apsprieduši.
– Esam, jūsu godība. Bet es neesmu kļūdījies, Ališij, vai ne? Tikai pēc tam, kad ieraudzījāt šo fotogrāfiju, jūs pateicāt policijai, ka automobilis atradās pie vienīgā sūkņa, no kura var redzēt ielu.
Lieciniece paraustīja plecus.
– Īsti nezinu. Varbūt jums taisnība.
Kolaričs piegāja pie galda un paņēma kādu dokumentu. – Ja vēlaties, mēs varam atkārtot hronoloģiju, kas minēta policijas ziņojumā.
– Nē, es ticēšu jums uz vārda, – Ališija atbildēja.
– Lieliski. – Kolaričs uz brīdi apklusa, paraudzījās griestos un sabāza rokas kabatās. – Vēl jūs apgalvojāt, ka tonakt braucāt ar divtūkstoš sestā gada Pontiac Grand Prix.
Un šo automobili jūs uzpildījāt tajā degvielas stacijā.
– Jā. Man ir čeks par norēķināšanos ar kredītkarti.
– Čeks apliecina, ka ar šo kredītkarti kāds ir norēķinājies par degvielu. Un viss. Vai ne?
– Es… nesapratu.
– Čekā nav norādīts, kādā automobilī iepildīta degviela un kas to izdarījis. – Lieciniece tomēr izskatījās apmulsusi. – Jūsu Grand Prix, Ališij, šaušanas laikā taču atradās pie jūsu mājas, vai ne?
Šoreiz lieciniece neatbildēja tik veikli kā citkārt.
– Mana mašīna…
– Ja, teiksim, jūsu kaimiņi apliecinātu, ka jūsu Grand Prix šaušanas laikā atradās pie jūsu mājas…
– Iebildums, tiesnese! Iebildums.
– Pieņemts. – Tiesnese pacēla roku. – Kolariča kungs, jūs taču zināt. Cienījamie zvērinātie, lūdzu nepievērst uzmanību pēdējam advokāta kunga jautājumam. Viņš pieminēja faktus, kas par tādiem nav atzīti.
– Pagaidām, – Kolaričs piemetināja.
Tiesnese pievērsās advokātam.
– Lūdzu nepārtraukt tiesu! Turklāt nevajag izlikties, ka jūs izdarāt mums kādu pakalpojumu. Nav pirmā reize, kad es izsaku jums šādu brīdinājumu. Šis būs pēdējais. Vai skaidrs?
– Jā, tiesnese.
– Kungi un dāmas, jums neklātos ticēt tā sauktajiem faktiem tikai tāpēc, ka advokāts tos par tādiem nodēvē. Jums vērā jāņem tikai pierādījumi. Lūdzu, Kolariča kungs, turpiniet!
– Tovakar es braucu ar Bobija mašīnu, – Ališija izgrūda.
Kolaričs pagriezās pret viņu.
– Kā, lūdzu?
– Es tikai sajaucu mašīnas. Tovakar es braucu ar Bobija mašīnu. Viņš sev nopirka Mercedes. Lietotu. Un ļoti lepojas ar to.
Kādu brīdi advokāts klusēja un tad pacēla roku, it kā apliecinātu, ka mēģina saprast šos vārdus.
– Jūs braucāt ar Bobija automobili.
– Tieši tā. Arī tas ir tikpat maziņš kā Grand Prix. Es tikai sajaucu. Bet tas nemaina visu, ko es redzēju.
– Saprotu. Manuprāt, kaut kur bija protokols. – Advokāts piegāja pie sava galda un atvēra kādu mapi. Arī prokurori sāka šķirstīt dokumentus. – Lūk! Bobijs Skiners vada divtūkstoš sestā gada Mercedes C280 ar četru riteņu piedziņu un automātisko kārbu. Numura zīme “KL, pieci, četri, trīs, trīssimt viens”. Vai tiesa?
– Jā, droši vien. Numurs ir tāds, un mašīna arī. Parasti viņš to atstāj garāžā, tādēļ kaimiņi nevar zināt, vai mašīna ir pie mājas vai nav.
