un nekad neapšaubīja Venēcijas mājsaimniecības tēriņus, piešķīra viņai glītu kabatas naudu un, viņai pašai par pārsteigumu, pēc savas nāves bija atstājis Venēcijai apaļu summu.
Tas bija noticis pirms trim gadiem, mēnesi pēc varonīgās uzvaras pie Vaterlo un – gluži negaidīti – pēc liktenīgas triekas lēkmes. Bērniem tas sagādāja pārsteigumu, taču ne bēdas.
– Patiesībā, – sacīja Venēcija, izraisot sašutumu laipnajā lēdijā Denijā, – mēs daudz labāk iztiekam bez viņa.
– Bet mana dārgā! – noelsās viņas gaišība, kura bija ieradusies muižā, lai piekļautu nabaga bāreņus pie savām kuplajām krūtīm. – Jūs esat zaudējusi prātu aiz bēdām!
– Nepavisam ne! – Venēcija smiedamās atbildēja. – Kāpēc, kundze? Cik daudz reižu jūs esat teikusi, ka viņš ir visnepiemērotākais tēvs?
– Bet viņš taču ir miris, Venēcij!
– Jā, taču tas nenozīmē, ka tagad viņš izjūt pret mums lielāku sirsnību nekā tad, kad bija dzīvs, kundze. Ziniet, viņš ne reizes nemēģināja iekarot mūsu mīlestību, tāpēc nevar gaidīt, ka mēs sērosim pēc viņa.
Nespēdama uz to atbildēt, lēdija Denija tikai palūdza meitenei nerunāt tādas lietas, un steidzās apjautāties, ko viņa ir ieplānojusi darīt. Venēcija atbildēja, ka viss esot atkarīgs no Konveja. Kamēr viņš nebūs ieradies mājās pēc sava mantojuma, atlika turpināt dzīvot tāpat kā iepriekš.
– Protams, tagad es drīkstēšu uzņemt mūsu draugus muižā. Tētis neļāva nevienam, izņemot Edvardu Jārdliju un doktoru Bentvērtu, kāpt pār mājas slieksni.
Nu, kad bija pagājuši trīs gadi, Venēcija vēl aizvien gaidīja Konveja atgriešanos, un lēdija Denija gandrīz bija pārstājusi sūroties par viņa egoismu, kas izpaudās, atstājot visu rūpju nastu uz māsas pleciem. Neviens nejutās pārsteigts par to, ka viņš sākumā nevarēja atgriezties Anglijā, jo Beļģijā un Francijā valdīja pilnīgas jukas un visi angļu pulki bija sarukuši pēc asiņainās kaujas pie Vaterlo. Taču, aizritot mēnešiem, vienīgās ziņas no Konveja bija īsas zīmītes māsai ar apgalvojumiem, ka viņš nešaubās par Venēcijas spējām tikt galā ar Anderšovu, un solījumiem rakstīt vēl, kad viņam būs vairāk laika. Pamazām visi sāka nojaust, ka Konveja ilgstošās prombūtnes iemesls ir nevis pienākuma apziņa, bet nevēlēšanās pamest dzīvi, kas likās – spriežot pēc Okupācijas armijas ikdienas pārzinātāju stāstītā – lielākoties sastāvam no kriketa sacensībām un ballēm. Pēdējās ziņas vēstīja, ka brālis norīkots uz lorda Hilla štābu un kopā ar pulku izvietots Kambrē. Viņš nevarēja Venēcijai gari rakstīt, tāpēc ka bija gaidāms paša dižvīra apciemojums un paredzēta parāde un svētku vakariņas, tātad ikvienam bija darba pilnas rokas. “Es zinu, ka tu, māsa, sapratīsi, kā tas ir, un palieku tavs mīlošais brālis Konvejs. P. S. Nezinu, par kuru lauku tu runā, – labāk dari to, ko Poviks uzskata par vajadzīgu.”
– Un, viņaprāt, Venēcija varētu nodzīvot visu mūžu Andrešovā un nomirt vecmeitās! – lēdija Denija iesaucās ar asarām acīs.
– Drīzāk viņa apprecēs Edvardu Jārdliju, – lietišķi atbildēja viņas lords.
– Man nav nekas pret Edvardu Jārdliju. Patiešām, es domāju, ka viņš ir patiesi cienījams cilvēks, taču vienmēr esmu teikusi un teikšu, ka tā būtu sevis izniekošana. Ja vien mūsu dārgais Osvalds būtu desmit gadus vecāks, ser Džon!
Taču te saruna ieguva gluži negaidītu pavērsienu, kad ļaunais ģēnijs pamudināja seru Džonu iesaukties, ka, viņaprāt, tik glītai meitenei gan pietiks prāta neatskatīties uz apkārtnes visdumjāko jaunuli. Kad viņš piebilda, ka sievai nevajadzētu vairs pamudināt Osvaldu uz teātra spēlēšanu, Venēcija tika aizmirsta visai dedzīgā pretēju viedokļu apmaiņā.
