viņus nav iespējams apturēt.
– Izskatās, ka Laura krietni izmainījusi Rīdu.
– Jā, – Oldridža kungs piekrita un nopūtās. – Viņa izmainīja visu Rīda dzīvi. Viņš plānoja pēc augstskolas absolvēšanas atgriezties Edilīnā un atvērt praksi, bet tagad… Nezinu, ko viņš darīs.
Džeka bija satikusi Rīdu Oldridžu tikai vienreiz, kad Kima ievācās kopmītnē, un viņš bija apburoši skaists. Iepriekšējā mācību gadā Džeka uzmanīgi klausījās ikreiz, kad Kima pieminēja brāli.
– Vai viņi sastrīdējās? – viņa jautāja, kaut gan patiesībā gribēja noskaidrot, vai Rīds ir brīvs un pieejams.
– Ne gluži. Laura manu dēlu gluži vienkārši pameta. Viņa paziņoja, ka attiecības ir beigušās un viņa ir satikusi kādu citu.
– Nabaga Rīds. Ceru, ka Laura nav kopā ar kādu citu mazpilsētas iedzīvotāju, jo tad viņš abus neizbēgami ieraudzīs.
Oldridža kungs novērsās no ceļa un uzmeta Džekai skatienu.
– Laura nebija pietiekami iejūtīga. Viņa ir uzsākusi attiecības ar Edilīnas baptistu baznīcas jauno mācītāju. Ja mans dēls apmeklēs baznīcu – viņš apgalvo, ka to nekad vairs nedarīs –, viņam nāksies skatīties uz vīrieti, kurš atņēma viņam meiteni.
– Man žēl Rīda, – Džeka atbildēja, bet dziļi sirdī jutās pacilāta. Skaists vīrietis ar salauztu sirdi, kuram nepieciešams iejūtīgs sarunu biedrs… Ar katru mirkli vasara solījās kļūt interesantāka.
Kad viņi nokļuva Edilīnā, Džeka sāka runāt par mazpilsētas pievilcību. Vēsturiskās celtnes bija atjaunotas atbilstoši striktiem noteikumiem, kas bija izvirzīti visām ēkām. Edilīnā stikla un tērauda celtnēm nebija vietas!
Kā māksliniece Džeka novērtēja pilsētu, bet patiesībā alka tikt projām no savas dzimtās mazpilsētas Ņūdžersijā, un tobrīd viņu apbūra lielpilsētas, sevišķi Ņujorka.
Rīds veidoja ārsta karjeru, tāpēc varēja strādāt jebkur, un tagad viņa saites ar Edilīnu bija pārrautas. Gara acīm Džeka redzēja, ka abi dzīvo Parīzē. Viņš būs atzīts sirds ķirurgs, un viņa būs francūžu apbrīnota māksliniece. Viņi bieži ieradīsies Edilīnā un apciemos Kimu.
Brīdī, kad viņi nokļuva pie Oldridžu nama, Džeka smaidīja.
– Kad es varēšu satikt Kimu?
– Jebkurā laikā. Mana sieva jau ir slimnīcā, un es uz turieni došos, līdzko izcelšu no automašīnas tavas ceļasomas. Tu vari braukt man līdzi.
– Labprāt!
Viņi mēroja desmit jūdzes garo ceļu līdz slimnīcai Viljamsburgā. Ieraudzījusi Kimu sēžam gultā ar skiču bloknotu rokās, Džeka iesmējās.
– Tev ir jāatpūšas! – viņa iesaucās. Kimas vecāki pieklājīgi izgāja no istabas, un Džeka tūdaļ turpināja: – Es teicu tavam tēvam, ka gribu doties uz Floridas smaili gleznot, un izskatījās, ka viņš zaudēs samaņu.
– Nevar būt!
– Tā bija! – Džeka atbildēja. – Stāsti!
– Es tev teicu, lai nepiemini šo vārdu nevienam Edilīnas iedzīvotājam.
– Neteici vis, – Džeka iebilda.
– Labi, varbūt nepateicu. – Kima paskatījās uz durvīm un turpināja klusākā balsī: – Smaili ir iecienījuši vietējie pārīši jau vairāku gadsimtu garumā.
– Gadsimtu garumā? – Džeka neticīgi pārvaicāja. – Vismaz kopš Pirmā pasaules kara, kas beidzās…
– Tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā, – Džeka steidzīgi atbildēja. – Neatgādini man par Lielo karu. Tā laikā tika nodibināts veikals “Leitonu preces mājai un dārzam”. Ja es vēl reizi dzirdēšu, ka Leitoniem ir jāturpina tradīcija… Tātad – kas notika karā?
