klusi nopūtās. Viņš sev atgādināja, ka Tobiass ir lielisks cilvēks, tomēr viņam pietrūka pacietības veikt romantiskus vai sentimentālus žestus. Viņš nepūlējās apburt sievietes ar šarmu.
– Emelīna ir pilnīgi pārliecināta, ka savu romantisko fantāziju dēļ Leika kundze nemūžam nepiekristu laulībai bez mīlestības, – Entonijs pacietīgi paskaidroja, – pat ja tā viņu materiāli nodrošinātu.
– Hmm…
Citos apstākļos Tobiasa drūmā izturēšanās būtu gandrīz smieklīga. Tomēr šobrīd Entonijam bija žēl svaiņa.
Tobiass pagātnē ļāvās īslaicīgiem romāniem, bet kopš Annas un mazuļa nāves pirms daudziem gadiem Entonija svainis ne reizi nebija mulsis sievietes dēļ. Līdz šim brīdim. Viņa attiecības ar Leika kundzi bija nopietnas. Tobiasam bija nepieciešama palīdzība.
Entonijs noklepojās.
– Manuprāt, tavām attiecībām ar Leika kundzi noderētu romantiska pieeja. Esmu ievērojis, ka reizēm tu pret viņu izturies visai skarbi.
– Jā, jo viņa strīdas ar mani par visu. Nekad dzīvē neesmu saticis tik ietiepīgu sievieti!
– Varu derēt, ka viņa nogurst no tavām nemitīgajām pavēlēm.
Tobiasa žoklis saspringa.
– Pie velna! Es nevaru atdarināt Baironu vai viņam līdzīgos. Pirmkārt, esmu par vecu, lai izliktos par romantisku dzejnieku. Otrkārt, es neprotu rakstīt pantiņus.
– Es neapgalvoju, ka tev jākļūst par dzejnieku. Bet tu varētu izteikties “dzejiskāk”.
Tobiass samiedza acis.
– Piemēram?
– Piemēram, no rīta satiekoties, tu varētu paziņot, ka viņa līdzinās dievietei.
– Dievietei? Vai tu esi jucis?
– Tas ir tikai ierosinājums.
Tobiass sāka berzēt kreiso kāju. Viņš ilgi klusēja.
– Kurai dievietei? – viņš beidzot ierunājās.
– Nu, ir pilnīgi droši salīdzināt sievieti ar Venēru.
– Ar Venēru. Tās ir blēņas. Lavinija par to skaļi smietos.
– Es tā nedomāju, – Entonijs klusā balsī atbildēja. – Neviena sieviete nesmietos, ja rīta agrumā tiktu pielīdzināta Venērai.
– Ak tā…
Entonijs nosprieda, ka ir izdarījis visu, kas ir viņa spēkos. Pienāca laiks pievērsties svarīgākajam jautājumam.
– Ja man izdotos sarūpēt naudu, – viņš izmeta, – varbūt Krekenbērns arī man atļautu iegādāties viņa kuģa akciju.
– Tu nedabūsi ieguldījumam nepieciešamo naudu tajos šaušalīgajos klubos, kur muļķi cer tikt pie bagātības, riskējot kāršu spēlē, – Tobiass teica. – Ne velti to sauc par spēļu elli.
Drūmās ēnas uz karietes sienām kļuva garākas.
Tobiass saknieba lūpas.
– Esmu tev daudzas reizes teicis, ka tu varētu kļūt par lielisku uzņēmēju. Tu esi labs rēķinātājs un pievērs uzmanību sīkumiem. Krekenbērns ar lielāko prieku ieteiktu tevi kā darbinieku saviem draugiem.
– Mani tāds darbs neinteresē.
Iestājās klusums.
– Man ir vēl viens ieteikums, – Entonijs ierunājās. Viņš piesardzīgi tuvojās mērķim.
Tobiass izskatījās aizdomu pilns.
– Kāds?
– Tu varētu pieņemt mani darbā par palīgu.
– Tu jau reizēm dari palīga darbu.
