jauno veļas mazgātāju, viņas māsasmeitu, pret aukles apsūdzībām. Tā kā šīs abas vecās kalpotājas bija nodzīvojušas kādus divdesmit sešus gadus abpusējā greizsirdībā, Venēcija zināja, ka veļas mazgātājas trūkumi neizbēgami novedīs pie citu aukles nodarīto pārestību uzskaitījuma. Pēc tam aukle, sajuzdamās aizdomīga par tik ilgu kavēšanos ekonomes istabā, neliks viņai mieru, lai pēc bargas pratināšanas atklātu, cik ļaunprātīgi meli Venēcijai ir sastāstīti. Pateicoties ilgstošas prakses rezultātā iegūtai veiklībai, Venēcija aši novirzīja sarunu atpakaļ pie kazeņu ievārījuma, novēršot Gārnardas kundzes uzmanību ar solījumu šajā pašā dienā sagādāt viņai grozu ar kazenēm. Nākamajā mirklī Venēcija aizlavījās uz savu guļamistabu, iekams draudīgā dāma bija paguvusi ķerties pie citu aukles nekrietnību uzskaitījuma.
Novilkusi franču batista kleitu, Venēcija izņēma no skapja vecu kanifasa tērpu. Tas bija visai vecmodīgs, un sākotnējā zilā krāsa bija pārvērtusies neizteiksmīgi pelēkā, taču kleita bija labu labā kazeņu lasīšanai, un pat aukle nesāktu rāties, ja tā notraipītos. Izturīgas kurpes un cepure papildināja viņas tēlu. Bruņojusies ar lielu grozu, Venēcija steidzās iziet no mājas – vēl jo vairāk tāpēc, ka namzinis Ribls viņai pavēstīja par Denija kungu, kurš devies uz Tērsku darīšanās un cerot atgriezties Anderšovā atpakaļceļā, ja Lenjonas jaunkundze vēlētos ar viņa starpniecību nosūtīt kādu paziņojumu viņa mātei.
Venēcijas vienīgais sabiedrotais šajā ekspedīcijā bija draudzīgais, lai arī nekam nederīgais spaniels, kuru viņai bija uzdāvinājis Obrijs pēc tam, kad atklājās, ka viegli satraucamajam kucēnam piemīt arī bailes no ieročiem. Kā saimnieces pavadonis viņas vientulīgajās pastaigās suns neapšaubāmi bija tālu no ideāla, jo, par spīti savam nelaimīgajam trūkumam, bija aizrāvies ar medībām. Tas pinās Venēcijai pa kājām vairākus simtus jardu, lēkājot un histēriski kaucot, un izturējās kā suns, kas tikai retumis tiek prom no ķēdes. Pēc mirkļa tas aizmetās projām, neklausīdamies nekādos iebildumos, un no jauna parādījās tikai zināmos laika intervālos ar izkārtu mēli, izbrīvējis kādu mirkli savu steidzamo darīšanu grafikā, lai pārliecinātos, ka saimniecei nekas nekaiš.
Tāpat kā vairums savas paaudzes lauku meiteņu, Venēcija bija izturīga staigātāja, un atšķirībā no lielākās daļas augstdzimušo jaunkundžu viņai nekad nebija iebildumu doties pastaigā vienai pašai. Tāds paradums bija izstrādājies vēl bērnībā, kad viņas uzdevums bija aizbēgt no guvernantes. Podmoras kundze uzskatīja, ka stunda, kas pavadīta, staigājot pa taciņu krūmu ielenkumā, ir pietiekošs fizisks vingrinājums ikvienai dāmai, un tajos retajos gadījumos, kad apstākļi vai pierunāšana lika viņai doties jūdzi garajā pastaigā līdz tuvākajam ciemam, guvernantes pieklājīgais solis likās kaitinošs mazajai audzēknei, tāpat kā viņas paradums īsināt ceļu ar pamācošiem stāstiem. Nebūdama tik daudz sasniegusi kā Selīna Trimere, kuru guvernante bija satikusi tikai vienreiz un kopš tā laika apbrīnoja, viņa tomēr bija labi izglītota. Nelaimīgā kārtā viņai nepiemita nedz Trimeres jaunkundzes stiprais raksturs, nedz spēja iedvesmot savus audzēkņus ar mīlestību. Kad Venēcijai apritēja septiņpadsmit gadu, guvernante bija viņu tā nogarlaikojusi, ka audzēkne atzīmēja savu pāriešanu jaunas dāmas kārtā, pavēstot tēvam, ka ir pieaugusi, pati spēj tikt galā ar saimniecību un viņi var iztikt bez Podmoras jaunkundzes pakalpojumiem. Kopš tās dienas viņai nebija citu pavadoņu kā vien aukle. Bet Venēcija negāja sabiedrībā un neuzņēma viesus Anderšovā, tādēļ, kā viņa norādīja lēdijai Denijai, ir grūti iedomāties, kāds labums viņai būtu no pavadones. Nevarēdama apgalvot, ka meitenei nav piedienīgi dzīvot bez pavadones tēva mājā, lēdija Denija bija spiesta izbeigt šo strīdu un ieteikt Venēcijai neklīst apkārt pa laukiem pat bez kalpones. Taču Venēcija bija tikai pasmējusies un rotaļīgi atbildējusi, ka viņa esot tikpat neciešama kā Podmoras jaunkundze, kura nenogurstoši piesauc par piemēru lēdiju Herietu Kevendišu, vienu no izcilās Trimeres jaunkundzes audzēknēm, kas pirms laulībām uzturējās Duglasu pilī un nekad nebija izgājusi tālāk par dārzu, ja viņu nepavadīja sulainis. Venēcija nebija hercoga meita un neuzskatīja lēdiju Herietu par paraugu.
