tas ir lielisks šāviens. – Hiltons pavīpsnāja.
Džoels Laitners bija domājis tāpat. Manās smadzenēs kaut kas sakustējās. Noformējās kāda atskārta.
– Jums vajadzētu liecināt, – es ieminējos. Sirds zaudēja ritmu, kad iztēlojos izteiksmi tiesneša Bērtranda Neša sejā. Par atklājumiem izmeklēšanas gaitā bija jāpaziņo trīsdesmit dienas pirms prāvas. Tagad bija atlikušas tikai divdesmit septiņas. Man būs vajadzīga tiesas atļauja, lai iesniegtu attiecīgos dokumentus. Un tiesnesim šādās lietās nebija humora izjūtas.
Hiltons nopūtās un piecēlās no sola. – Tas jāizlemj Tomam, – viņš noteica.
– Toms neiesaistās.
– Paklau, puiši! – Šķita, ka Hiltons beidzot sajutis, cik auksts ir laukā. Viņš sabāza rokas kabatās. – Es ar jums sarunājos tikai tāpēc, ka Toms atsakās to darīt. Vai nespēj. Šī informācija jums bija vajadzīga. Varbūt viņam tas būs kā grūdiens. Bet tiesā es liecināšu tikai tad, ja Toms piekritīs. – Viņš stingri palocīja galvu. – Vai skaidrs?
Tieši to es gaidīju. Ideāla šī situācija nelikās. Ketija Rubinkovska bija vairāk nekā divdesmit gadus veca neapbruņota baltādaina sieviete, nevis irākiešu meitenīte ar ūdenspistoli. Viņai iešauts pierē ar pistoli, nevis krūtīs ar šauteni. Un klusa Amerikas pilsētas iela janvārī noteikti nelīdzinās svilinoša karstuma apņemtam briesmu perēklim Irākas pazemes tunelī.
Varētu apgalvot, ka ir daudz netiešu pierādījumu, piemēram, ieroča izvēlē – armijā izmantotas šautenes nav tik pieejamas tādam klaidonim kā Toms. Diemžēl bija arī jāatzīst, ka aizstāvības argumenti ir tālu no izcilības.
Vienalga, es jutos tuvu atrisinājumam. Vēl vairāk – pat tāds ciniķis kā es aptvēru, ka tā patiešām noticis. Tā bija patiesība.
Un patiesība mani satricināja vairāk par visu. Ne vienmēr advokāts meklē patiesību. Prokuratūra meklē pierādījumus, lai nostiprinātu apsūdzību, savukārt advokāts meklē iespējas to izgāzt. Prokuratūra mēģina visu izskaidrot, savukārt advokāts cenšas visus apmulsināt. Kā es teicu Torijai: “Lielākā daļa manu aizstāvamo ir vainīgi.” Šāds secinājums novēla kādu nastu no maniem pleciem. Es joprojām pūlēšos uzvarēt prāvā, taču arī zaudējums – lai kā man nepatiktu zaudēt – manu vairogu neiedragās. Dziļi sirdī es biju pārliecināts, ka mani klienti ir saņēmuši pēc nopelniem. Taču tagad es jutos citādi. Tagad es skaidri zināju, ka tonakt mans klients cietis no pēctraumatiskā stresa sindroma. Tas vairs nebija tikai arguments. Tā vairs nebija teorija.
Toms Stolers būtu jāattaisno. Un tas, kur viņš pēc prāvas nonāks – cietumā vai slimnīcā –, bija pilnībā atkarīgs no manis.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
Bobijs Hiltons lūkojās cauri biezajam stiklam un tad paskatījās uz mani, it kā gribētu kaut ko sacīt.
Vēl pavisam nesen viņš bija piedalījies uzbrukumos namiem, kur viņu sagaidīja dumpinieki ar vareniem ieročiem rokās. Un skaidri zināja, ka ikviens ceļš, pa kuru viņš iet, var būt aprīkots ar improvizētiem spridzekļiem. Viņš bija atradies teritorijās, kur vairums cilvēku viņu ienīda un ilgojās pēc viņa nāves.
Tagad viņš nervozēja kā skolas puika. Viņam drebēja ceļgali, lai gan vajadzēja vien apsveicināties ar senu draugu.
– Vai jums šķiet, ka tas varētu… izraut viņu no čaulas? – Hiltons man vaicāja.
– Par to neuztraucieties, – es atbildēju. Tobrīd atvērās durvis telpā, kas atradās aiz stikla. – Tikai aprunājieties.
Sargs pieveda Tomu Stoleru pie krēsla. Man kā advokātam bija ļauts pasēdēt viņam blakus, bet citiem noteikti bija jāatrodas viesu telpā.
