Nav īstais laiks atkāpties. Tagad ir laiks rīkoties. Brāļi, vai es skaidri izteicos?
– Jā, kungs. – Atbilde bija vienbalsīga.
– Ļoti labi. – Menings apsēdās un pielieca galvu. – Lūgsimies!
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
– Viņš nošauj Ketiju Rubinkovsku, pieiet pie līķa un nozog rokassomu, mobilo tālruni un kaklarotu. – Šona aizlika matu cirtu aiz auss. – Kā tas sader ar pēctraumatiskā stresa sindromu? Viņš atceras kādu brīdi Irākā, nošauj viņu un tad aplaupa?
Gulēdams uz dīvāna sava kabineta stūrī, es pametu futbolbumbu gaisā un noķēru, kad tā krita atpakaļ.
– Reiz es redzēju filmu, kurā kareivis izzaga cigareti no kabatas mirušam ienaidniekam. To laikam dēvē par kara laupījumu.
– Laikam. Diemžēl līdzjūtību tāda rīcība neizraisa, bet tieši tas ir mūsu galvenais arguments.
– Neaizmirsti, ka Toms viņai atvainojās.
– Jā, lieliski. “Man ļoti žēl, ka nošāvu tevi, patiešām žēl, bet es neuzskatu, ka ir jēga laist garām naudiņu no tava maka.” Klausītāji laimē staro.
Šona piemiedza ar aci. Viņa bija mana labākā draudzene, mana glābēja. Pavisam nesen viņa panāca, ka es atsāku reāli skatīties uz dzīvi, un piespieda kabinetu dalīt ar viņu. Kad zaudēju sievu un meitu, es biju gatavs izmest savu jurista karjeru mēslainē. “Hm, interesanti, kā es būtu pelnījis iztiku? Varbūt kļūtu par astronautu. Vai ļautos rodeo valdzinājumam. Lai gan nekad neesmu jājis ar zirgu, par mustangu nemaz nerunājot.”
Es turpināju mētāt bumbu.
– Ir vēl ļaunāk. Uz Toma apģērba nebija asins traipu, vai ne? Tas rakstīts policijas protokolā. Bet tu taču redzēji to asins lāmu ap līķi!
Šona pētīja notikuma vietas fotogrāfijas.
– Tev taisnība. Viņš paņēma rokassomu un mobilo tālruni un norāva no kakla ķēdīti, bet nenotraipījās ar asinīm.
Lai to izdarītu, ir sevišķi jāpapūlas.
– Zinu. Tātad mūsu uzdevums kļūst vēl sarežģītāks. Vispirms mēs uzburam ainu ar karavīru kaujas karstumā un pēc tam atzīstam, ka viņš uzmanījies, paņemot upura mantas.
– Varbūt karavīri patiešām aplaupa ienaidnieku, – Šona iebilda. – Mums jāatrod kāds, kas to apstiprina.
– Par to esmu jau domājis. Laitners patlaban meklē lieciniekus. Tos, kuri vairs nav Irākā.
– Oho! Bandītu šaudīšanās! – Šona iesaucās.
– Ko? – Es palūkojos uz kolēģi. Viņa klikšķināja ar peli, pārlūkojot internetu. Tika ieslēgta gaisma, es piecēlos sēdus un pajautāju: – Kas noticis?
Šona paraustīja plecus.
– Pagaidi drusku! – Viņa veikli lasīja kādu rakstu. – Lorenco Faulers? Ei, vai viņš…
– Nolādēts! – Es pielēcu kājās un sāku lasīt Šonai pār plecu. Piecdesmit divus gadus vecais Kaparelli noziedzīgās ģimenes loceklis Lorenco Faulers atrasts miris Rietumu Ārondeilas divtūkstoš septiņsimtajā kvartālā. Publikāciju papildināja fotogrāfija, kurā nabaga Lorenco redzams saļimis pie stiklotām durvīm ar uzrakstu “Jaunas un lietotas grāmatas ar apbružātiem vākiem”.
– Lode rīklē un pa vienai katrā ceļgalā. – Šona ievaidējās. – Jēziņ!
