viņu sagrāva, – es ieminējos.
– Mani arī sagrautu.
“Un mani arī,” es nodomāju.
– Tātad viņš Frenzena parkā nošāva sievieti, kura kāpa ārā no automobiļa. – To man iepriekšējā vakarā bija stāstījis Braiens. – Gēringera ielā netālu no Maligana ielas, līdzās tam apavu veikalam. Un tavējie domā, ka tas ir pēctraumatiskais stress? Halucinācijas? Puisis iedomājās, ka šī sieviete ir karavīrs Irākā, un atklāja uguni?
– Īsos vilcienos, jā.
– Un mūsu klients policijai paziņoja, ka upuris tēmējis uz viņu ar ieroci?
– Nopratināšanā tas tika fiksēts. Proti, viņš pavēlējis sievietei nolikt ieroci. Un detektīviem viņš to atkārtojis neskaitāmas reizes. “Noliec! Nomet ieroci! Liec zemē!”
– Tu tam netici?
Čailijs klusi novaidējās.
– Nošautajai nepiederēja ierocis, un nav neviena pierādījuma, ka viņai tāds būtu bijis. Uz viņas rokām nav atklātas šaujampulvera paliekas, notikuma vietā nav atrastas kaut kur ieurbušās lodes. Tikai tā, ko izņēma no līķa galvaskausa. Ja arī viņai bija ierocis, no tā vairs nav ne miņas.
– Bet tās tiešām varēja būt halucinācijas. Tad jau ir vienalga, vai viņš tobrīd adekvāti uztvēra notikumus.
– Tur jau tā lieta, advokāta kungs! Protams, būtu pavisam jauki, ja pie līķa atrastu ieroci. Tad zvērinātajiem lieta iegūtu reālākas aprises. – Čailijs uzsita man pa roku. – Un labāko es tev nemaz vēl neesmu izstāstījis! Puisis atzinās, ka ir atvainojies upurim. “Lūdzu, nemirsti! Man ļoti žēl.” Apmēram tā.
Nu bija mana kārta ievaidēties. Meklē piedošanu, un pēc nāves nonāksi debesīs, taču šīszemes dzīvi pavadīsi labošanas iestādē. Mūsu štatā Amerikas Tiesību institūta izstrādātais tests cilvēka atzīšanai par nepieskaitāmu tiek izmantots modificētā veidā. Apsūdzētajam ir jāpierāda, ka viņš ir cietis no garīgiem traucējumiem un tādēļ nav spējis novērtēt savu rīcību. Tātad viņam jāpierāda, ka nozieguma izdarīšanas brīdī viņš nav apzinājies likumpārkāpumu.
Ir mazliet sarežģīti apgalvot, ka tu nezināji, ko dari, ja tūdaļ pēc sievietes nošaušanas lūdzi viņai piedošanu.
Mēs nonācām pie ierādītās telpas. Sargs atslēdza durvis un atgādināja, ka mūs nemitīgi novēros videokamera bez audiosignāla.
Telpu sadalīja bieza stikla siena. Mūsu pusē grīda likās nespodra un sienām lobījās nost krāsa. Bez diviem krēsliem pie stiklotās sienas atradās arī plaukts. Gaisā jautās hlora smārds.
Mēs apsēdāmies un gaidījām Braiena klientu.
– Būs nelielas grūtības, – viņš klusi noteica.
Es palūkojos uz viņu.
– Kādas?
Tobrīd telpas viņā galā atvērās durvis un parādījās Tomass Stolers.
CETURTĀ NODAĻA
Tomu Stoleru ieveda nebruņojies sargs. Ieslodzītais kustējās savādi – it kā sargs palīdzētu spert katru soli.
– Sveiks, Tom!
Ģērbies Stolers bija pelēkā puloverā, zilos džinsos un čībās. Mati sniedzās līdz pleciem, rētainais vaigs nebija skūts, skatiens klīda uz visām pusēm, un seja likās absolūti neizteiksmīga.
– Kā klājas, Tom?
Ieslodzītais paapļoja galvu uz priekšu un atpakaļ un nemitīgi laizīja lūpas. Mēle šaudījās gluži kā čūskai.
