kundze. Tas ir ļoti neparasts. Vai varu uzzināt, kur jūs to iegādājāties? Es gribētu atrast tādu pašu vēdekli.
– Diemžēl tas nav iespējams. – Seleste iemeta vēdekli rokassomiņā. – Es to uztaisīju pati.
– Vai tiešām? – Lavinija apbrīnā iepleta acis. – Vēdeklis ir patiešām iespaidīgs. Diemžēl man nepiemīt mākslinieka talants.
– Jums noteikti piemīt citādi talanti, Leika kundze.
Tobiass ievēroja savādu pieskaņu Selestes balsī. Tā vairs nemaz nelīdzinājās burbuļojošam strautiņam.
– Es uzskatu, ka man piemīt dažas necilas prasmes, – Lavinija atbildēja māksloti pieticīgā balsī. – Piemēram, iepirkšanās. Uzskatu, ka protu ar vienu acu uzmetienu atpazīt lētas, nekvalitatīvas preces.
– Nudien. – Seleste saspringa, bet viņas pamācošais smaids palika vietā. – Savukārt es atpazīstu krāpniekus un šarlatānus. Pieņemu, ka jūsu jaunajā darba laukā šādi cilvēki sagādā grūtības.
– Ko jūs ar to gribat teikt?
Seleste eleganti paraustīja plecu.
– Rādās, ka jebkurš var kļūt par izmeklētāju un dižoties ar zināšanām, ko nav iespējams apstiprināt.
– Kā, lūdzu?
– Kā lai potenciālais klients zina, vai tam ir darīšana ar cilvēku, kurš ir kvalificēts izmeklēšanas veikšanai? – Seleste jautāja nevainīgā tonī.
– Gudrs cilvēks izvēlas izmeklētāju tāpat kā mesmerisma praktizētāju, – Lavinija atcirta. – Viņš ievāc atsauksmes.
– Jūs varat uzrādīt atsauksmes, Leika kundze? Tas mani izbrīna.
Tobiass nosprieda, ka pienācis laiks iejaukties. Negribējās iesaistīties šajā strīdā, bet kā Lavinijas partnerim viņam bija noteikti pienākumi. Tobiass nevarēja pieļaut, ka viņa tiek iesaistīta skaļā un apkaunojošā strīdā ielas vidū. Lavinija nemūžam nepiedotu Tobiasam neiejaukšanos, kad viņai draudēja publisks pazemojums.
– Pieminot darba lietas, Hadsona kundze, – viņš ierunājās, līdzko Lavinija pavēra muti, lai atbildētu uz Selestes kārtējo dzēlību, – es pieņemu, ka pēc Bātā pavadītā laika arī par jums ar doktoru Hadsonu ir labas atsauksmes.
– Jā, protams! – Seleste uzmeta Lavinijai dusmīgu skatienu. – Hovards ārstēja tikai ekskluzīvus klientus. Es par to parūpējos.
– Nedomāju, ka jūsu klienti bija no augstākām aprindām kā mūsējie, – Lavinija atcirta.
– Vai patiesi? – Seleste viņu apveltīja ar žēluma pilnu skatienu. – Diez vai jūsu klientu vidū ir tik izsmalcināti džentlmeņi kā lords Ganings un lords Northemptons.
Lavinija atvēra muti, lai atbildētu. Tobiass stingri satvēra viņas roku un saspieda pietiekami stipri, lai piesaistītu sievietes uzmanību. Viņa uzmeta vīrietim neapmierinātu skatienu, tomēr neko nesacīja.
– Iespaidīgi! – Tobiass nobēra. – Diemžēl Leika kundze vēl nav piesaistījusi augstdzimušus klientus, bet gan jau tas tuvākajā laikā notiks. Tagad mums jādodas. Mums ir norunāta tikšanās.
– Mums nav norunāta tikšanās, – Lavinija piebilda.
– Ir gan, – Tobiass atbildēja. – Tu par to aizmirsi. – Viņš uzsmaidīja Selestei. – Uz redzēšanos, kundze.
Seleste pievērsa uzmanību vīrietim. Viņas skatiens atkal iemirdzējās, un balss kļuva maiga un piesmakusi.
