citu personu.
Es palūkojos uz Šonu. Mēs abi pūlējāmies izlemt, kurš virziens būtu vieglākais.
– Toms cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma, – ārsts turpināja. – Es zinu, ka štats apstrīdēs šādu diagnozi, bet es savu viedokli varu pamatot. Notikušajam tas ir vislabākais izskaidrojums. Manuprāt, sindroma piemērs ir fiksēts video. Un viņa uzvedība liecina par to. Nē, par Irāku viņš man diemžēl nestāstīs, taču tāda izvairība pierāda to, cik slikti viņš jūtas. Vai jums viņš ir sūdzējies par karstumu?
– Jā, – es atbildēju, pamājis ar galvu.
– Karstums viņam atgādina par Irāku. Smacīgā palāta cietuma slimnīcā, protams, nemaz nelīdzinās Tuvo Austrumu tuksnešiem, bet kalpo kā atgādinājums. Un Toms izvairās no visa, kas līdzinās Irākai. – Izklausījās loģiski. – Turklāt viņš pauž vispārēju neieinteresētību. Patiesībā viņš ir fatālists, vai ne?
– Viņš apgalvoja, ka viņam ir vienalga, kurš būs viņa advokāts, un grib, lai prāva beidzas pēc iespējas ātrāk, – es sacīju. – Mēs esam tikušies divas reizes un lielākoties apspriežam to, ka viņš nerunās par slepkavības nakti vai militāro pieredzi. Un viņš nepiekritīs lietas atlikšanai.
Klusums. Advokāti to izmanto, lai apsvērtu un apstrādātu iegūto informāciju, kas palīdzētu papildināt juridiskos argumentus un glābtu klientu. Māksla, nevis zinātne. Fakti mēdz būt dažādi, un tiem ne vienmēr jārindojas kārtīgā, nevainojamā izskaidrojumā.
– Pēctraumatiskā stresa sindroms, – ieminējās Šona.
Es ievilku elpu.
– Piekrītu.
– Lai būtu pēctraumatiskā stresa sindroms, bet viņam jāaizpilda vairākas veidlapas, – ārsts atgādināja. – Pretējā gadījumā mana liecība par slepkavības nakti būs visnotaļ teorētiska.
– Sapratu. – Es nopūtos. Lieta izrādījās daudz sarežģītāka, nekā man sākumā šķita.
– Prāva paredzēta pirmajā decembrī? – ārsts pajautāja.
– Tieši tā. Vismaz pagaidām tā tiek plānots.
– Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kad aicināsiet mani liecināt?
– Patlaban nav. Pirmais decembris ir trešdiena. Mēs izvēlēsimies zvērinātos, tad vairākas dienas aizņems prokuratūras uzstāšanās. Tātad jūsu iznāciens varētu būt apmēram pēc nedēļas. Iespējams, ka astotajā vai devītajā datumā.
– Tas derēs. Septītais gan būtu pagalam nepiemērots.
Es nopūtos.
– Doktor, jums vajadzētu būt pielaidīgākam.
– Tādēļ jau es pavaicāju. Septītajā es noteikti nevaru. Pienākums pret reliģiju.
– Labi… Pret kādu reliģiju?
– Islāmu, – doktors Baraniks atbildēja.
– Ak tā. – Es apstulbu. – Interesanti.
– Kāpēc? Tāpēc, ka es liecināšu par labu cilvēkam, kurš piedalījies militārā operācijā, okupējot musulmaņu valsti?
“Apmēram tā,” es domās atbildēju. “Man nepiemīt izcils politkorektums. Lai gan jāatzīst, ka otra cilvēka piekoptā reliģija man ir diezgan vienaldzīga un es pat īsti nezinu, kāda ir mana attieksme pret savu reliģiju. Es neesmu pārāk jūtīgs.”
Sofians Baraniks pasmējās par manu minstināšanos.
– Nomierinieties, Kolariča kungs! Amerikā musulmaņi ir uzaudzējuši biezu ādu.
