ga
Prologs
– Tēt, – Džeka uzrunāja savu tēvu Džo Leitonu, – es gribu doties uz Virdžīniju un apciemot Kimu. Es būšu projām tikai divas nedēļas, un tu veikalu vari vadīt arī bez manas palīdzības. – Viņa apzinājās, ka runā kā niķīga meitenīte, nevis kā pieaugusi, deviņpadsmit gadus veca sieviete, bet tā bija tēva vaina.
– Džeka, tu kopā ar savu draudzeni pavadīji augstskolā visu gadu. Tu dzīvoji kopā ar viņu un vēl vienu meiteni. Kā viņu sauc?
– Sofija.
– Jā. Nesaprotu, kāpēc tu negribi pavadīt dažas nedēļas kopā ar savu tēvu.
“Viņš grib, lai es jūtos vainīga,” Džeka nodomāja un savilka plaukstas dūrēs. Tēvs ļoti labi mācēja likt viņai justies vainīgai.
Tam, ka Džeka visu vasaru strādāja ģimenes uzņēmumā – mājas un dārza preču veikalā –, šķiet, nebija nozīmes. Kopš atgriešanās mājās no augstskolas bija pagājuši jau divi pilni mēneši. Tēvs nekad neizmantoja brīvdienas un sagaidīja no meitas to pašu. Kad veikala darbinieki cits pēc cita aizgāja atvaļinājumā, Džeka viņus aizstāja, tomēr neuzskatīja to par “kopā pavadītu laiku”, jo vienīgās “sarunas” ar tēvu bija par jauno frēzes detaļu piegādes datumiem.
Visu, ko tēvs viņas labā darīja, Džeka novērtēja un gribēja pavadīt laiku ar viņu kopā, tomēr jaunajai sievietei bija nepieciešama atpūta. Viņa gribēja četrpadsmit dienas darīt tikai to, ko pati vēlas, piemēram, uzvilkt peldkostīmu un gulēt pie baseina, koķetēt ar puišiem, runāt ar Kimu par… par visu, kas dzīvē notiek. Sapņot par savu nākotni. Džeka studēja mākslu, jo vēlējās kļūt par gleznotāju. Kima apgalvoja, ka no viņas mājas Virdžīnijā paveras brīnišķīgi skati, un Džeka gribēja tos iemūžināt uz papīra. Tas bija nevainojams plāns, bet tēvs nepiekrita. Džeka negribēja izsaukt viņa dusmas, atklāti runājot pretī, tāpēc atlika vienīgi lūgt tēva atļauju.
Viņa skatījās, kā tēvs kārto kastes ar koka skrūvēm, un atsauca atmiņā pēdējo no Kimas saņemto elektroniskā pasta vēstuli.
“Tev jāredz Floridas smaile,” Kima rakstīja. “Ja uzkāpsi pašā augšā, pavērsies skats uz divām pavalstīm. Daži puiši, tostarp arī mans muļķa brālis, mēdz izģērbties un lēkt ūdenī. Tas ir bīstams lēciens no liela augstuma, bet viņi to dara tik un tā. Turklāt smaile ir ļoti skaista vieta, un tur noteikti atrastos kaut kas, ko uzgleznot.”
Džeka pacietīgi un mierīgi paskaidroja tēvam, ka līdz nākamā mācību gada sākumam viņai jārada dažas gleznas. Tēvs pieklājīgi noklausījās un pajautāja, vai viņa ir pasūtījusi trīs collas garās naglas.
– Tas nav godīgi! – Džeka nokliedza, zaudējusi pacietību. – Tu atļāvi Džojam nestrādāt visu vasaru. Kāpēc es nevaru atpūsties divas nedēļas?
Džo Leitons izskatījās aizvainots.
– Tavam brālim tagad ir sieva, un viņi cenšas radīt man mazbērnus.
– Tu ļāvi Džojam nestrādāt visu vasaru tikai tādēļ, lai viņš varētu kniebties ar Šīlu? – Džeka noelsās.
– Domā, ko runā, jaunkundzīt, – tēvs norūca un devās uz rokas elektroinstrumentu nodaļu.
Džeka saprata, ka viņai jānomierinās. Ja tēvs sadusmosies, viņa neko nepanāks.
– Lūdzu, tēt, – viņa iepīkstējās kā maza meitene.
– Tu gribi satikt kādu puisi, vai ne?
Dusmas Džeka apvaldīja tikai ar grūtībām. Tas bija vienīgais, kas tēvu uztrauca.
– Nē, tēt, nekāda puiša nav. Kimai ir vecāks brālis, bet viņš jau veselu mūžību ir kopā ar savu meiteni. – Viņa ievilka elpu un lika sev nomierināties. Tēvs uzreiz sajuta savas vienīgās meitas melus. Savukārt Džojs tika sveikā cauri arī tad, ja runāja pilnīgas blēņas. “Es izklaidējos ar puišiem,” viņš mēdza teikt, un tēvs tikai palocīja galvu. Vēlāk Džeka brālim sacīja: “Ja tu vēlreiz atstāsi automašīnā izlietotu prezervatīvu, es to nolikšu uz tava spilvena!” Viņa zināja, ka Džojs neizklaidējas ar puišiem.