– Sveiks, Lū, – trīsošā balsī sacīja Hiltons un piespieda plaukstu pie stikla.
Man Toms likās tāds pats kā agrāk – izspūris, aizmirsies un apātisks. Medikamentu izraisītais tiks joprojām nebija rimies. Turpretī seržants Roberts Edvards Hiltons bija iepazinis viņu citos apstākļos.
Es nostājos telpas stūrī, lai abi varētu netraucēti aprunāties.
Kādu brīdi šķita, ka Toms nepazīst Bobiju, bet apsēdies viņš stingri ieskatījās cīņubiedram acīs un atkal novērsās.
– Sveiks, – viņš atbildēja.
– Kā tev… tas ir… – Hiltons nezināja, ar ko sākt. Ir grūti saviesīgi pļāpāt, ja draugs apcietināts par slepkavību.
– Sveiks, – Toms atkārtoja. – Sveiks… Bob.
– Vai tev te klājas labi, Lū? Cik nu tas iespējams…
– Te ir… karsts. Ļoti karsts. – Toms lūkojās sev klēpī.
– Šķiet, ka tev trūkst pārtikas, – Hiltons ieminējās. – Bet ēdiens noteikti ir labāks par sausajām uzturdevām, vai ne? – Viņš vārgi iesmējās. Toms palika vienaldzīgs.
– Dārzeņi garšo pēc mēsla, – Toms sacīja. Manā ieskatā visi dārzeņi garšo pēc mēsla.
– Sveiciens tev no Klapa un Raša! Es viņiem izstāstīju, ka ciemošos pie tevis.
– Labi. – Toma skatiens pievērsās it visam, tikai ne ciemiņam.
Hiltons jutās neomulīgi. Toms nelabprāt iesaistījās sarunā, turklāt tagad noteikti atšķīrās no tā drauga, ko Hiltons bija iepazinis Irākā.
– Lū, – Hiltons iesāka, – es izstāstīju tavam advokātam par tuneli. Visu. Un pateicu, ka tādā situācijā būtu rīkojies līdzīgi. Tu mēģināji viņu brīdināt un nezināji…
Toms pagrieza galvu uz kreiso pusi, it kā viņa uzmanību būtu piesaistījis kāds troksnis. Skatiens likās ieurbjamies sienā.
– Tev ir labs advokāts, Lū. Vai tev tā nešķiet? Viņš grib tev palīdzēt. Ļaujies! Vai tu vari aprunāties ar viņu par to, kas notika tajā naktī, kad tika nošauta sieviete?
Šķita, ka Toma smadzeņu dators ir sasalis. Viņš pat nepakustējās. Ja elpojot necilātos krūtis, būtu grūti noteikt, vai viņš ir dzīvs.
Hiltons nodūra galvu. “Savulaik Toms bija viņa komandieris, kurš iemantojis karavīru cieņu un labvēlīgu attieksmi,” es prātoju. “Noteikti ir smagi redzēt, cik salauzts viņš tagad ir. Turklāt nav zināms, kādi dēmoni plosa paša Hiltona dvēseli. No kara bez brūcēm nepārnāk neviens.”
– Es neatceros, – Toms izgrūda.
Tanī brīdī Hiltons izslējās. Tāpat kā es savā stūrī. Doktors Baraniks jau brīdināja, ka cilvēkiem ar pēctraumatiskā stresa sindromu ir raksturīga amnēzija. Tomēr es biju cerējis, ka Toms atcerēsies vismaz kādu epizodi no nakts, kad tika nošauta Ketija Rubinkovska. Atcerēsies, lai palīdzētu doktoram Baranikam un zvērinātajiem.
Man joprojām nebija liecinieku. Toms nerunāja par to, kas noticis. Nebija neviena, kas būtu dzirdējis, kā Toms uzkliedz Ketijai Rubinkovskai: “Nomet ieroci!” Vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu. Neviena, kas liecinātu, ka šī jurista palīdze jebkā apdraudējusi Tomu. Neviena notikuma, uz kuru es varētu norādīt, lai apgalvotu, ka Toms Stolers cietis no pēctraumatiskā stresa sindroma.
Man nebija nekā. Tikai ārsta izvirzīta hipotēze.
Nespēdams no Toma kaut jel ko izvilināt, Bobijs Hiltons pievērsās nesvarīgākām lietām. Viņš izstāstīja draugam par iecerēto darbu tēva picērijā Rasīnā un iespēju vēlāk to pārņemt, par savu aizraušanos un nemitīgi apjautājās, vai viņam kaut kas ir vajadzīgs, taču