vajadzīgs advokāts.
Savādais vīrietis papurināja galvu. – Man ir advokāts tai otrajā lietā.
Vilkt visu ārā kā ar knaiblēm man apnika, bet Faulers beidzot ķērās pie galvenā.
– Vienalga. – Viņš nervozi ievilka elpu un palūkojās apkārt. – Ja kļūs pārāk karsti, man… ē… Es varu izstāstīt kaut ko ļoti svarīgu par kādu lietu. Apmaiņā pret labvēlīgākiem nosacījumiem.
Es piespiedu plaukstas galda virsmai. Pagaidām šī saruna nelikās pārāk interesanta.
– Ja jūs, Faulera kungs, jau pārstāv kāds advokāts, apspriedieties ar viņu! Nevis ar mani.
Uz brīdi viņš nokāra galvu, tad aplaizīja lūpas un vēlreiz nopētīja kabineta sienas, lētos mākslas darbus un diplomus. Virsroku atkal guva nervi.
– Par šo lietu es ar viņu negribētu runāt.
“Te kaut kas nav tīrs,” es secināju. “Un loģiska var būt tikai viena atbilde.”
– Pie kā jūs strādājat? – es pajautāju. – Pie Moreti? Vai pie Kaparelli?
Faulers pielieca galvu un pasmaidīja. Kaut viņš nebūtu tā darījis! Izrādījās, ka pie laba zobārsta viņš nav bijis jau gadiem.
– Pie Kaparelli, – viņš atbildēja.
Skaidrs. Faulers strādāja bandā – vai grupējumā, kas bija palicis pāri no sena noziedzīgā sindikāta, kuru federāļi bija krietni papluinījuši un kas joprojām likās neuzveicams. Ieroči, meitenes un azartspēles, narkotikas un protekcija. Riko Kaparelli bija ģimenes galva un saņēma no federāļiem apsūdzību reketā, tāpēc tagad tiek uzskatīts, ka lietas kārto viņa brālis Pols. Bet es to zināju tikai no laikrakstiem. Kad biju prokurors, lielākoties izskatīju lietas, kurās iesaistītas sīkākas bandas.
Lai ko arī būtu vai nebūtu izdarījis Lorenco Faulers, viņu pārstāvēja bandas advokāts. Un tas ir uzticīgs bandai, nevis aizstāvamajam. Faulers zināja kaut ko tādu, ko nedrīkstēja izpaust pašreizējam advokātam. Un tas nozīmēja, ka viņš ir gatavs tirgoties ar kādu, kurš barības ķēdē atrodas augstākā pozīcijā.
– Jums vajadzīgs jurista padoms, – es secināju. – Jūs gribat saprast, kādu darījumu būtu iespējams noslēgt.
– Tieši tā.
Tas nu būtu skaidrs.
– Ko jūs, iespējams, izdarījāt vai neizdarījāt?
Viņš paraustīja vienu plecu.
– Tas vīrs, kuram pieder striptīza klubs “Pupi” Grīna ielā, iespējams, pagājušajā nedēļā ir piekauts. Un varbūt neizdzīvos.
– Man ļoti žēl, ka viņam tik grūti iet.
– Ja jūs to nelieti būtu pazinis, tad tā nerunātu.
“Interesanti, vai ir iespējams, ka man Lorenco Faulers iepatīkas?” es klusībā prātoju.
– Labi, viņš ir smagi piekauts. Varbūt tas pat bijis slepkavības mēģinājums, – es sacīju. – Un pavisam drīz var izrādīties, ka tā patiešām ir slepkavība. – Faulers nodrebēja, un es pajautāju: – Ko jūs varat izstāstīt, lai noslēgtu darījumu?
To dzirdot, viņš nodrebēja vēlreiz un saguma.
– Iespējams, ir notikusi vēl kāda slepkavība. No pavisam citas operas. Un man varbūt par to kaut kas ir zināms.
– Piemēram, jūs varētu pateikt, kurš to pastrādāja?
– Piemēram. – Sejas izteiksme gan nenodeva Faulera domas. Tādu prasmi noteikti iegūst ar gadiem.