Neviens nenoliegtu to, ka Venēcija bija izskatīga meitene; vairums nevilcinātos dēvēt viņu par skaistu. Londonas augstāko aprindu debitanšu vidū viņu ievērotu; ierobežotajā sabiedrībā, kurā Venēcija apgrozījās, viņa bija nesalīdzināma. Apbrīnu raisīja ne tikai viņas lielās un spožās acis, mirdzoši zeltainie mati vai apburošais lūpu izliekums; viņas sejā slēpās valdzinājums, kam nebija nekāda sakara ar glītajiem vaibstiem, sirsnība, nevaldāma prieka dzirksts, neparasti atklāts skatiens, kam pilnīgi trūka nedrošības.
Šķelmīgs mirdzums parādījās viņas acīs, paraugoties uz Obriju, kurš vēl aizvien bija iegrimis grāmatā. Viņa sacīja: – Obrij! Dārgais, riebīgais Obrij! Lūdzu, pievērs man savas ausis! Tikai vienu no savām ausīm, mīļais!
Obrijs pacēla galvu, un arī viņa acīs parādījās mirdzums. – Tikai ne tad, ja runāsim par ko tādu, kas man īpaši nepatīk.
– Nē, apsolu tev, ka ne! – Venēcija smiedamās atbildēja. – Ja tu gatavojies doties izjādē, vai tu varētu būt tik mīļš un iegriezties pastā, lai apjautātos, vai man nav pienākusi paciņa no Jorkas? Tikai pavisam maza paciņa, dārgo Obrij! Tā būs visnotaļ parocīga, zvēru!
– Jā, es to izdarīšu, ja vien tās nav zivis! Ja ir, tad sūti tām pakaļ Pakstonu, mana dārgā.
– Nē, tas ir muslīns, nevainojams muslīns!
Brālis bija piecēlies un savā neveiklajā klibajā gaitā piegājis pie loga. – Man šķiet, ka ir pārāk karsti, lai dotos ārā, taču es to izdarīšu, pilnīgi noteikti izdarīšu – un tūlīt pat! Mana dārgā, abi tavi pielūdzēji gatavojas ierasties pie mums rīta vizītē.
– Ak nē! – Venēcija iesaucās. – Tikai ne atkal!
– Jāj iekšā pa aleju, – viņš apgalvoja māsai. – Osvalds arī izskatās īgns pēc velna.
– Ak, Obrij, lūdzu, nerunā tā! To panāk viņa drūmā sejas izteiksme. Uzdrošinos teikt, ka viņš prāto par vārdos neizteiktiem noziegumiem, un padomā tikai, cik tas ir briesmīgi, ja viņa tumšās domas tiek noturētas par dusmām.
– Par kādiem vārdos neizteiktiem noziegumiem?
– Mans dārgais, kā lai es to zinātu? Nabaga zēns! Tā visa ir Bairona vaina! Osvalds nespēj izdomāt, vai viņš izskatās pēc paša lorda vai pēc lorda apdzejotā Korsāra. Jebkurā gadījumā tas ir ļoti nepatīkami nabaga lēdijai Denijai. Viņai tiek iestāstīts, ka dēls cieš no asiņu kaites, un viņa lūgtin lūdzas, lai nabadziņš iedzertu doktora Džeimsa pretdrudža pulveri!
– Bairons! – Obrijs izsaucās, nepacietīgi paraustīdams plecus. – Nesaprotu, kā tu vari lasīt tādas grāmatas.
– Skaidrs, ka tu to nesaproti, mīļais, un man jāatzīst, ka Osvaldam arī būtu nācis par labu to nespēt. Interesanti, kādu attaisnojumu Edvards mums minēs, lai izskaidrotu savu apciemojumu? Jādomā, ka tās nevar būt kārtējās karaliskās ģimenes kāzas vai vispārējās vēlēšanas.
– It kā mēs par to interesētos. – Obrijs novērsās no loga. – Vai tu viņu precēsi? – viņš apjautājās.
– Nē. Ak, es nezinu! Esmu pārliecināta, ka viņš būtu laipns vīrs, taču, lai kā pūlētos, es nespēju izjust pret viņu pilnīgi neko citu kā vien cieņu, – Venēcija atbildēja komiski izmisušā balsī.
– Kāpēc tu vispār nopūlies?
– Man ar kādu ir jāprecas! Konvejs noteikti to izdarīs, un kas tad notiks ar mani? Nebūs labi, ja es turpināšu dzīvot te, pārvēršoties par padzīvojušu krustmāti. Un jādomā, ka tas nepatiktu arī manai nezināmajai svainei.
– Ak, tu vari dzīvot kopā ar mani! Es neprecēšos, un man nebūs nekādu iebildumu; tu mani nekādi neapgrūtini.
Meitenes