– Kāds nodēvēja smaili par “Francijas lapiņu” smaili. Tā agrāk sauca prezervatīvus, un pārīšu tikšanās vietā tos izmantoja bieži. Laika gaitā nosaukums tika saīsināts līdz “Fl.”, un tā apzīmē Floridu…
– Skaidrs, – Džeka teica. – Tātad sarunā ar jebkuru cilvēku, kurš ir vecāks par trīsdesmit gadiem, man jāsaka “Stērlinga smaile”.
– Prātīga doma.
– Parādi savu skici! – Džeka lūdza un paņēma draudzenes bloknotu. Kima aizrāvās ar rotaslietu dizainu un dievināja dabiskas formas. Šī interese vienoja trīs jaunietes, kuras satikās augstskolā, – viņas labprāt dabā redzēto atveidoja rotaslietās, gleznās un skulptūrās.
– Man patīk, – Džeka atzina, aplūkodama koku zariem līdzīgā dizaina skici. Rotaslieta ieskāva valkātājas kaklu. – Vai tu pievienosi dārgakmeņus?
– Es nevaru tos atļauties. Man tik tikko pietiek sudrabam.
– Es varu palūgt tētim atsūtīt gultņus no tērauda bumbiņām. Kima iesmējās.
– Kā tu panāci, ka tēvs tev ļāva atbraukt ciemos? Un pastāsti par sevi un vīriem ar darbarīku jostām!
– Labprāt, bet vispirms gribu uzzināt visu par Lauru, Rīdu un nerātno mācītāju.
– Dieva dēļ! – Kima ievaidējās. – Nepiemini šo notikumu Rīda klātbūtnē! Un nejoko par to!
Džekas smaids izdzisa.
– Viņam ir patiešām grūti, vai ne?
– Sliktāk, nekā tu spēj iedomāties. Rīds bija no visas sirds iemīlējies tajā padauzā, un…
– Vai tev viņa nepatika?
– Patiesībā bija vēl sliktāk. – Kima vēlreiz palūkojās uz durvīm. – Es domāju, ka Laura ir garlaicīga.
Ne Džeka, ne Kima to neatzina skaļi, bet abas jutās pateicīgas par savu māksliniecisko talantu. Turklāt viņas reizēm noniecināja cilvēkus, kuriem nebija radošu spēju.
– Cik garlaicīga? – Džeka jautāja.
– Parasta. Laura nedara neko tādu, kas viņu jebkādā veidā atšķirtu no citiem cilvēkiem. Viņas apģērbs, sarunas, pavārmāksla… viss ir bezgaumīgs un garlaicīgs. Es nesaprotu, kāpēc Rīdam viņa patika.
– Vai viņa ir glīta?
– Jā, bet neievērojama.
– Varbūt tāpēc Laura Rīdu pameta. Varbūt viņa jutās nevērtīga uz viņa fona, – Džeka prātoja. – Es Rīdu satiku tikai vienreiz, bet, ja pareizi atceros, viņš izskatījās glīts. Turklāt mācības medicīnas skolā liecina par augstu intelektu.
– Tu ieradies Edilīnā, lai apciemotu mani vai manu nesen šķīrušos brāli? – Kima cieši vēroja savu draudzeni.
– To, ka viņš ir šķīries, es uzzināju tikai pirms stundas! Jāatzīst, mani viņa likstas neapbēdina.
Kima pavēra muti, bet ieraudzīja, ka palātai tuvojas māte.
– Es tevi atbalstu, – viņa nočukstēja un saspieda Džekas roku.
Par spīti Kimas atbalstam, turpmāko dienu laikā Džeka nespēja piesaistīt Rīda uzmanību. Viņš bija vēl skaistāks nekā Džekas atmiņās un divdesmit sešu gadu vecumā bija gatavs iegūt pilntiesīga ārsta titulu. Džeka valkāja šortus, kas atklāja kājas, un krekliņus ar dziļu kakla izgriezumu, kas demonstrēja krūtis, tomēr Rīds uz viņu pat nepaskatījās. Viņš vispār ne uz ko neskatījās, tikai klīda pa māju, uzvilcis vecas sporta bikses, reizēm skatījās televīziju, bet lielākoties