Atmiņā atausa mūsu tikšanās. Lorenco bija nonācis nepatikšanās – vismaz pats viņš tā domāja –, jo piekāvis striptīza kluba īpašnieku. Viņš gribēja noslēgt darījumu ar prokuratūru, ja tiktāl vispār nonāktu, nododot Kaparelli bandas algotā slepkavas vārdu.
– Vai tev ir alibi par pagājušo nakti? – Šona vaicāja.
– Mjā… Lorenco Faulers.
– Nopietni, Džeison! Vai viņš izstāstīja kaut ko tādu, kas varētu palīdzēt policijai?
– Protams, es tūdaļ skriešu un izstāstīšu visu policijai, laužot noteikumu par konfidencialitāti advokāta un klienta attiecībās. Un pa ceļam piestāšu štata Augstākajā tiesā un atdošu savu jurista licenci.
Šona pagriezās, lai palūkotos uz mani.
– Es, puis, esmu tava partnere firmā. Un protu klusēt. Vai Faulers tev kaut ko izstāstīja?
“Nabaga Lorenco! Izskatās, ka viņa bažas bijušas pamatotas,” es klusībā prātoju.
– Viņš ziņoja par Džinu Ramiju, – es sacīju. – Tas ir bandas algotais slepkava.
Rakstā bija minēts, ka lodes ķērušas rīkli un ceļgalus. Pietiktu ar šāvienu rīklē. Tērēties uz ceļgaliem nemaz nevajadzēja. Tas izskatījās pēc soda izpildes.
Pēc paziņojuma, kas nodots līdz ar slepkavību.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Toriju es satiku pie Dīra zāles Svētās Margaritas koledžas pilsētiņā. Mugurā viņai bija tas pats baltais mētelis, galvā pelēka vilnas naģene, un plecā karājās mugursoma. Viņa parādījās līdz ar studentu straumi, kas plūda ārā pa gotiskajām durvīm, uztvēra manu skatienu un devās lejup pa kāpnēm. Lai gan viņa nesmaidīja – šīs sievietes smaidu es vēl netiku redzējis –, izteiksme sejā tomēr bija patīkama. Pareizais vārds droši vien būtu – piesardzīga.
Pamazām satumsa, kļuva arvien aukstāks. Mēs devāmies prom pa ielu. Apledojums uz ietves mijās ar netīrām peļķēm.
– Ko tu studē? – es vaicāju.
Viņa uzmanīgi palūkojās uz mani.
– Matemātiku.
– Ko iesāksi ar grādu matemātikā?
– Mācīšu citus. Noteikti.
– Ko?
– Varbūt mazus bērnus, – viņa attrauca.
– Tev patīk bērni? – Uz šo muļķīgo jautājumu Torija neatbildēja. “Kāpēc lai viņa gribētu mācīt bērnus, ja viņai tie nepatiktu?” Es mēģināju vēlreiz: – Tev pašai ir bērni?
– Nē.
Atskārtis, ka var sekot pretjautājums par to pašu tematu, es ievilku elpu. Tomēr viņa tikai iedama cieši nolūkojās uz mani.
– Ko dari tu? – viņa vaicāja.
– Es esmu advokāts. Kriminālajiem. Piedod, pārstāvu tos, kas apsūdzēti kriminālnoziegumos.
– Vai grūti?
– Brīžiem. Prokuratūrai ir krietni vairāk resursu. Parasti cīņa ir nevienlīdzīga.
Kādu mirkli Torija klusēja. – Ne jau to es gribēju zināt.
– Zinu. Tu vaicāji par manu sirdsapziņu?
Viņa atkal pagriezās pret mani.
– Kā esmu pamanījusi, tev patīk minēt, ko cilvēki domā. Kā jau vīrietim. Alfa tēviņam.
– Tiešām? Vai es gribu visu kontrolēt?
– Tā varētu teikt.
– Varbūt tev, Torij, vajadzētu specializēties psiholoģijā.
– To pašu es domāju par tevi.
– Pieredze ir vislabākā psihoanalīze, – es sacīju.
– Kas to teicis?
– Es.