Lieciniece atslīga krēslā un izskatījās apmierināta ar sevi, it kā būtu uzvarējusi debatēs. Dīdre sprieda, ka tieši tā ir noticis.
Kolaričs nometa papīra lapu uz galda un šķita aizkaitināts un neapmierināts. Pēc tam viņš pagriezās pret liecinieci.
– Bet jūs esat pārliecināta, ka sēdējāt pie stūres, tikko bijāt iepildījusi degvielu un tad sākās šaušana. Vai ir iespējams, ka esat kaut ko sajaukusi?
– Nē, es esmu pārliecināta, – Ališija dzīvespriecīgā tonī atbildēja.
– Un jūs skatījāties taisni uz priekšu, dienvidu virzienā, uz ielu, kur notika šaušana? Vai esat pārliecināta, ka nelūkojāties uz ziemeļiem?
– Pilnīgi pārliecināta, Džeison, – viņa smaidīdama attrauca. Tiešām burvīga jauna sieviete.
– Un jūs joprojām esat pārliecināta, ka atradāties degvielas uzpildes stacijas tālākajā rietumu galā, pēdējās sūkņu rindas rietumu pusē?
– Jā. – Lieciniece jau jutās labāk, atguvusies no nelielā apjukuma.
– Tātad, ja jūs sēdējāt pie stūres, tad no jums pa kreisi atradās degvielas uzpildes sūknis, kuru jūs pirms tam izmantojāt. Priekšā bija iela, kur notika šaušana, bet pa labi redzams neliels brīvs laukumiņš un tālāk restorāns.
– Jā, tieši tā. Saprotiet, es nekad īsti par to neesmu domājusi, jo toreiz no benzīntanka aizbraucu, tiklīdz biju redzējusi šaušanu. Man nelikās svarīgi tas, kādā mašīnā es sēžu. Par to es vispār nedomāju.
– Izklausās loģiski, – noteica Kolaričs. – Šaušana acīmredzot atstāja dziļu iespaidu uz jūsu prātu, un jums nelikās svarīgi tas, ar kādu automobili braucat.
– Tieši tā.
– Mercedes un Grand Prix ir apmēram viena izmēra, tādēļ jums sajuka.
– Protams, jā.
– Labi. – Advokāts nopūtās. – Bet precizēsim… Tagad jūs esat pārliecināta, ka vadījāt sava drauga automobili, divtūkstoš sestā gada Mercedes C 280 ar četru riteņu piedziņu un automātisko kārbu. Nevis Pontiac Grand Prix.
– Jā. Tagad jūs visu tik skaidri izstāstījāt, un es esmu pilnīgi pārliecināta.
Advokāts skaļi nopūtās un pašūpoja galvu, it kā atzītu sakāvi. “Varbūt dziļākajā būtībā viņš nemaz nav tik izcils,” Dīdre nodomāja.
– Vēl jautājumi, Kolariča kungs? – tiesnese vaicāja.
– Tikai viens, – viņš atbildēja. – Kā jūs uzpildījāt degvielu, Ališij?
– Kā es… ko?
– Kā jūs uzpildījāt degvielu? – Tāpat kā vienmēr… laikam.
Atkāpies no sava galda, advokāts atkal pievērsās lieciniecei.
– Nē, es jautāju pavisam ko citu, – viņš paziņoja. – Ja jūs pie sūkņa piebraucāt no tās puses, kur automobilī atrodas stūre, un to jūs vairākkārt esat apliecinājusi, tad kā jūs uzpildījāt degvielu? Šim Mercedes modelim benzīna bāka atrodas pasažieru pusē!
Lieciniece sastinga.
Džeisons Kolaričs pasmaidīja.
Un Dīdre Meilija arī.
OTRĀ NODAĻA
Šerifa palīga pavadībā iedams uz aresta telpām, mans klients Ronaldo Deitons izskatījās krietni labāk nekā pēdējā laikā. Kaut arī apsolījis, ka vēlāk aiziešu, lai mēs varam apspriest nākamās dienas norisi tiesas zālē, es jau zināju, ka vairāk lieciniekus neiztaujāšu un sekos noslēguma runas. Es nevēlējos