sakiet, kas man tālāk jādara? – viņš jautāja. – Es izdarīšu visu, kas jums vajadzīgs.
DIVDESMITĀ NODAĻA
Detektīvs Gerijs Boksers ieveda mani nopratināšanas telpā. Rokā viņam bija mape un pierakstu blociņš. Tos viņš nometa uz galda un pamāja man.
– Kāpēc jūs interesējaties par Lorenco Fauleru? – detektīvs jautāja.
– Dažas dienas pirms slepkavības viņš ieradās pie manis birojā. Pēc jurista padoma. Lietu es neuzņēmos, taču viņš izstāstīja savu problēmu. Kaut es varētu jums visu atklāt!
Boksers atvēra plaukstu. Viņš bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs, ar retiem gaišiem matiem un dziļi iegrimušām acīm. Pa muti viņš viļāja zobu bakstāmo.
– Viņš ir miris, – detektīvs atgādināja. – Un par konfidencialitāti vairs neuztraucas.
– Taču viņam ir tiesības uz to. Tās nebeidzas līdz ar nāvi.
– Labi, jūs nedrīkstat man atstāstīt jūsu sarunu. Kāpēc jūs ieradāties?
– Iedomājos, ka varētu jums uzdot dažus jautājumus.
– Uzdot jautājumus man? – Viņš izteiksmīgi izvalbīja acis.
– Labi, lai iet. Bet es neapsolu atbildēt.
– Vai esat dzirdējis par striptīza klubu “Pupi”?
Kādu brīdi detektīvs nesatricināmi raudzījās uz mani kā pokera spēlētājs, pēc tam atslābinājās.
– Mjā, iespējams, mēs gribējām viņu arestēt par to noziegumu. Divas dienas pirms slepkavības mēs pamatīgi nokausējām Lorenco. Jūs to droši vien zināt?
– Tādu apgalvojumu es ne apstiprinu, ne noliedzu, – es atbildēju.
Boksers ar pirkstiem pabungoja pa galdu.
– Jūs neesat Kaparelli advokāts. Ja Lorenco ieradās pie jums, tad gribēja tikt projām no bandas. Viņš gribēja neatkarīgu advokātu. – Uz mirkli aizdomājies, detektīvs pamāja ar galvu. – Lorenco apsvēra iespēju slēgt darījumu. Piegādāt iestādēm svarīgu informāciju. Un mēs spriežam, ka banda viņu novāca. Viņš bija kļuvis par traucēkli. Varbūt viņš mēģināja pielikt punktu noziedzīgajai darbībai. Labojiet, ja es kļūdos. – Es klusēju, un detektīvs turpināja: – Un tāpēc Kaparelli mēģināja atbrīvoties no viņa. Kā no traucēkļa. – Viņš meistarīgi pārvietoja zobu bakstāmo no viena mutes kaktiņa uz otru. – Tas nav nekāds īpašais noslēpums. Protams. Taču es sapratu, ka detektīvs vēlas nesteidzoties izmantot manu klusēšanu, lai iegūtu informāciju.
– Varbūt Lorenco atklāja jums kādas svarīgas ziņas?
– Varbūt, – es atbildēju. – Bet varbūt arī ne.
– Varbūt jā, bet varbūt arī nē. – Boksers bija nolēmis pārspēt mani pacietībā.
– Jūs spēlējat kārtis? – es pajautāju.
– Nē, – viņš atbildēja, papurinājis galvu. – Savulaik spēlēju pokeru. Un jūs?
– Man patīk cita spēle, – es atzinu. – Dodu priekšroku ramijam.
Detektīvs savilka muti greizā smaidā. Joku viņš bija uztvēris.
– Smieklīgi, – viņš sacīja. – Kaparelli bandā ir cilvēks ar šādu iesauku.
– Kāda sagadīšanās! – es iesaucos.
– Mēs nezinām viņa īsto vārdu. Lai gan dažiem pilsētas centra brūnajā ēkā noteikti gribētos to uzzināt. Un dažiem maniem kolēģiem arī.
– Un man arī, – es pavēstīju.
Boksers sarauca pieri. Viņa cerības pamazām sabruka.
