurā mirklī vari doties prom. Helikopters gaida, lai tevi aizvestu visur, kur vien vēlies; vari arī palikt šeit un lidot prom rīt. Lai ko tu izlemtu, es neiebildīšu.
– Atver taču tās sasodītās durvis, Kristjen, – viņa ietiepīgi nosaka.
Mēs esam krustcelēs. Es nevēlos, lai viņa aizbēg. Tomēr nekad neesmu juties tik… izvilkts starmešu gaismā. Pat ne Elinas rokās… un šī sajūta rodas tāpēc, ka viņa neko nezina par manu dzīvesveidu.
Es atveru durvis un ielaižu viņu spēļu istabā.
Savā drošajā patvērumā.
Vienīgajā vietā, kur atklājas mana īstā būtība.
Ana stāv istabas vidū un pēta piederumus, kas veido lielu daļu manas dzīves: pletnes, nūjas, gultu, solu… Viņa klusē, aplūkodama telpu, un es dzirdu tikai apdullinošu šalkoņu ausīs, ko rada sirdspuksti.
Tagad tu zini.
Tas esmu es.
Viņa pagriežas un uzmet man caururbjošu skatienu, kamēr es gaidu kādus vārdus. Tomēr Ana paildzina manas mokas un dodas tālāk. Esmu spiests viņai sekot.
Ana pieskaras zamša pātagai, vienai no manām iecienītajām rotaļlietām. Es paskaidroju, kā to sauc, bet viņa neatbild un tuvojas gultai. Viņa pieskaras smalkajam, kokgrebumiem rotātajam stabam.
– Saki kaut ko, – es lūdzu, vairs nespējot izturēt viņas klusēšanu. Man jāzina, vai viņa bēgs.
– Vai tu to nodari citiem cilvēkiem vai arī citi to dara tev?
Beidzot!
– Cilvēkiem? – Man gribas iespurgties. – Es to daru ar sievietēm, kuras to vēlas.
Viņa ir gatava runāt. Cerība nav zudusi.
Ana sarauc pieri. – Ja tev ir labprātīgas partneres, kāpēc šeit esmu es?
– Tāpēc, ka es vēlos to visu darīt kopā ar tevi. Ļoti vēlos. – Manu iztēli pārņem ainas, kurās viņa ir sasieta dažādās pozās šajā istabā. Uz krusta, gultas, pār solu…
– Ak tā, – viņa nosaka un pieiet pie sola. Es vēroju, kā viņa ziņkāri laiž pirkstus pār ādas pārklāju. Anas pieskāriens ir jautājošs, lēns, juteklisks… vai viņa pati to apzinās?
– Vai tu esi sadists? – viņa jautā, un es satrūkstos.
Sasodīts! Viņa mani redz.
– Es esmu Pavēlnieks, – steigšus saku, cerot, ka izdosies virzīt sarunu uz priekšu.
– Ko tas nozīmē? – Ana jautā. Viņa izklausās satriekta.
– Tas