Tomu dienējuši ārzemēs. Man vajadzīgs kāds, kurš liecinās par notikumiem tālajā valstī un arī par Tomu. Ja pats viņš neko nestāstīs, tad šie cilvēki varbūt neklusēs. Cerams… nespēju noticēt, ka es to saku… Cerams, ka viņš tur kādu pārīti ir nogalinājis.
– Un pats labākais būtu, ja izdotos pierādīt, ka Toms nogalinājis divdesmit gadus vecu sievieti, jo viņa izkāpusi no sava automobiļa un mērķējusi uz mūsu aizstāvamo ar ieroci?
– Jā, Džoel, tas būtu izcili. – Tas bija atgādinājums par to, cik sarežģīta varētu izvērsties šī lieta. Pēctraumatiskā stresa sindroma izpausmes, kā norādīja doktors Baraniks, parasti tiek pastiprinātas apstākļos, kas ir līdzīgi traumatiskam gadījumam cilvēka pagātnē. Bet ikvienam būtu grūti iztēloties, kā jauna, trausla, labi ģērbta sieviete varētu Tomam Stoleram atsaukt atmiņā Irāku. Diemžēl citu argumentu mūsu rīcībā nebija. – Bredlij, – es turpināju, – pārbaudi arhīvus! Man vajadzīgs ikviens spriedums, kas publicēts pēctraumatiskā stresa sindroma sakarā. Valsts apmaksāto aizstāvju birojs mazliet ir pētījis, bet tu, lūdzu, paskaties vēlreiz. Es gribu zināt, kādi faktori var traucēt aizstāvībai, kā var hipotētiskus pieņēmumus izmantot pret nopratināšanā iegūtu informāciju un tamlīdzīgi. Man vajadzīgi piemēri no lietām, kurās apsūdzētais ir atteicies runāt par notikušo, tomēr ticis sveikā cauri. Neaizmirsti, ka dažas jurisdikcijas ņem vērā Maknotena likumu vai afekta stāvokli, nevis Amerikas Tiesību institūta nostādnes. Būtu labi, ja tev izdotos kaut ko atrast jurisdikcijā, kas tāpat kā mēs ievēro institūta norādījumus. Bet derēs jebkas.
– Sapratu, sapratu. – Bredlijs šķita aizrāvies ar šo lietu. – Un tu, Šona, – es sacīju, – izpēti tiesu medicīnas ekspertu secinājumus par asins traipiem un upura medicīnisko stāvokli. Mums taču nav akli jāpieņem, ka šaušana notika tieši tā, kā apgalvo apsūdzība. Ja mums vajadzēs algot to puisi – kā viņu sauca? Pīterss? –, tad apspriedīsimies. Mēs to varam!
– Kad būsi pabeigusi, Šona, – Džoels piebilda, – atnāc pie manis. Mēs attaisīsim pudeli vīna un papļāpāsim.
Šona izvalbīja acis un pamāja man.
– Ko darīsi tu?
Izstaipījis rokas, es sacīju:
– Es? Piespiedīšu Tomu Stoleru aprunāties ar mani.
DESMITĀ NODAĻA
Lorenco Faulers bija precēts cilvēks, tādēļ ar Sašu vajadzēja tikties viņas dzīvoklī. Precīzāk gan būtu teikt, ka viņa dzīvoklī, jo viņš pats to bija pircis un tagad maksāja par pakalpojumiem un nodokļus. Māja atradās vienā no elegantākajām vietām plaukstošā pilsētas rajonā. Saša būtu izvēlējusies citu, taču uzskatīja sevi par mākslinieci un neiebilda pret šo pilsētas daļu.
Faulers apturēja savu automobili krietnu gabalu no mājas, izkāpa un uzslēja mēteļa apkakli. Bija tumšs un auksts. Viņš piesardzīgi palūkojās apkārt.
Nekādu draudu nemanīja.
Viņš neievēroja arī Pīteru Ramīni, kurš sēdēja automobilī ielas malā, rokas sabāzis kabatās.
Sašas dzīvoklī Faulers ieradās deviņos četrdesmit. Ikviens, kurš mēģinātu aplēst Lorenco pārvietošanās grafiku, spriestu, ka šajā dzīvoklī viņš pavadīs vismaz četras stundas un tad atgriezīsies mājās. Viņš vienmēr atgriezās mājās un pie Sašas naktis nepavadīja.
Pēc nepilnām piecām stundām Lorenco izkāpa no lifta daudzdzīvokļu mājas foajē. Viņš pamāja konsjeržam – bez vainas apziņas vai mulsuma sejā. Pēc vakara pie Sašas viņš allaž jutās labi. Šī ukrainiete prata uzvārīt piparotas desiņas un gultā taisīja tādus akrobātikas trikus, ka olimpiskajās spēlēs iegūtu zelta medaļu. Pēc puspudeles vīna, maltītes un seksa viņš jutās mazliet apreibis. Bet tieši tāds atpūtas mirklis viņam bija nepieciešams.