– Šorīt bija olas, – viņš sacīja.
– Ak tā? Tad jau labi. Jums kārtīga maltīte allaž noderētu, – Braiens sacīja. Stolers palocīja galvu un sāka lūkoties tālumā. – Šis ir Džeisons Kolaričs. Atceraties? Mēs runājām par advokātu, kuru, manuprāt, jums vajadzētu satikt.
Pēc izskata spriežot, Stolers bija ne vairāk kā trīsdesmit gadus vecs, un koši sarkanās lūpas nepārtrauktās laizīšanas dēļ darīja viņu vēl jaunāku. Viņš bija vājš, taču platiem pleciem, tādēļ varēja secināt, ka vēl pavisam nesen fiziskā forma bijusi ļoti laba. Un armijas reindžeram jau tāda piedien.
– Atceraties, Tom? Es teicu, ka vēlos aiziet no advokatūras un kādam būtu jāuzņemas jūsu lieta.
Uz mirkli pievēris acis, it kā gribētu koncentrēties, Stolers sacīja:
– Jūs teicāt, ka vairs nebūsiet mans advokāts.
– Tieši tā. Bet es neatteikšos no lietas, kamēr nebūšu atradis pašu labāko aizvietotāju…
– Jums bija… tā kaklasaite ar svītrām. Sarkanām.
Braiens ieturēja pauzi. Šķita, ka viņš ir pieradis pie tik nesakarīgām sarunām ar savu klientu.
– Ak tā? Es ne…
– Jo es teicu, ka man tā patīk. Un jūs teicāt, ka to jums nopirkusi māte. – Stolers pakasīja zodu.
Nopūties Čailijs salika rokas uz galda.
– Labi, Tom…
– Vai, jūsuprāt, būs labi, ja es tiesas sēdē valkāšu kaklasaiti?
– Jā, Tom, bet paklausieties – vai mēs kādu brīdi varētu parunāt par prāvu? – Klienta skatiens atkal aizklīda. Atbildi viņš nesniedza. – Iepazīstieties ar Džeisonu! Arī viņš ir advokāts.
Mēle šaudījās vēl straujāk, un Stolers sāka berzēt rokas. Viņš noteikti cieta ne tikai no pēctraumatiskā stresa sindroma.
– Te ir karsts, – viņš sacīja. – Lai varētu gulēt, es naktīs novelku drēbes, bet viņiem tas nepatīk. Man visu laiku ir karsts.
– Leitnant Stoler! – es stingri noteicu. Nepieciešamības gadījumā mana balss ir iespaidīga. Viņš palūkojās uz mani un beidza knosīties. – Ja vēlaties, es būšu jūsu advokāts.
Vai piekrītat, leitnant?
Pēc brīža acu kontakts tika pārtraukts kā viņam neizturams un viņš atgriezās pie mierinošajiem ieradumiem – lūpu laizīšanas un roku berzēšanas.
– Es tikai gribu, lai viss ir beidzies, – viņš sacīja. – Vai te nevar ielaist vēsāku gaisu?
Braiens pamāja uz durvju pusi.
– Labi, padomājiet par to, leitnant! – es aicināju. – Lēmums nav jāpieņem tūliņ.
– Es drīz atgriezīšos, Tom, – Čailijs apsolīja, piecēlās kājās un norādīja uz videokameru telpas stūrī. Pēc mirkļa parādījās tas pats sargs, kurš bija atvedis Stoleru.
– Man vienalga, kurš ir mans advokāts, – ieslodzītais paziņoja, kad sargs pieskārās viņa elkonim. – Es tikai gribu, lai viss ir beidzies.
Mēs nolūkojāmies, kā viņš aiziet, un tad paši devāmies prom.
– Nelielas grūtības? – es jautāju Čailijam. – Kāda ir diagnoze?
– Šizofrēnija. Hebefrēnā šizofrēnija. Tiek uzskatīts, ka to izraisījis pēctraumatiskā stresa sindroms.
– Simptomi tiešām ir kā uz delnas. – Krustmāte Dīdre to nepieminēja?
– Nē, – es atbildēju. – Bet teica, ka viņš ir slims. Droši vien gribēja, lai es paskatos