– Turklāt, kundze, tas droši vien notika vismaz pirms desmit gadiem! Un es uzdrošinos apgalvot, ka sabojātu visu savu prieku, ja staipītu sev līdzi kādu no kalponēm, kam tobrīd noteikti ir steidzamāki darbi. Nē, nē, ne jau tāpēc es tiku vaļā no Podmoras jaunkundzes! Kas gan varētu ar mani notikt šeit, kur visi zina, kas es esmu?
Lēdija Denija nopūzdamās bija spiesta apmierināties ar solījumu, ka viņas jaunā un neatkarīgā aizbilstamā nekad bez pavadoņa nedosies uz Jorku vai Tērsku. Pēc sera Frānsisa nāves viņa atjaunoja savus lūgumus, taču daudz necerēja, ka tiks uzklausīta. Lēdija Denija satraucās par Venēcijas apgalvojumiem, ka viņa vairs nav nekāda mazā meitene, taču nespēja to noliegt: Venēcijai bija divdesmit pieci gadi, un viņa atradās bīstami tuvu vecmeitības robežai.
– Bez kādas pieredzes šajā jautājumā, ser Džon, lai gan es nerunāju par to… Bet viņa ir tik skaista un dzīvespriecīga, turklāt ar tik lielisku raksturu! No savas puses es neturu viņas krustmāti nekādā vērtē! Viņa nekad nav centusies pārliecināt seru Frānsisu ļaut Venēcijai doties uz Londonu un kļūt par debitanti, un, ja viņa ir mudinājusi to nabaga bērnu aizbraukt turp tagad, pēc tēva nāves, tad es neko neesmu par to dzirdējusi! Domāju, ka šī sieviete ir tikpat egoistiska kā viņas brālis. Ja tas neprasītu izdevumus un mums nevajadzētu izvest sabiedrībā mūsu pašu meitas… Ja arī kaut kas sanāktu no Klāras pieķeršanās Konvejam, ar ko es nepavisam nerēķinos, esmu apņēmusies panākt, lai visas piecas tiktu stādītas priekšā galmā! Tātad, ja tā nebūtu, man ļoti gribētos pašai aizvest Venēciju uz Londonu, un es nebrīnītos, ja viņa atrastu visnotaļ cienījamu partiju, pat nebūdama pirmajā jaunības plaukumā! Tikai ir pilnīgi skaidrs, ka viņa atteiktos pamest Obriju, – lēdija Denija piebilda nomāktā balsī. – Un drīz jau būs par vēlu. Ja viņa to zinātu!
Venēcija to nezināja, taču neredzēja citu izeju, kamēr Konvejs spītīgi atradās ārzemēs, un turpināja darīt visu, kas bija viņas spēkos. Lēdija Denija justos pārsteigta, ja atskārstu, ar kādām bažām Venēcija raugās nākotnē. Ikvienai sievietei viņas situācijā tā šķistu drūma un nepiedāvātu nekādu izvēli starp precībām ar Edvardu Jārdliju un novecojošas un varbūt neviena negribētas vecmeitas dzīvi brāļa mājā. Kā pieredzējušai saimniecei tas būtu paradums, nevis atkarība, kas liktu viņai palikt Anderšovā. Vientuļas dāmas nedzīvoja vienas. Varbūt to varēja māsas, kuras vairs nebija precību gados; pirms daudziem gadiem lēdija Elinora Batlere un viņas dārgā draudzene Sāra Ponsonbija bija to atļāvušās, nostājoties pret vecāku gribu. Viņas bija aizbēgušas un patvērušās kotedžā kaut kur Velsā, atsakoties no pasaules gluži kā mūķenes. Kopš tā laika viņas vēl aizvien dzīvoja turpat un, cik nu ļaudis zināja, nepārkāpa savu nošķirtības solījumu, tādēļ varēja secināt, ka viņas ir apmierinātas. Taču Venēcija nebija ekscentriska un ne uz mirkli nepieļāva domu par dzīvošanu vienā mājā ar otru meiteni, lai arī viņai bija sirdsdraudzene. Pat laulība ar Edvardu būtu labāka par tādu izrīcību. Un, nebarojot savu iztēli ar meitenīgiem sapņiem par cēlu un augstdzimušu pielūdzēju, Venēcija juta, ka laulības ar kādu citu – nevis Edvardu – būtu vispieņemamākais risinājums viņas gadījumā.
Viņa nekad nebija iemīlējusies, un divdesmit piecu gadu vecumā viņas cerības nebija nekādas lielās. Vienīgais priekšstats par romantiku saistījās ar izlasītajām grāmatām. Reiz viņa bija ar paļāvību gaidījusi sera Čārlza Grendisona parādīšanos pie savas dzīves apvāršņa, taču pēc neilga laika veselais saprāts bija izdzēsis šādu optimismu. Paretam apmeklētajās ballēs Jorkā Venēcija piesaistīja lielu uzmanību, un vairāki daudzsološi jauni džentlmeņi, vispirms viņas skaistuma un tad nepiespiestās izturēšanās un smaidošo acu savaldzināti, labprāt būtu uzsākuši kaut ko vairāk par saviesīgu aplidošanu. Nelaimīgā kārtā