Dzestrais rīta gaiss iegrūda Fauleru atpakaļ skarbajā realitātē. Pēdējā laikā pagalam neveicās. Tas striptīza kluba īpašnieks, kuru Lorenco bija pārmācījis ar beisbola nūju, pirms divām dienām nomira. Policija bija meklējusi Lorenco kokmateriālu noliktavā un atkal atgriezīsies nākamajā dienā. Pols Kaparelli būs neapmierināts.
Pēdējā laikā Pols vienmēr bija neapmierināts. Agrāk tā nenotika. Federāļi nemitīgi elpoja pakausī, taču mūsdienās novērošana bija tik izcila, ka cilvēks nekur nevarēja justies drošs. Pols sarunājās tikai ar tiem, kas sēdēja blakus un čukstēja ausī.
“Tātad – ko domātu Pols, ja uzzinātu, ka policisti vēlas apspriesties ar mani par mirušu striptīza kluba īpašnieku?” Lorenco Faulers nodrebēja un atminējās savu sarunu ar advokātu Kolariču. Likās, ka viņš nevairītos palīdzēt. Daži advokāti, izdzirdējuši par bandu, tūdaļ atteicās no sadarbības, turpretī Kolaričs tāds nešķita. Piedevām viņš izrādījās nekaunīgs – pasaulē nebija daudz tādu, kas uzdrošinātos rupji atteikt Kaparelli bandas loceklim. “Un tomēr… ja man vajadzētu, viņš noteikti palīdzētu. Un apmaiņā es varētu piedāvāt ziņas par Džinu Ramiju. Tad federāļi man piedotu gan striptīza klubu, gan visus pārējos noziegumus, kuros izvirzījuši apsūdzības. Ja novāc Džinu Ramiju, Pols paliek bez labākajiem muskuļiem, bez viena no uzticamākajiem cilvēkiem. Tātad manā rīcībā ir vērtīga informācija. Un tā būtu mana biļete uz citu dzīvi. Uz kādu siltu vietiņu. Tur būtu arī dzīvoklītis Sašai, ja viņa piekristu braukt līdzi. Vai piekristu?”
Bet piepeši Lorenco pārņēma ļaunas priekšnojautas. Un tām viņš bija paradis ticēt, tādējādi četrdesmit divus gadus spējot izvairīties no nāves, turklāt trīsdesmit četrus no tiem pavadot Kaparelli bandā.
Viņš palēnināja soli un no bikšu aizmugures kabatas izņēma savu Beretas sistēmas pistoli. Ielas bija tukšas. Tuvākie bāri atradās divu kvartālu attālumā. Ja neņem vērā iemīlējušos pārīti uz stūra, Lorenco jutās pilnīgi pārliecināts, ka ir viens.
Tomēr savam automobilim viņš tuvojās ar plašu loku, lai varētu ielūkoties aizmugures sēdeklī. Tur neviena nebija. Riņķodams ap transportlīdzekli, viņš pamanīja uz zemes puķi un zīmīti un spēji apstājās.
Šajā īsajā acumirklī lode ieurbās viņa balsenē. Sagrīļojies viņš spēra vairākus soļus atmuguriski un atsitās pret aizķēdētām lietotu grāmatu tirgotavas durvīm. Viņš mēģināja izslieties un pacelt ieroci, taču locekļi vairs neklausīja.
Otra lode sašķaidīja Lorenco kreiso ceļgalu, trešā – labo.
Lorenco sabruka pie grāmatveikala durvīm.
Viņš mēģināja kliegt, taču no rīkles izplūda vien kaut kas silts un lipīgs.
“Tev tika dota iespēja,” Lorenco pēdējā brīdī nodomāja.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
Es atkal iemaldījos “Pie Vika” – bārā, kam devu priekšroku, ja nespēju atrast kompanjonus iedzeršanai. Ja tu sasniedz trīsdesmit piecu gadu vecumu, tad piepeši izrādās, ka lielākajai daļai tavu draugu ir sievas un bērni, tāpat kā man kādreiz. Un, lai arī pieci martini brīnišķīgā vietējā krodziņā pirmdienas naktī izklausījās pievilcīgi, viņiem allaž izvirzījās citas prioritātes. Un arī man tādas kādreiz bija.
Sēdēju es ierastajā vietā – puslokā izvietotās bāra letes vienā galā – un biju manāmi iereibis, jo dienā aizmirsu paēst. Bārs jau bija patukšs, un es piepeši atcerējos notikumu ar tiem diviem tipiem, kas pirms divām dienām uzmācās dāmai.
Tad es aizdomājos par Tomu Stoleru un maniem trim nesekmīgajiem mēģinājumiem atklāti izrunāties ar viņu. Šona apspriedās ar mūsu ekspertu doktoru Baraniku,