– Tātad Lorenco jums neko neizstāstīja. – Viņš atkal sāka bungot pa galdu. – Vai tas bija darījuma galvenais varonis?
– Es rīkotos pretēji ētikai, ja atbildētu uz šo jautājumu.
– Protams. Jā.
– Spriežot pēc avīzēm, Lorenco Fauleru ir nogalinājusi banda, – es sacīju. – Viens šāviens kaklā, pa vienam katrā ceļgala bļodiņā.
– Viņi nerīkojas pārāk izsmalcināti.
– Iespējams, jūs nevarat patlaban atbildēt, bet – vai tas varētu būt Džins Ramijs?
Nopūties Boksers paraustīja plecus. Bija sarežģīti spriest, vai viņš nespēj izlemt, ko drīkstētu stāstīt civilistam.
– Grūti pateikt, advokāt. Katrā ziņā tas bija izcils šāvējs. Nav daudz tādu, kas spēj raidīt tik precīzus šāvienus no tik liela attāluma.
– Čaulītes? – es jautāju.
– Nē, nē. Nebūt ne. Pirmā šāviena trajektorija, brūces veids, apdeguma pēdu trūkums… Šauts noteikti no paliela attāluma. Ceļgala bļodiņas sašautas, kamēr Lorenco bija pie grāmatveikala durvīm, un uzbrucējs neatradās ne uz ietves, ne ielas malā. Tā apgalvoja divi aculiecinieki, kas tobrīd stāvējuši uz stūra.
– Šāvējs bijis ielas pretējā pusē? Notupies starp automašīnām?
Boksers pasmaidīja. Dalīties plašākā informācijā viņš nevēlējās, taču izskatījās, ka mans minējums ir pareizs. Viņš paliecās tuvāk.
– Es uzdošu jums tiešu jautājumu, lai nepaliktu kāda nesaprašanās par tām spēlēm, ko mēs spēlējam. Vai jūs zināt, kas ir Džins Ramijs?
– Nē.
– Tad varu paziņot, ka jums atvēlētais laiks ir beidzies. – Detektīvs pāri galdam paslidināja man savu vizītkarti. Es paslidināju viņam savējo. Un tad es izslīdēju no policijas iecirkņa ēkas.
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA
Mēs ar Toriju un Džoelu Laitneru pastaigājāmies pa Ārondeilas avēniju. Saule draudēja paslēpties aiz nekustamā īpašuma. Naktī nebija snidzis, taču nokrišņi tika solīti, tādēļ es vēlējos savu misiju izpildīt, iekams laika apstākļi sabojājas.
Rietumu Ārondeila pamazām pārvērtās par jauno Boiztaunu. Tiklīdz kādā rajonā uz dzīvi apmetās plašāka geju kopiena, tas kļuva par naktsklubu, kafejnīcu, mākslas salonu un modes preču veikalu meku. Dažas no šīm iestādēm bija pārkāpušas piedienīguma robežas. Bāri savu īpašo piedāvājumu reklamēja uz tāfelēm gar ietvēm. Apģērbu veikala skatlogā bija manekens ādas siksnās.
Manā bērnībā teritorija aiz Ārondeilas avēnijas un Koultera ielas krustojuma bija aizliegtā zona. Iztēlojieties sarkano lukturu rajonu Amsterdamā! Atšķirība tikai tā, ka sievietes nesēž skatlogos. Striptīza klubi saglabājās līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad sākās ģentrifikācija un pilsēta steidza tos iznīdēt, mainot zonējumu, kas gadiem ilgi tika apstrīdēts tiesā. Džeimss Medisons varbūt nekad nebija iedomājies, ka viņa iemīļotais Pirmais konstitūcijas labojums varētu attiekties uz kailām sievietēm, kas divdesmit dolāru dēļ groza dibenus pusmūža vīru klēpjos.
– Tu izcili proti izklaidēt meiteni, – Torija piezīmēja, kad mēs sasniedzām Rietumu Ārondeilas divtūkstoš septiņsimto kvartālu.
– Tu gribēji zināt, ko nozīmē aizstāvēt kriminālnoziegumā apsūdzētu cilvēku, – es attraucu. – Tā, lūk, tas notiek.
Laitners palūkojās uz mums.
– Šī