– Tēt, – Džeka turpināja, – es gribu divas nedēļas pļāpāt ar draudzeni un gleznot. Es gribu atgriezties skolā un Sofijai un varbūt arī dažiem pasniedzējiem bezrūpīgi demonstrēt vasaras laikā tapušus akvareļus. Tas arī viss. Zvēru pie…
Tēva skatiens lika Džekai apklust. Viņa nedrīkstēja zvērēt pie mātes kapa.
– Lūdzu, – viņa atkārtoja.
– Labi, – tēvs piekrita. – Kad tu gribi doties projām? Džeka neatbildēja, citādi nāktos paziņot, ka viņa ir gatava izskriet laukā pa durvīm tūlīt pat. Tāpēc viņa apskāva tēva stalto, spēcīgo augumu un pieliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga. Džo bija piecas pēdas un sešas collas garš, bet meita bija par collu garāka. Viņš ar to lepojās un mēdza apgalvot, ka meita mantojusi savas garās, slaidās mātes gēnus.
Viņa vecākais bērns – dēls Džojs – bija caur un cauri Leitons, piecas pēdas un piecas collas garš un gandrīz tikpat plats, turklāt muskuļots, jo viņš no divpadsmit gadu vecuma strādāja veikalā. Džeka dēvēja viņu par “buldogu”.
Nākamā rīta agrumā Džeka jau sēdēja lidmašīnā. Viņa negribēja piedzīvot, ka ierodas kāds būvdarbu vadītājs, kura darbarīki ir nozagti, pazaudēti vai iznīcināti un kuram jauni darbarīki vajadzīgi tūlīt pat. Tēvs gribētu, lai viņa paliek un palīdz izpildīt pasūtījumu. Viņam šķita normāli iesēdināt meitu sešriteņu pikapā un sūtīt augšup kalnā pēc naglām, jumta seguma un aprīkojuma.
Izkāpusi no lidmašīnas Ričmondā, Džeka cerēja ieraudzīt Kimu, tomēr viņas vietā bija draudzenes tēvs. Džeka bija viņu satikusi tikai vienreiz, bet atcerējās labi. Viņš bija vairākus gadus vecāks par Džekas tēvu, bet joprojām pievilcīgs.
– Vai viss ir kārtībā? – Džeka jautāja.
– Jā un nē, – Oldridža kungs atbildēja. – Mēs iepriekšējā naktī aizvedām Kimu uz slimnīcu, lai veiktu ārkārtas apendektomiju.
– Kā viņa jūtas?
– Vairākas dienas paliks slimnīcā. Piedod, ka nepiezvanījām. Tu varēji atlikt ceļojumu.
– Bija vajadzīgi divi mēneši, lai pierunātu tēvu izlaist mani no veikala. Ja es novilcinātu braucienu, viņš nemūžam neļautu man aiziet.
– Mēs, tēvi, mēdzam sagādāt galvassāpes, – Oldridža kungs atzina.
– Es negribēju…
– Viss kārtībā, Džeka, es tevi pilnībā saprotu. Kāpēc, tavuprāt, Kima tevi nekad neapciemo? Es nespēju no viņas šķirties.
Džeka pasmaidīja. Kima mēdza apgalvot, ka ar tēvu ir viegli manipulēt. “Viņš ir maigākais cilvēks pasaulē. Bet mana māte…” Draudzenes smējās. Sofija un Kima zināja, cik grūti ir sadzīvot ar mātēm, bet Džeka nosprieda, ka viņas tēvs sagādā tikpat daudz grūtību kā trīs vecāki kopā.
Viņi iekāpa Oldridža kunga automašīnā un devās ilgā ceļā uz Edilīnu.
– Kima kādu laiku būs slimnīcā, bet es varu iepazīstināt tevi ar citiem cilvēkiem. Pilsētā uzturas mana dēla draugi un viņas māsīca Sāra, un…
– Viss kārtībā! Es varu gleznot, – Džeka atbildēja. – Es paņēmu līdzi tik daudz papīra un krāsu, ka pietiks mēnešiem ilgi. Kima pieminēja Floridas smaili. – Oldridža kungs neapmierināti noelsās, it kā Džeka būtu pateikusi kaut ko ļoti nepieklājīgu. – Vai es pateicu kaut ko sliktu?
– Nē. Gluži vienkārši… būtu labāk saukt šo vietu tās īstajā vārdā – par Stērlinga smaili.
– Ak tā! Kāpēc?
Šķita, ka Oldridža kungs nosarkst.
– To labāk jautā Kimai, – viņš norūca.
– Labi, – Džeka piekrita, un iestājās klusums.
– Vajadzētu tev pastāstīt par manu dēlu Rīdu. Viņi ar draudzeni izšķīrās. – Oldridža kungs nopūtās. – Viņa sirds pirmo reizi ir salauzta. Es paskaidroju, ka tā nav pēdējā reize,