“Citādi jau nemaz nevar būt.” Savulaik viņi pāris jūdžu uz rietumiem no mūsu pilsētas darījumu rajona uzbūvēja gigantisku mošeju, kas tika pasludināta par lielāko Vidējos Rietumos. Celtniecība tika pabeigta divtūkstoš pirmā gada vasarā, dažas nedēļas pirms vienpadsmitā septembra. Apstākļus sarežģīja arī nosaukums – “Masjida al-Kādira”. Nelaimīgā kārtā tas ļoti atgādināja nosaukumu teroristu grupai, kas uzbruka Amerikas Savienotajām Valstīm. Tolaik es biju vientuļš prokurors un katru dienu pa ceļam uz darbu gāju garām šai mošejai. Protesti, piketi un draudi turpinājās mēnešiem ilgi, un beidzot musulmaņi piekrita noņemt plāksni ar nosaukumu, kas tomēr palika nemainīts.
Beigās izrādījās, ka mošejas dēļ – cik nu kāds vēlējās tam ticēt – no tuvējās apkārtnes pazuda bandas, narkotikas un algoti slepkavas. Ik mēnesi mošejā dala ēdienu un drēbes, un musulmaņi ir daudz darījuši, lai iekļautos vietējā sabiedrībā.
Es iegrimu domās. “Doktora Baranika reliģija man varētu palīdzēt prāvā. Ja liecības sniegšanas laikā es varētu pieminēt islāmu, viņa vārdi liktos vēl ticamāki. Musulmaņu psihiatru diez vai kāds apsūdzētu pārliekā labvēlībā pret amerikāņu karavīru.”
Viņš pakratīja ar pirkstu.
– Mums jāpanāk, lai Toms runā, Kolariča kungs. Ar mani viņš nerunās. Un ar štata varas iestāžu izraudzītu ārstu arī ne. – Baraniks cieši raudzījās uz mani.
– Jūs uzskatāt, ka viņš runās ar mani? – es pajautāju.
– Labāk lai runā! – Doktors Baraniks paņēma no krēsla atzveltnes savu mēteli. – Citādi mums nav izredžu uzvarēt šai prāvā.
DEVĪTĀ NODAĻA
– Galvenais šajā prāvā ir līdzjūtība, – es sacīju. – Toms Stolers savai valstij atdeva visu. Un tas viņu sagrāva, piedevām izraisot pēctraumatiskā stresa sindromu, kas savukārt ierosināja šizofrēniju. Viss sagāja grīstē. Notika traģēdija, taču Toms Stolers ir tāds pat upuris kā Ketija Rubinkovska.
– Varbūt arī nav. – To pateica mans privātdetektīvs Džoels Laitners. Viņš bija atraisījis kaklasaiti un uzlicis kājas uz galda. Nereti – un tas nozīmē, ka trīskārt nedēļā – mēs ar Džoelu kopā iedzeram. Viņš ir divas reizes pamests vīrs, briesmīgs brunču mednieks un laimīgs dzērājs.
– Kas tad notika ar nepieskaitāmību? – pavaicāja mūsu jauniņais Bredlijs Džons. Atšķirībā no Džoela viņš cerēja šo un to iemācīties.
– Nepieskaitāmība ir mūsu teorija, – es atbildēju. – Mēs to argumentēsim, kā vien pratīsim. Taču tas ir instruments. Ar tā palīdzību mēs pasniegsim informāciju zvērinātajiem. Lai izraisītu līdzjūtību. Un lai viņi nealktu piespriest mūža ieslodzījumu vienam no mūsu nācijas brašākajiem karavīriem. Mums nepieskaitāmība jāpierāda ar skaidriem un pārliecinošiem argumentiem, bet manā rīcībā nav pat niecīgu. Toms prata nošķirt labu no ļauna. Par to liecina atvainošanās upurim. Un pēc slepkavības viņš nozaga rokassomu, tālruņa aparātu un kaklarotu. Tādēļ es neloloju ilūzijas, ka mēs varam uzvarēt šai prāvā. Bet es ticu, ka procesa gaitā mēs piespiedīsim zvērinātos domāt vajadzīgajā, proti, attaisnošanas virzienā.
– Taču viņam bija halucinācijas par Irāku, vai ne?
Laitners slinki (lasiet – augstsirdīgi) pagrieza galvu uz jaunā Bredlija pusi.
– Tu domā, ka viņš atvainojās Al-Kāidas kaujiniekiem, kad šāva uz tiem?
– Varbūt. – Šona todien bija apģērbusies ļoti eleganti, jo grasījās doties uz tiesu. Gaišie mati likās mazliet atauguši un piemīlīgi ieskāva seju. Un viņa bija uzlikusi tās neglītās bibliotekāru brillītes melnā raga ietvarā, kuru dēļ Džoels nemitīgi smīkņāja. – Nopietni, – viņa piebilda. – Varbūt