– Uz redzēšanos, Mārča kungs. Bija patīkami jūs satikt. Ceru, ka tuvākajā laikā tiksimies atkal. Es labprāt turpinātu sarunu par ļoti īpašu preču bezmaksas paraugu saņemšanu.
– Protams, – Tobiass atbildēja.
Viņš pagriezās un straujā solī devās projām, vilkdams līdzi Laviniju.
Iestājās neilgs klusuma brīdis. Tobiass juta, ka Lavinija dreb no dusmām.
– Vai tu saproti, – viņa ierunājās, – ka Seleste mēģināja ievest tevi transā ar tā muļķīgā vēdekļa palīdzību?
– Es to nojautu. Tā bija interesanta pieredze, sevišķi tāpēc, ka iepriekšējā tikšanās reizē Seleste apgalvoja, ka viņai nepiemīt mesmerisma prasmes.
Lavinija neslēptā nicinājumā nošņācās.
– Nedomāju, ka viņai piemīt patiesas spējas. Tomēr viņa strādā kopā ar Hovardu jau gadu un, iespējams, ir apguvusi pamata prasmes.
– Un Seleste gribēja ievest transā mani? Interesanti, kāpēc viņa tā pūlējās?
– Nekļūst smieklīgs! Manuprāt, atbilde ir pilnīgi skaidra. Seleste gribēja tevi pavedināt, izmantojot savas vāji attīstītās mesmerisma spējas.
Tobiass pasmaidīja.
– Vai tu tiešām domā, ka tāds bija viņas mērķis?
– Esmu par to pārliecināta. Nešaubos, ka Seleste uzskata tevi par fascinējošu, intriģējošu un arī par izaicinājumu.
– Es varētu justies glaimots, bet man ir radies iespaids, ka Seleste dala visus vīriešus divās kategorijās: noderīgie un nenoderīgie. Man ir aizdomas, ka viņa ir ievietojusi mani pirmajā kategorijā.
Lavinija pielieca saulessargu, lai rūpīgāk aplūkotu Tobiasu.
– Tu domā, ka Seleste grib tevi kaut kādā veidā izmantot?
– Protams, tas aizskar manu lepnumu. Tomēr esmu spiests secināt, ka tas ir visticamākais viņas ieinteresētības izskaidrojums.
– Un kā viņa varētu tevi izmantot?
– Nav ne jausmas, – Tobiass atzina.
– Blēņas. – Lavinijas satvēriens kļuva ciešāks. – Manuprāt, tu Selestei ļoti patīc, un viņa domā, ka būtu jautri uzsākt ar tevi romānu.
Tobiass plati pasmaidīja.
– Tā kā es neesmu tāds vīrietis, kuru jebkurš garāmejošs mesmerists spēj ievest transā, mums nav lemts uzzināt Selestes patiesos nodomus.
– Domāju gan.
– Lavinija, vai tu esi greizsirdīga?
– Tu domā, ka es apskaužu Selestes primitīvās mesmerisma prasmes? Nekādā gadījumā!
– Es nerunāju par Selestes mesmerisma spējām. – Viņš turpināja klusākā balsī: – Es runāju par viņas jūtām pret mani.
Lavinija stingi raudzījās uz priekšu.
– Vai man ir pamats būt greizsirdīgai?
– Nē.
Viņa atplauka.
– Tad šo tematu nav vērts apspriest.
– Temats jau tiek apspriests. Tu no tā izvairies.
– Tobias, tu esi goda cilvēks. Uz taviem solījumiem var paļauties. Protams, ka es tev uzticos.
– Mani interesē kaut kas cits.
– Tās runas par bezmaksas paraugiem… – Lavinija uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu. – Seleste piedāvāja sevi, vai ne?
– Dārgā, tu mani pazīsti. Es nepūlos apgūt smalko koķetērijas un divdomīgu frāžu mākslu, tāpēc nevaru galvot par to, ko Seleste gribēja teikt.
– Pie velna! – Lavinija apstājās un nostājās Tobiasam pretī. – Tieši to viņa gribēja teikt. Tā palaistuve piedāvāja tev par velti nobaudīt savus lētos labumus. Bezkauņa!
– Tu