– Labi, pieņemsim. Tātad jūs varat palīdzēt policijai atklāt noziegumu. Tā ir vērtīga ziņa. Varbūt no soda neizbēgt, bet jūsu pūliņus ņemtu vērā.
Viņš klausījās ļoti uzmanīgi un pavaicāja:
– Varbūt tomēr izdodas?
– Par to, ka piekāvāt striptīza kluba īpašnieku? Diez vai. Ja puisis izdzīvos, tie būs smagi miesas bojājumi. Ja nomirs, tad slepkavība. Manuprāt, sēdēšana garantēta. Viss ir atkarīgs no apstākļiem.
– Pat tad, ja es nosauktu tā cilvēka vārdu, ko visi dēvē par Džinu Ramiju?
Es tādu dzirdēju pirmo reizi, taču gaidošā izteiksme Faulera sejā liecināja, ka man vajadzētu to zināt.
– Kas ir Džins Ramijs? – es jautāju.
Lorenco Faulera lūpās parādījās viegls smaids.
– Pasaulē ir tikai pieci cilvēki, kas to zina. Vai gribat būt sestais?
Es papurināju galvu.
– To izlemiet jūs. Es pieņemu, ka šis Džins Ramijs ir kāda ievērojama persona.
– Kruķiem? Neapšaubāmi. Federāļiem arī. Un Polam noteikti.
Pols Kaparelli acīmredzot tagad vadīja noziedzīgo ģimenīti.
– Ziniet, Pols nemitīgi apgalvo: “Uz Džinu Ramiju vienmēr var paļauties.” – Faulers klusi iesmējās.
– Džins Ramijs ir gangsteris? – es pajautāju. Faulers ilgi nolūkojās uz mani un tad sacīja:
– Ļoti silts.
– Algots slepkava, – es noteicu.
– Tieši tā.
Šis cilvēks jau sāka mani kaitināt. Man tāda minēšanas spēlīte bija apnikusi.
– Tātad jūs, Lorenco, gribat nosaukt Džina Ramija īsto vārdu? Vai arī jums ir pierādījumi, ka viņš pastrādājis vēl vienu slepkavību?
Lorenco Faulers atkal parādīja man savus neglītos zobus.
– Man ir pierādījumi.
– Kādi?
– Pierādījumi, – viņš atkārtoja.
Es jau vairākus gadus – kopš aiziešanas no prokurora amata – nebiju īpaši interesējies par bandām un to locekļiem, taču izklausījās, ka šis Džins Ramijs ir visnotaļ svarīgs personāžs. Un tas varētu nozīmēt īpašu attieksmi.
– Jūs apsverat iespēju piedalīties liecinieku aizsardzības programmā? – es jautāju.
– Jā. Problēma tāda, ka šī manis pieminētā slepkavība ir štata, nevis federālā līmeņa lieta.
Štatos netiek realizētas liecinieku aizsardzības programmas, taču federāļi sadarbojas ar vietējiem, ja darījums šķiet vērtīgs. To es izstāstīju Lorenco.
– Tas būs ļoti vērtīgs, – viņš apliecināja.
Tobrīd man nekas cits neatlika – vajadzēja noticēt.
– Bet pagaidām jūs neesat gatavs atklāt informāciju, vai ne? – es pajautāju.
– Absolūti. Bet ir vēl kāda lieta. Ja es izlemšu rīkoties, vai drīkstēšu sazināties ar jums, lai viss norit klusi un mierīgi?
– Domāju, ka tas ir nokārtojams, Lorenco.
Viņš paliecās krēslā uz priekšu. Vaigs likās pietvīcis. – Un jūs nevienam neatklāsiet, par ko mēs runājām. – Šī ir konfidenciāla saruna, ja to jūs vēlējāties zināt.
– Es neko nevēlos. – Viņa acīs pavīdēja dzestrums. Tajās veikli bija atgriezusies bandas locekļa bravūra. – Es pieprasu. Un otrreiz neatkārtošu. Vai mēs sapratām viens otru?
Vienmēr, kad