– Tikai neoficiāli. – Entonijs ar prieku runāja par savu ieceri. Viņš par to domāja visu pēcpusdienu. – Es vēlos ieņemt tava oficiālā palīga amatu. Atlīdzības vietā tu man iemācīsi, kā veikt privātu izmeklēšanu.
– Ko tu ceri iegūt?
– Ienākumus, – Entonijs atbildēja.
– Ceturkšņa maksājumu vietā? – Tobiass sausā balsī jautāja.
– Tieši tā. Es priecātos arī par prēmijām. – Vai ne? Nekas nav labāks par prēmiju.
Entonijs dziļi ievilka elpu.
– Vai tu vismaz apdomāsi manu piedāvājumu?
Tobiass ielūkojās viņa acīs.
– Tu patiešām runā nopietni?
– Vairāk nekā jebkad agrāk. Es uzskatu, ka man ir dotības, lai strādātu šo darbu.
– Es nedomāju, ka šādas dotības pastāv, – Tobiass atbildēja. – Mana pieredze liecina, ka cilvēki kļūst par izmeklētājiem tad, kad citās, cienījamās profesijās neizdodas nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai nebūtu jādzīvo nabagmājā. Gluži kā ar prostitūciju.
Piektā nodaļa
Emelīna palūkojās uz Laviniju pāri brokastu galdam.
– Vai tu esi pārliecināta, ka satikšanās ar Oskaru Pelingu nav uz tevi atstājusi paliekošu iespaidu?
– Es atzīstu, ka izbijos, viņu ieraugot. – Lavinija atvēra avīzi. – Tomēr esmu atguvusies. Paldies, ka apvaicājies.
“Pateicoties tam, ka vairs nebūšu spiesta glabāt savu tumšo noslēpumu no Tobiasa,” viņa domās noteica.
– Tu tā dari vienmēr.
– Ko tad?
Emelīna pasmaidīja.
– Atgūsties. Tev piemīt talants atkopties pēc nelaimes, mana dārgā tante.
– Nu, man nav izvēles, vai ne? – Lavinija iedzēra malku kafijas. – Kā jau teicu, pēc atgriešanās Londonā es agri vai vēlu būtu satikusi Oskaru Pelingu. Pat tiem džentlmeņiem, kuri dod priekšroku dzīvei savā īpašumā, un pie tiem pieder arī Pelings, periodiski jāierodas Londonā lietišķās darīšanās. Šķita, ka viņš mani neredzēja.
– Tev taisnība. – Emelīna saviebās. – Viņš ir briesmīgs cilvēks. Drīz vien viņš atgriezīsies savā īpašumā.
– Jā, noteikti. Cik atceros, viņam nepatika augstākās sabiedrības aktivitātes. – Lavinija pāršķīra laikraksta lappusi. “Kāda starpība, ja Tobiass zina patiesību un netur uz mani ļaunu prātu?” Šorīt dzīve rādījās krietni gaišākās krāsās nekā iepriekš.
Emelīna paņēma ievārījumu no nelielā trauka galda vidū.
– Ja neiebilsti, es gribētu ar tevi aprunāties.
– Mēs jau runājam.
– Gribu apspriest kaut ko svarīgu. Es pēdējā laikā domāju par savu karjeru.
– Tev nav karjeras.
Lavinija nenovērsās no avīzes. Uz galda blakus viņas kafijas tasei bija nolikta papīra lapa un zīmulis. Pēc rūpīgām pārdomām Lavinija nolēma, ka pirms sludinājuma ievietošanas laikrakstā tas rūpīgi jāizpēta.
Tāpēc viņa nolēma pierakstīt īpaši iedarbīgus vārdus un frāzes, kas atrodamas vispievilcīgākajos sludinājumos. Viņas mērķis bija izstrādāt saistošu vārdu krājumu, ko ar laiku izmantot savos izmeklētājas pakalpojumu sludinājumos.
Rīta laikrakstā bija ievietoti dažādi sludinājumi. Lielākā daļa neatstāja uz Laviniju paliekošu iespaidu. Vienā sludinājumā tika piedāvāts izīrēt istabu “ar